Es sapratu, ka esmu piekususi brīdī, kad, izejot uz balkona, nokritu. Burtiski nostiepos – kājas uz balkona, ķermenis dzīvoklī. Nesasitos, tāpēc sāku nevaldāmi smieties. Te nu tu esi. Pat grīda kliedz “Paguli, sieviete!”
“Tā, piekususi, nu un tad?!… – prātoja mans izmocītais prāts. – Tātad, uzcepsim kūku vai izmazgāsim visu veļu… un pēc tam atpūtīsimies. Darbi taču ir jāpadara!… Vai arī aizbrauksim tur, kur jābrauc, sadarīsim darbus, bet pēc tam atpūtīsimies. Vai iziesim pastaigāties!”…
“NĒ!” – pateica mans ķermenis un palika mājās. Ko mēs darījām?!… Mēs sākām izšūt… Kā izrādījās, mehāniskas roku kustības ir lieliska iespēja iemidzināt prāta modrību. Bet pirms tam es veselu stundu gulēju vannā un klausījos mūziku.
Vai es vēlējos būt noderīga?!… Ooo, jā! Es gribēju skriet un būt noderīga pasaulei!… Tikai spēka tam nebija…
Es sapratu, ka šī iekšējā bremze ne vienmēr nostrādā. Mēs skrienam pa priekšu pasaulei, cenšamies būt noderīgi… Bet pēc tam, hop – darbā kļūdas un pēkšni esmu aizmirsusi kādu ļoti svarīgu datumu un attopos ar seju pie zemes!…. Un tā nav ne slikta karma, ne neīstā diena. Tas ir zemas enerģijas, lasi – noguruma rādītājs…
Tāpēc brīžos, kad jūtam pirmās noguruma pazīmes, nevajag skriet un darīt visas lietas vēl ātrāk, ar domu, ka pēc tam atpūtīšos!… Nē, nebūs pēc tam, ir tagad!…. Un pats galvenais, kas tagad ir jādara – jāiet pagulēt, īpaši aktīvajiem – škirot griķus, adīt, izšūt….
Galvenais, necensties būt ļoti aktīvai un noderīgai!…Tā vispār nav mūsu prerogatīva!…. Lai kāds cits to dara… bet es…. es pagaidām pagulēšu!…
Jūlija Pahmutova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
