Šobrīd esmu Rīgas lietuviešu vidusskolas direktore. Ļoti ceru, ka man izdosies pildīt šo svarīgo dzīves misiju, kā to darīja mūsu mīļā direktore Aldona Treija

1994 gadā liktenis atveda mani uz Rīgu. Toreiz jauna, tikko beigusi Šauļu pedagoģisko institūtu, nedaudz uztraucos par to, ko es darīšu Rīgā. Lietuvā man bija darbs, perspektīvas, bet šeit, Latvijā, tobrīd biju tikai iebraucēja, bez valsts valodas, darba, draugiem… Vienīga vērtība bija man ģimene, vīrs un meita. Un pavisam nejauši mans vīrs uzzināja, ka Rīgā ir lietuviešu skoliņā. Kaut no manas toreizējas dzīvesvietas skola atrodas gana tālu, devos turp pilna cerību, ka varēšu atrast kādu, kas runa lietuviešu valodā.

Biju ļoti patīkami pārsteigta, kad jau no skolas sliekšņa mani uzrunāja skaistā lietuviešu valodā.

Tā bija mūsu mīļa skolas dibinātāja un direktore Aldona Treija. Direktores acu gaisma un silti vārdi mani iedrošināja, un par prieku man, atradās priekš manīs neliela darba slodzīte. Jutos tajā vidē, kā mājās. Braucu katru dienu uz darbu ka uz svētkiem…

Daudz mācījos no cienījamas Aldonas. Kā strādāt ar skolēniem, kā runāt ar vecākiem, kā meklēt sponsorus. Direktores Aldonas neatlaidība, spītīgums, man likās, bija arī manī. Bieži saskatīju savas rīcības un domas par līdzīgam ar Treijas kundzes rīcībām un domam. Vienā pasākumā direktore skaļi pateica vārdus, ko mūžam ieliku savā galvā: “Jolanta, esi blakus, skaties ko un kā daru es, jo redzu tevī lielo potenciālu, kādreiz ieņemsi manu vietu….” Šie vārdi, pateikti pirms vairāk ka 20 gadiem, droši vien ietekmēja manu dzīvi, un kādu dienu šie vārdi piepildījās.

Aldonas Treijas spēja redzēt un izvēlēties pareizos vārdus, atrast pareizas iespējas, mācīt rīkoties, būt vicemēr laipnai, emocionāli stabilai mani vienmēr fascinēja, mācījos no viņas un lepojos, ka man ir tāda direktore.

Ļoti daudz nākas skolā pieņemt viesus, ar visiem direktore Aldona bija laipna un viesmīlīga. Neviens viesis no skolas nebija aizgājis prom neapmierināts, nepabarots. Vienmēr direktorei bija laiks ar katru aprunāties, neskatoties arī uz dienām, kad varbūt nebija laba veselība, vai vienkārši bija nogurums. Tas nekad nebija šķērslis Treijas kundzei darbā.

Šobrīd esmu Rīgas lietuviešu vidusskolas direktore. Ļoti ceru, ka man izdosies pildīt šo svarīgu dzīves misiju, kā to darīja mūsu mīļā direktore Aldona Treija.

Jolanta Nagle

 

Uzņēmība, darbīgums, aizrautība, degsme – Aldona Treija manas atmiņas.

Ar Aldonu Treiju satikos pirms daudziem gadiem, 1984. gada ziemā, kad es, kā toreizējās Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātes 5.kursa studente, nācu pieteikties darbā Rīgas 85. vidusskolā. Tā bija milzīga skola, kurā mācības notika gan latviešu, gan krievu valodā. Tā bija mana pirmā darba vieta un direktore šajā skolā bija Treijas kundze. Paejot laikam, un salīdzinot ar savā dzīvē sastaptajiem dažāda līmeņa vadītājiem, jāsaka, ka Treijas kundze ir palikusi vissiltākajā un labākajā atmiņā. Jauno speciālistu, tas ir – mani, direktore sagaidīja jauki, laipni, jutos vērtīga un vajadzīga. Direktore tūlīt deva rīkojumu izremontēt klasi, kurā es nostrādāju daudzus turpmākos gadus. It kā sīkums, bet parāda attieksmi.

Direktore bija autoritāte, ar savu darbību izpelnījusies cieņu skolotāju, vecāku un skolēnu vidū.

