Durvju vērēji
Es mēģinu saskaitīt, cik manā mūžā ir bijis skolotāju, bet skaits sajūk. Varu vien teikt – daudz. Vispirms gan laikam vajadzētu saskaitīt, cik skolu durvju ir vērtas. Un atkal jāsaka – daudzu. Man ir klājies kā nevietā iedēstītam augam, kuru pārstāda vairākkārt.
Kaut gan sākumā – 1948. gada rudenī bija domāts, ka dārzā, kas saucās – Cesvaines vidusskolā es varēšu paaugties vismaz līdz tam vecumam, kad būs sava galva uz pleciem. Bet nekā. No notiekošā neko nesaprotot, nonācu Amūras apgabala Aļeksejevkas sādžā kā pilnīgs mēmulis, tikai ar diviem krievu vārdiem „jolka” (eglīte) un „jožik” (ezis) uz mēles. Skaidrs, ka ar tādām zināšanām nederēju pat mazās sādžas četrgadīgajai skolai un pirmo klasi nācās sākt vēlreiz.
Skola ir karuselis. Tu nekad nezini, cik ātri un cik ilgi tas griezīsies, tādēļ acis un sirsniņa meklē, pie kā pieturēties. Tas vispirms, protams, ir skolotājs.
Manā Aļeksejevkas skoliņā visas četras klases mācīja viena skolotāja – sirsnīgā Albīna Rudenko. Nezin kādēļ vīrs viņu un viņas meitiņu ik pa laikam iekaustīja. Skaistajai meitenītei, deguntiņš bija ar dziļu ieliekumu, ļaudis runāja – degunu ar knipi esot pārlauzis tēvs. Skolotāja mums vakaros lasīja priekšā pasakas, bet vēlāk, kad krievu valoda man jau gāja raiti, atļāva ņemt lasīšanai no vienīgā skolas skapja grāmatas, kādas nu tur tolaik bija. Tā es iepazinu pavisam citu pasauli – Ļermontovu un Puškinu. Tā kā garie starpbrīži stipri ievilkās, jo skolotāja devās uz māju aprūpēt meitiņu, mēs skolā palikām vieni un tad gāja vaļā. Padomju propagandas filmu rosinātajās rotaļās, es pēc savas politiskās izcelšanās lieliski atbildu „nolādētā fašista” tēlam un piedzīvoju ne vienu vien pāridarījumu.
Manai mammai ar skolotāju bija izveidojušās sirsnīgas attiecības, pieņemu, ka viņas pārrunāja abu grūto likteni. Pirms braukšanas uz Latviju skolotāja no baltas dzijas notamborēja mammai plecu lakatu, tas man ir vēl tagad. Pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem varu teikt – no manas pirmās skolotājas staroja siltums un drošība.
Manuprāt, ir ideāli, ja pirmajās klasītēs bērnus māca viens skolotājs. Tas rada drošības sajūtu, protams, pie nosacījuma, ka šis cilvēks ir skolotāja vārda cienīgs. Tieši šajā vecumā bērni vissāpīgāk pārdzīvo atrautību no mammas un mājām –daudziem skola izraisa pirmo lielo dvēseles traumu pat tad, ja pirms tam ir bijis bērnudārzs. Bērns nesaprot, kādēļ katrā stunda ir cits skolotājs. To es piedzīvoju, kad sāku mācīties kaimiņsādžas septiņgadīgajā skolā.
Iespējams, tādēļ atmiņā pēc vārda nav palicis neviens skolotājs, atceros vienīgi direktoru, iespējams, izbijušu drošībnieku melnā frencī ar ādas siksnu pār plecu un čīkstošos hromādas stulmzābakos. Man no viņa bija bail. Fašitiskās pagātnes dēļ mani neuzņēma pionieros, kaut gan par labām sekmēm Jaungada sarīkojumā saņēmu pat balvu – krāsainos zīmuļus un zīmēšanas bloku.
Pēc atgriešanās Latvijā, biju tāds sādžas pusmežonēns un laikam tādēļ gan apģērba, apava un stīvās latviešu mēles dēļ slikti iekļāvos latviešu bērnu sabiedrībā. Vienīgais, kas iesākumā manu pašapziņu noturēja virs ūdens, bija patiešām labā krievu valodas prasme.
Biju ļoti nedroša un kautrīga, tomēr reizēs kad par priekšā teikšanu krievu valodas stundās skolotājs Gžibovskis nokliedzās: „Ļice, von ir klasa!”(Līce, ārā no klases!), sajutu lepnumu.
Pēc gadiem piecpadsmit, nejauši satiekoties, abi pasmējāmies par skolotāja dusmām. Šodien domāju – cik ļoti no svara bija tas, ka par savu pirmo atstāstījumu latviešu valodā, kas bija sarkans no kļūdām saņēmu trijnieku nevis pienākošos vieninieku. Nedz es manīju, kā iemācījos krievu valodu, nedz to, kā – latviešu, tas notika pats no sevis. Tikai matemātikas gan negāja pašas no sevis, manas zināšanas vidusskolas sākumā līdzinājās kāpuru izgrauztai kāpostu lapai. Brīžiem gan kaut kas tā kā atkrita vaļā, bet tad tās durtiņas atkal aizvērās ciet.
Tam, kas lāga nepadodas, attiecīgi tiek veltīts arī mazāk laika. Laika jau tāpat trūka – zīmēju savus mīļākos dzīvniekus zirgus, no grāmatām pārzīmēju rakstnieku un mākslinieku portretus, pat mēģināju akvarelēt dabā un vienā gabalā lasīju grāmatas, iesākumā krievu valodā visu, kas Cesvaines bibliotēkā bija atrodams par un no krievu rakstniekiem, vēlāk arī grāmatas latviešu valoda.
Tolaik šķita, ka esmu atradusi ļoti atjautīgu lasīšanas veidu, vēlāk uzzināju – es nebiju vienīgā tāda gudriniece. Man zem mācību grāmatas allaž atradās kāds šerminošs vēsturisks romāns, atlika tikai mācību grāmatu pastumt nost, un sākās īstā dzīve. Nogaidījusi, kad mamma aizmieg (lauku darbos pārgurusi, viņa parasti aizmiga ātri), es metos iekšā grāmatu pasaulē un dzīvojos tur līdz vēlai naktij.
Tā kā manos pienākumos ietilpa dārza ravēšana, kazas slaukšana un ganīšana, trušu barošana, siena grābšana, žagaru kapāšana plītij, lai pie lasīšanas tiktu ātrāk, iemanījos un līdz pat šai dienai visu daru ļoti ātri.
Manas attiecības ar algebru, ģeometriju un trigonometriju būtiski uzlaboja apbrīnojamais skolotājs Harijs Šulcs. Nezināt viņa priekšmetu bija vienkārši kauns.
Viņš gleznoja, spēlēja vijoli, diriģēja skolas kori, vadīja dramatisko pulciņu. Viņa parādīšanās vien (slaids, garš augums, tumši, viļņaini mati, zilas, smaidā piemiegtas acis) lika galvām pagriezties uz viņa pusi. Viņš bija cilvēks – magnēts. Jādomā, ar viņa gādību skolā tolaik viesojās Valsts akadēmiskais koris, notika gleznotāju plenēri un jauno darbu izstādes. Eļļas krāsu smarža man bija kaut kas pilnīgi jauns un satraucošs. Šodien varu teikt – šis skolotājs man pavēra durvis uz mākslas pasauli.
Mēs, pagājušā gadsimta sešdesmito gadu lauku meitenes augām kā savvaļas puķes – neko daudz nezinot par modi, frizūrām un smalko uzvedību, nebija taču nedz tādu žurnālu, nedz tā laika publiskajā telpā par to kāds runāja – tas viss skaitījās mietpilsonība un buržuāziskās paliekas apziņā. Šķiet, arī daudzas tā laika skolotājas bija samierinājušās ar valdošo viedokli. Un nebija jau arī tādas rocības.
Taču mūsu klases audzinātāja, jaunā, skaistā Jūsma Šēnberga bija izņēmums. Mēs ieraudzījām, kas ir elegance un atturība, ka ir tā saucamā sievietes pasaule un nerakstītie likumi, kurus neklājas pārkāpt.
Par Bulduru dārzkopības tehnikumu es šodien varu teikt – ar izteikti demokrātiskām audzēkņu un skolotāju attiecībām, ar mācību priekšmetiem, kas savienoja mākslu ar praktisko dzīvi to varēja saukt par mākslas un dzīves mākslas skolu. Mana izvēlētā profesija – daiļdārzniecība ļāva daudz improvizēt, gan uz papīra, gan dabā.
Pateicoties apstādījumu projektēšanas un ierīkošanas skolotājam Pēterim Tambergam, mācību ekskursiju laikā topošajām daiļdārzniecēm atvērās tēlnieku darbnīcu durvis un, stāvot Meža un Brāļu kapos, manī radās aizdomas, ka tas, ko es zinu par tā saukto „buržuāzisko Latviju” un tās dibinātājiem, ir riebīgi meli.
Es neatņemdamās klausījos krāsu mācības skolotāja Jura Zīles aizraujošajās runās (tagad teiktu – meditācijās) par krāsu, līniju un telpu. Tehnikuma mākslinieks Uldis Sakne ar savu īpatno un paradoksālo skatījumu uz dzīvi un pasaulē notiekošo lika nojaust, ka sava vieta dzīvē ir arī citādībai. Dendrologs Aivars Lasis skubināja apmeklēt klasiskās mūzikas koncertus un operu un mūsu kursam pat gādāja biļetes. Es reizēm vairākus vakarus nedēļā braucu uz Rīgu baudīt mūziku.
Botānikas skolotāja un kultūras dzīves – organizētāja šarmantā Ilga Fogelmane prata panākt, ka pagājušā gadsimta otrās puses ievērojamākie Latvijas mākslinieki un rakstnieki atkārtoti ciemojās tehnikumā un izšķērdīgi mums dāļāja sava talanta augļus, pretī saņemot zemes veltes.
Skolotājs ir durvju vērējs. Viņš nespēj pa tām kādu iestumt ar varu. Tas, vai es ieeju kādā citā tepat man visriņķī esošā, tomēr neatpazītā pasaulē, ir lielā mērā atkarīgs no manis pašas. Es neeju pa durvīm, pie kurām stāvot, nejūtu vilkmi. Neeju arī tad, ja durvju vērējam nespēju uzticēties un viņu cienīt. Es minstinos pie durvīm uz istabu, no kuras vienreiz esmu izdzīta.
Saka – tādās reizēs vajagot kāpt pa logu, bet ne visiem pietiek dūšas. Un vai vienmēr tas jādara, varbūt tas nemaz nav domāts man? Sev ik pa laikam ir jāatgādina – tu drīksti vērt durvis visu mūžu, nav nekā tāda, kas aizliegtu pārkāpt citu vai paša radītus sliekšņus uz neizmērojamo un krāšņo Dieva pasauli.
Anda Līce
