Man ir ļoti daudz lietu. Kā jau daudziem amerikāņiem. Bet patiesībā, jo nabagāks cilvēks, jo vairāk lietu viņš krāj. Reti kurš ir tik nabags, ka nevar atļauties piedzīt pilnu pagalmu ar vecām automašīnām.
Ne vienmēr tā ir bijis – agrāk lietas bija retas un vērtīgas. Piemēri tam nav tālu jāmeklē.
Manā bērnības dienu mājā Kembridžā, kura celta 1876. gadā, guļamistabās nebija iebūvēto skapju – visas drēbes varēja salikt kumodēs. Pat pirms dažām desmitgadēm lietu bija daudz mazāk.
Kad skatos 70to gadu fotogrāfijas, varu vien brīnīties, cik tukša šķiet māja.
Bērnībā es sapņoju par milzīgu rotaļu automašīnu parku, taču tagad tas šķiet nieks, salīdzinot ar to mantu skaitu, kas ir maniem brāļa un māsas bērniem. Visas manas mašīnītes aizņemtu vien trešo daļu gultas. Bet viņu istabās gulta ir vienīgā no rotaļlietām brīvā vieta.
Lietas ir kļuvušas daudz lētākas, bet mūsu attieksme pret tām nav mainījusies – mēs tās stipri pārvērtējam.
Kad man nebija naudas, tā bija problēma. Es uzskatīju sevi par nabagu, bet lietas šķita vērtīgas un es instinktīvi tās uzkrāju. Vai nu tās palika no draugiem, kuri pārvācās uz jaunu dzīves vietu, vai nopirku tās izpārdošanā par desmito daļu no sākotnējās cenas.
Un, bāc, atkal mājā viena lieta!
Patiesībā šīs bezmaksas vai gandrīz bezmaksas lietas nebija nekāds izdevīgais ieguvums – to vērtība bija vēl mazāka par to cenu. Vairums šo lietu izrādījās absolūti nevajadzīgas, jo man tās nebija pat vajadzīgas.
Tolaik es nesapratu, ka jauna pirkuma vērtība nav izsakāma starpībā starp cenu un to, cik es samaksāju par to. Vērtību nosaka tas labums, ko es no šīs lietas gūstu. Lietas ir ļoti nelikvīds aktīvs. Ja vien tev nav kāds īpašs plāns tās pārdot, tad vienīgais veids, kā lietu padarīt vērtīgu, ir to lietot (lieta – lietot). Bet, ja šobrīd to nelieto, tad diez vai to lietosi kaut kad nākotnē.
Kompānijas, kas ražo un pārdod lietas, tērē milzīgas summas, cenšoties mums piespiest domāt, ka lietām vēl joprojām ir vērtība. Tomēr tuvāk patiesībai ir uzskatīt tās par bezjēdzīgām, jo tikko tu esi uzkrājis lielāku daudzumu, tās sāk valdīt par tevi.
Es pazīstu kādu laulātu pāri, kuri nevarēja pārvākties dzīvot uz savu iecerēto pilsētu tikai tāpēc, ka nevarēja tur atļauties nopirkt tik lielu īpašumu, kurā ievietotos visas viņu mantas. Ne jau viņiem piederēja viņu īpašums, bet gan viņu mantai.
Ja vien tu neesi īpaši organizēts cilvēks, lietām piekrāmēta māja rada skumjas. Tās atņem enerģiju. Pirmais iemesls ir redzams, ar lietām piekramētā mājā nepaliek vietas pašam cilvēkam.
Bet, ir vēl kaut kas.
Es redzu, ka cilvēki pastāvīgi ar skatienu skenē telpu ap sevi, domās būvējot visa redzamā modeli. Un, jo sarežģītāka ir vietas analīze, jo mazāk paliek enerģijas, ko veltīt apzinātām darbībām.
Piekrāmētas telpas iztukšo cilvēku (tas izskaidro to, kāpēc nekārtība bērnus neuztrauc tik ļoti kā viņu vecākus – bērni detaļas neuztver tik krasi. Viņi būvē mazāk precīzu apkārtnes modeli un tērē tam daudz mazāk enerģijas).