Deviņdesmitajos gados, sākoties lielajām pārmaiņām, arī mūsu skolā notika vētraini notikumi. Skolas latviešu plūsma vēlējās savu, nacionālo skolu, tāpēc tika meklēts veids, kā pastāvēt tālāk. Tajos nemierīgajos laikos Aldonai Treijai vajadzēja uzklausīt abas nesamierināmās puses, likās, ka viņas veselība cieta no nemitīgā stresa un atrašanās cīņas centrā. Rezultātā 85. vidusskola palika latviešu skola un drīz pēc tam Treijas kundze skolas telpās atvēra lietuviešu skolu, kas bija viņas sens sapnis.

Man atmiņā arī daudzi brīži, kas pavadīti Treijas kundzes sabiedrībā. Viņai vienmēr patikušas viesības, pasākumi, ekskursijas. Kad mūsu skolā viesojās Polijas Ščecinas pilsētas skolas delegācija, direktore pati aicināja viesus savās mājās, klāja galdu un uzņēma mūs visus savā mājīgajā dzīvoklī tolaik Jerjomenko ielā. Kad devāmies atbildes vizītē uz Poliju, Aldonas kundze uzņēmās rūpes par pienācīgu gatavošanos – dāvanām, suvenīriem, u.c. vajadzīgām lietām. Astoņdesmito gadu beigās ceļojums ar vilcienu uz Poliju bija gandrīz kosmoss, jo tikko sāka vērties vaļā robežas uz pasauli, kura mums bija slēgta visus padomju laikus. Vilciens sākumā piestāja Viļņā, kur vajadzēja kavēties vairākas stundas, jo vagons gaidīja citu sastāvu, lai dotos tālāk. Vēl šodien atceros, kā agrā rītā direktores vadībā staigājām pa Viļņas vecpilsētu. Samiegojušies, drebinādamies no dzestrā gaisa. Aldonas kundze mūs ieveda viesnīcā, kur pirmo reizi mūžā daudzi no mums izbaudīja toreiz neredzētu brīnumu – brokastis zviedru galda stilā. Tad devāmies apskatīt Viļņas slavenākās vietas.

Aldonas Treijas stāstījums bija tika aizraujošs, personīgs, svarīgāko izceļošs, ka atceros to vēl šodien.

Pirms pāris gadiem, kopā ar vīru apmeklējot Viļņu mazā brīvdienu ceļojumā, vēlējos sameklēt un arī atradu gan Aušras vārtu baznīciņu, gan ar Napoleona karagājienu saistīto graciozo sarkano ķieģeļu baznīcu. Tik ļoti prātā bija palicis ceļojums pirms 30 gadiem un direktores aizrautīgais vēstījums.

Aldona Treija bija prasmīga kolektīva vadītāja, bet vienmēr likās, ka viņai interesē arī tas, kā viņas darbinieki jūtas ikdienā, ģimenēs. Kad es gaidīju savu dēlu Tomasu, direktore mani atbalstīja, palīdzēja un vienmēr uzsvēra, ka ģimene ir galvenais, ka dzīves saturs un jēga ir attiecībās. Arī vēlāk, jau tad, kad strādājām katra savā skolā, satiekoties koncertos, Dziesmu svētkos un citur, Aldonas kundze vienmēr apjautājās un interesējās par mani un maniem tuviniekiem. Likās, ka tā nav tikai pieklājība, jo no viņas vienmēr staroja siltums un labvēlība.

Treijas kundze ir kā varavīksne – daudz krāsu, veidu un izpausmju. Viņa ir prasmīga vadoša darbiniece, piepildīta sieviete – mīloša un mīlēta sieva un rūpīga māte, priecīga vec un vecvecmāmiņa. Sava darba pirmajos gados apbrīnoju viņas prasmi sevi nest – vienmēr kopta, ar frizūru, rūpīgi izvēlēta garderobe, neuzkrītošs, atturīgs grims. Pedagoģiskajās sēdēs man diezgan ilgs laiks pagāja, kamēr es izpētīju atkal jauno krāšņo direktores kleitu vai eleganto kostīmu. Sievišķīga, gaumīga un pamanāma. Sieviete, no kuras varēja mācīties taktu, izturēšanos, arī prasmi panākt savu. Viņa reti kad bija vienaldzīga. Arī tad, kad dusmojās, tas bija par lietu un taisnīgi.

Direktore nāca vērot jauno skolotāju stundas, arī manējās. Pēc tam, pedagoģiskajās sēdēs apsprieda redzēto. Pateica gan labo, gan arī to, kas nav izdevies. Tas notika saudzīgi, lai neapvainotu, bet arī netika noklusēts tas, kas direktorei nebija pieņemams.

Vienu reizi es vadīju stundu sēžot aiz rakstāmgalda, jo kā jauna meitene, biju uzvilkusi tik īsus svārkus, kas varētu likties pārāk izaicinoši direktorei. Gribēdama noslēpt šo faktu, tā arī nepiecēlos. Tad nu man vajadzēja sarkt sapulcē, kurā direktore norādīja, ka jaunie speciālisti ir tik neprasmīgi, ka sēž visu stundu.

Vēl gribētos pateikt, ka reti mūsdienās vērojami pāri, kuri turas kopā visu mūžu. Ne tikai turas, bet ir kopā, dažādās situācijās. Aldona un Andrejs Treiji. Neviens pasākums nebija noticis, kur Aldonas kundzes vīrs nebūtu klāt. Ja svinēja dzimšanas dienas, dejoja skolas ballēs, Treiju pāris bija kopā – varējām priecāties un secināt, ka ir cilvēki, kuri nevar viens bez otra. Par viņu rūpēm par skaistumu atgādina nu jau lielie bērzi un citi koki ap 85. vidusskolu, kas savā laikā stādīti ar Treiju pāra rokām.

Mag.Hist., mācību grāmatu autore, vēstures skolotāja Ligita Straube

 

Darba gaitu iesākumā 1980. un 1981. gadā nejaušība ( vai liktenis) atveda mūs uz jauno Rīgas 85. vidusskolu, kur nokļuvām Direktores Aldonas Treijas vadītajā kolektīvā. Ne tikai kolektīvā, bet pašas Direktores „paspārnē”.

Katram ir vecāku vai Dieva dots vārds. Uzvārds – kā nu sanāk… Ir uzskats, ka tie ietekmē dzīvi. Domājot par Direktori, centāmies izprast, vai tas tā ir. Kā vārdā un uzvārdā iekodētais raksturo cilvēku, kā raksturo Aldonu Treiju?

A Atrast komandu, vajadzīgus cilvēkus, sponsorus. Atrast un sadarboties ar viņiem, paturēt savā tuvumā vai redzeslokā. Atrast un kopā strādāt lielā mērķa – skolas izveides un darbības – labā.

L Lepnums. Lepnums par to, ko dara. Lepnums par skolēniem un viņu panākumiem. Lepnums par savu tēviju Lietuvu un Latviju – vīra un dēla dzimteni. Lepni nes brāļu tautu vārdu, mīlot vienu, cildina arī otru.

D Darbaspējas, darbīgums, degsme, dāsnums. Ar lielu degsmi tiek veidota skola, neskatoties pulkstenī un neskaitot darba stundas. Dāsni dala savu sirds siltumu, atbalsta kolēģus, ja nepieciešams, palīdz, kā vien var.

О Omulīgas gaisotnes veidotāja un uzturētāja.

N Namamāte. Rūpējas, lai ikviens darbinieks un skolēns jūtas kā mājās, lai ir sakopta vide. Ar prieku tiek uzņemti ciemiņi, arī akreditētāji un pārbaudītāji.

„Te mana rūpe, te prieka kamoli tinas, te katra diena un stunda savu

darāmo zina.”

A Atraktīva, ar „apgriezieniem”. Prasmīgi izmanto „aktieriskās” dotības, lai pievērstu uzmanību skolas vajadzībām, pārliecinātu, lai viss notiktu „tūliņ un tagad”.

T Talants vadīt. Labs vadītājs ne tikai pats strādā no sirds, bet prot uzturēt „mašīnu” tādā kārtībā, lai katra „skrūvīte” ir savā vietā, lai visi „ritentiņi” griežas, lai viss ir savlaicīgi „ieeļļots”.

R Roku rokā rūpes, risks, radošums. Rūpes par visu, kas un kā notiek skolā.

Risks ir uzsākt darbu jaunā divplūsmu skolā, kur jāveido viss – telpas, kolektīvs, skolas saime. Riska deva, uzticot darbu jauniem, nepieredzējušiem pedagogiem. Liels risks, Atmodas laikā uzsākot „cīņu” par divplūsmu skolas sadalīšanu, pēc tās – jauna kolektīva saliedēšana (kad pēc krievu plūsmas atdalīšanas 85. vidusskolā ienāk 20. vidusskolas skolotāji un audzēkņi).

Radošums? Dzejas rakstīšana, dziesma, klūdziņu pīšana, teātra pulciņa vadīšana, gan jau vēl kas cits arī.

E Enerģija kūsāt kūsā visos ikdienas darbos un ārpusskolas pasākumos. Aizrautīgi uztur radošu garu skolas dzīvē.

I „Izsišanas” spējas, iniciatīva, iešana solīti priekšā laikam. Ja durvis deguna priekšā tiek aizvērtas, ir otrā, trešā un n-tā reize, lai pie tām klauvētu, tiktu iekšā un panāktu skolai nepieciešamo. Uzņemas iniciatīvu, lai dabūtu jauno, skolai vajadzīgo.

Iniciatīva izpaužas arī, 85. vidusskolas paspārnē sākot veidot lietuviešu skolu.

Iešana solīti priekšā laikam ir prasme pierādīt divplūsmu skolu sadalīšanas nepieciešamību un vēlāk jau Rīgas Lietuviešu skolā no 1. klases uzsākt bērnu mācīšanu valsts valodā.

J Jaunceltnes. To tapšana paralēli skolas ikdienas darbam ir apbrīnas vērta. Direktorei ir talants jaunceltnes pārvērst skaistās būvēs, iekārtot, nodrošināt pilnvērtīgu darbu. Viņas vadībā tapa Rīgas 85. vidusskola un Rīgas Lietuviešu vidusskola.

A Andrejs – atbalsts, apgāds, atmosfēra. Direktore un viņas dzīvesbiedrs Andrejs Treijs ir viens vesels. Viņš ir atbalsts un palīgs visos skolā veicamajos darbos, zinošs, pasaka priekšā, no kurienes ko var sagādāt, kas var palīdzēt, … Nepārspējams Direktores papildinātājs jaukas, sirsnīgas gaisotnes uzturēšanā dažādos pasākumos, ciemiņu uzņemšanā.

Liekas, ka vārdā un uzvārdā pietrūkst burtu, lai pilnībā raksturotu Aldonu Treiju. Palīdzīgas rokas sniegšana, iejūtība, prasme pateikt paldies, pārliecināšanas spējas, piedošana, sapratne, sadzīvošana ar dažādu uzskatu cilvēkiem,…

Iespējams, ka burti rodami Direktores meitas uzvārdā un otrajā vārdā Broņislava.

Bet varbūt visu var pateikt ļoti īsi: Direktore Aldona Treija ir īpašs cilvēks, sirdsgudrību un sirdsbagātību dodošs Cilvēks. Latvijas un Lietuvas lepnums.

Cieņā Ilze Mežule (Kalniņa), Nellija Jokubauska

 

Pirmo reizi tikos ar Aldonu Treiju 1989.gadā, kad tika lika likvidētas divplūsmu skolas. Rīgas 20 .vidusskolas latviešu plūsmas pedagogiem piedāvāja turpināt darbu Rīgas 85.vidusskolā. Pēc sarunas ar skolas direktori Aldonu Treiju pieņēmu darba piedāvājumu un šo lēmumu nekad neesmu nožēlojusi.

Direktori uzrunāju par Treijas kundzi, tā bija mana iekšējā vēlme, ko radīja gan ārējais izskats, elegance, dvēseliskums. Manuprāt, direktore savu darba stilu veidojusi atbilstoši savai pārliecībai: cilvēciskas attiecības un godprātīgs darbs ir vērtības, kuras jākopj un jāsargā. Netiku dzirdējusi aizvainojošā tonī pateiktus vārdus, toties par labiem darbiem paldies gan netika aizmirsts nekad.

Viņā bija gana mīlestības, inteliģences un pieredzes, lai piemērotā situācijā laikus savam daba stilam trāpīgā daudzumā pievienotu gan sāli, gan piparus, gan cukuru. Un viss teiktais mērķi sasniedza.

Direktores Treijas vadībā ritēja gan darbs, gan atpūtas, gan svētku pasākumi – pārdomāti un interesanti. īpaša tradīcija svētku svinēšanā pedagogu kolektīvā: ja dziedāt, tad no sirds, skaļi un pārliecinoši direktore uzsāka pirmā. Dziesmas skanēja gan latviešu, gan lietuviešu valodā vienlīdz sirsnīgi. Būdama lietuviete, Treijas kundze zina daudz daudz dziesmu, latviešu tautasdziesmas jo īpaši, tāpēc skandēja tās abās valodās.

Manuprāt, Aldona Treija ir dzimusi, lai strādātu skolā, es nespēju iedomāties viņu citā profesijā un amatā strādājam.

Esot pelnītā atpūtā, saku no visas sirds: “Treijas kundze, paldies par gūto pieredzi un gandarījumu, kopā strādājot.”

Diana Daktere 2017.gada nogalē

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Show Buttons
Hide Buttons
Cart