Pamazām, izelpojis nelielu vēsumu, beidzas jūlijs… nedaudz piekusis.
Priekšā augusts, kas tikai šķietami ir garš, bet patiesībā tas nepacietīgi gaida savu mīļoto rudeni.
Mani mīļie, cik gan ātri aizplūst mūsu dzīves laiks….
Zib sezonas, mainās visbrīnišķīgākā teātra pasaulē – dabas, dekorācijas, un kādā brīdī mēs sajūtam savas pārmaiņas.
Man ļoti tās patīk.
Man patīk izvēle, ko mans briedums izdara pats, vairs neklausoties neizsīkstošā vērtētāju pūļa “lielajā žūrijā”.
Patīk absolūti godīgais un caurspīdīgais mīlestības formāts, kurā nav vietas skumjām scēnām par “mīl-nemīl” un to, kā likt darīt to, ko es gribu… tikai to es gribu – lai ir godīgi un caurspīdīgi. Un lai tas ir abpusēji.
Man patīk drosme neņemt visu, ko piedāvā. Un savu “nē” pateikt bez pavadošā taisnošanās vilcieniņa: izrādās, neviens taču nemirst dēļ mūsu “nē”. Tieši pretēji, kļūst daudz vairāk brīvas vietas pēc tam, kad pazūd visi tie, kam mēs neesam vajadzīgi bez mūsu pakalpīgā “jā”.
Un pēkšņi parādās tik daudz jaunu krāsu… atnāk tik daudz kas jauns…. rodas tik milzīga interese, gandrīz kā bērnībā, par to, kas būs tālāk?
Šie vienkāršie vārdi ir mana galvenā iedvesma.
Man svešas ir vilšanās, tāpēc, ka, jo vairāk es uzzinu, jo mazāk es zinu…
Tad, kas tur būs tālāk?
Kurp steidzas mana laimīgā likteņa senais tramvajiņš?
Dzīvojiet!!!!…
Ļiļa Grad
Foto: Elina Sazonova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