Pirmo reizi es lietu bezjēdzību apzinājos tad, kad gadu dzīvoju Itālijā. Līdzi biju paņēmis tikai vienu mugursomu, viss pārējais palika ASV mājas saimnieces bēniņos. Un, kas? Man pietrūka tikai pāris grāmatu. Un pēc gada es vairs nespēju atcerēties, kas vēl bija tajos bēniņos. Taču, atgriezies, es nesteidzos atbrīvoties no šīm lietām. Izmest senu telefonu ar ciparu ripu? Tas taču kādreiz var vēl noderēt!
Īpaši nepatīkama kļuva atskārsme par to, ka es tik ilgi biju vācis visas šīs lietas, kuras man vispār nebija vajadzīgas. Bet, kāpēc? Tāpēc, ka ļaudis, kuru darbs ir pārdot, lieliski tiek ar to galā. Parasts 25gadīgs cilvēks nespēj noturēties pretī kompānijām, kuras daudzu gadu garumā ir domājušas par to, kā piespiest cilvēku tērēt savu naudu, pērkot viņu saražotās lietas. Viņi padara iepirkšanās procesu tik patīkamu, ka “šopings” kļūst par izklaidi.
Kā sevi pasargāt? Tas nebūt nav vienkārši – es esmu pietiekami skeptisks, taču viņu spēja manipulēt uz mani atstājusi iespaidu līdz pat 30 gadu vecumam. Taču man ir viens paņēmiens – pirms kaut ko pērku, pajautāju sev: “Vai šī lieta padarīs manu dzīvi labāku?”
Mana draudzene izārstējās no ieraduma bieži pirkt jaunu apģērbu, vienmēr sev pajautājot: “Vai es tiešām šo valkāšu regulāri?” Un, ja nespēja sevi pārliecināt, ka šī lieta būs viena no tām, kuru valkā regulāri, viņa to nepirka. Es domāju, ka tas darbojas pie jebkuriem pirkumiem. Pirms pērc, pajautā sev: “Vai es šo lietu izmantošu pastāvīgi? Vai arī tā ir tikai skaista mantiņa? Vai, vēl ļaunāk, lēts krāms?”
Sliktākais krāma variants – tā ir lieta, kuru tu izmanto tāpēc, ka tā ir pārāk laba. Nekas nevalda par tevi labāk kā smalkas lietas. Piemēram “ķīniešu porcelāns” kurš ir tik daudzās mājās un asociējas nevis ar labsajūtu lietojot, bet ar lielu piesardzību to nesaplēst.
Vēl viens veids, kā izvairīties no lietu pirkšanas – novērtēt kopējo vērtību to lietojot.
Pikuma cena ir tikai sākums. Tev nāksies par to domāt daudzu gadu garumā – iespējams, pat līdz mūža beigām. Katra lieta paņem tavu enerģiju. Dažas lietas dod vairāk, kā paņem – un tikai tās ir vērts glabāt. Un es pārtraucu vākt un krāt lietas. Izņemot grāmatas – tas ir pavisam kas cits. Grāmatas vairāk līdzinās skrienošajai rindai, nevis atsevišķiem priekšmetiem. Ja tev ir vairāki tūkstoši grāmatu – tās neradīs neērtības, atsķirībā no vairākiem tūkstošiem lietu, kuras, iespējams, tevi padarītu par vietēja mēroga slavenību. Izņemot grāmatas, es izvairos no lietu pirkšanas. Ja vēlos tērēt naudu, labāk maksāju par pakalpojumiem.
Par to es nerunāju tāpēc, ka būt sasniedzis kādu īpašu dzengudrību nepieķerties lietām. Stāsts ir par ko daudz piezemētāku: notika vēsturiskas pārmaiņas un tagad es to sapratu. Agrak lietām bija vērtība, tagad tās vairs nav.
Attīstītajās valstīs pagājušā gadsimta vidū tas pats notika ar ēdienu. Kad ēdiens kļuva lētāks (vai arī mēs kļuvam bagātāki), pārēšanās kļuva par daudz bīstamāku problēmu kā bads.
Tagad tas pats notiek ar lietām. Daudziem cilvēkiem, kā bagātajiem, ta arī nabagajiem, lietas ir kļuvušas par nastu.
Labā ziņa ir tā, ka, ja tu stiep nastu, pats to nenojaušot, tava dzīve var kļūt labāka, kā tu domāji. Iedomājies, ka daudzus gadus tev pie kājām ir bijušas piesietas pieckilogramīgas hanteles un pēkšņi tās kāds noņem.
Autors: Paul Graham
Tulkoja: Ginta Filia Solis
