Patiesībā vientulībā nav nekā traģiska… īpaši tad, ja tā ir paša cilvēka izvēle, esošo apstākļu pieņemšana un vajadzības trūkums būt tuvā mijiedarbībā ar otru cilvēku…
Ļoti silta var būt tā vientulība, kurā esi iekārtojies, mīlot dzīvi vispār, ne tikai visiem pieņemtajā, bet visšaurākajā tās nozīmē.
Ja saucam lietas īstajos vārdos un atmetam visu lieko, vientulība ir pats dabiskākais cilvēka stāvoklis, jo cilvēks pēc savas būtības savā paša ķermenī dzīvo viens un savā galvā mums katram ir savs personīgais Visums.
Šī fakta noliegšana, mani mīļie, ir tikai bēgšana no realitātes.
Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, vientulība neliek mums atteikties no jebkurām citām attiecībām…
Gluži otrādi.
Dzīves pieredzi, ko gūstam esot paši ar sevi, es uzskatu par svarīgāko ikvienam cilvēkam. Un tāpēc, pirmkārt, jautāju tieši par šo, vai cilvēkam ir šī pieredze – kaut neliela.
Un atkal paradokss, bet vismazāk spējīgi izveidot kvalitatīvas attiecības ir tieši tie cilvēki, kuri nekad nav dzīvojuši paši par sevi…
Tas tādēļ, ka visbiežāk šādi cilvēki mēdz novelt uz citiem atbildību, veidot atkarības un bieži vien izrādās daudz infantilāki sarežģītu jautājumu risināšanā.
Viņiem grūti paļauties uz sevi un tieši tāpēc viņi tik ļoti baidās no tā, ka pēkšņi varētu palikt vieni.
Tieši tāpēc viņi ļoti bieži piekrīt jau sākotnēji dzīvotnespējīgām attiecībām ar šaubīgiem partneriem…
Tieši tāpēc viņi bieži attopas savu baiļu slazdā un pacieš nepaciešamo…
Un tieši tāpēc uzstāda otram cilvēkam tādas prasības, ar kurām būtu jātiek galā pašiem.
Un, visbeidzot, tieši tāpēc viņi biežāk par citiem iekrīt traģiskā vientulības formātā, kurā tu burtiski sasalsti blakus dzīvam, bet it kā nejauši blakus tavā dzīvē esošam cilvēkam…
Cilvēkam, kuram gar tevi nav nekādas daļas…
Cilvēkam, kurš pievilcies uz tavām bailēm palikt vienam, nevis apzinātu abpusēju jūtu vadīts.
Diemžēl bailes gandrīz vienmēr kalpo par ēsmu tirāniem, varmākām un izmalcinātiem manipulatoriem.
Un te arī ir galvenā traģēdija:
BĒGT NO VIENTULĪBAS, LAI NOKĻŪTU SLIKTĀKAJĀ TĀS FORMĀTĀ
Droši vien tāpēc mums visiem jau sen bija laiks iemācīties veidot savu personīgo attieksmi pret tām lietām, ar kurām mūs biedē no paaudzes paaudzē, īpaši nepiedomājot pie tā, vai tiešām tās patiesībā ir tik briesmīgas…
Un ir pienācis laiks beigt domāt, ka tieši citiem cilvēkiem vajadzētu mūs izglītot un pāraudzināt attiecībās, atbrīvot mūs no kompleksiem, dziedēt mūsu brūces, uzņemties atbildību par mūsu dzīvi un palīdzēt mums atpazīt sevi…
Tas viss ir tikai un vienīgi mūsu pašu darbs, dēļ kura nav grēks pabūt vienam bez jebkādām traģēdijām.
Mīlestībā ir vērts ienākt nevis kā drūmam pusfabrikātam, paļaujoties uz izslavināto “otru pusīti”, kura mūs “garšīgi pagatavos”, bet jau “gatavam ēdienam”, kura smarža būs jūtama jau pa gabalu.
©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis
