Kad esam nemierīgi, negatīvi noskaņoti vai pat dusmīgi, tas nozīmē, ka galvā mums rosās destruktīvas[1] domas un iztēle. Tās savukārt ir cēlonis destruktīviem izteicieniem un rīcībai pret sevi, klasesbiedriem, skolotājiem u.c. Tieši šo domu un iztēles dēļ bieži gadās pateikt vai pat izdarīt ko tik aplamu, ka vēlāk paši nespējam noticēt, kādas ziepes esam savārījuši.

Lieta tāda, ka mūsu prāts neprot atpūsties, tas nemitīgi darbojas, dažkārt pat tad, kad mēs guļam. Iztēlosimies, ka prāts dzīvo kaut kur iekšā mūsu ķermenī kā tāda nemierīga, grūti kontrolējama būt­ne. Tai nepatīk garlaikoties, gribas vienmēr darboties. Bet mums bieži nav laika (vai patikšanas) ar šo nerātni darboties. Ir taču jāpasēž internetā, jānoskaidro, kas kādam paziņam uz galda,  vai biedrs joprojām sēž turpat tualetē uz poda utt. – vai nu mazums pasaulē svarīgu lietu!

Ja nu mēs savu prātu pienācīgi nenoslogojam ar mācībām, lasīšanu vai citām apnicīgām lietām, tas haotiski pats uz savu roku sāk dzīvot neatkarīgu dzīvi. Tas pēc savas patikas bezgalīgi pārmaļ domu plūsmas, tā nolaupot mūsu laiku un enerģiju.

Un būtu muļķīgi cerēt, ka tās būs labas, mierīgas un derīgas domas. Kur nu, tieši otrādi! Bet, ja prāts ir negatīvu domu pārņemts, tad kas notiek mūsu galvā, kamēr tas darbojas uz savu roku? Varam paši iztēloties, ko ar sevi tādā gadījumā darām 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā.

Negatīvs, bez kontroles atstāts prāts, nemitīgi par kaut ko cīnās (grib taču dzīvot, nabadziņš!) un pastāvīgi meklē sev iedomātus ārējos ienaidniekus. Ja nekā piemērotāka nav pa rokai, to lomā nonāk klasesbiedri, skolotāji, vecāki un citi cilvēki – kas nu kuro reizi gadās pa rokai. Tādu patvaļību nedrīkst pieļaut. Tāpēc mūsu uzdevums šajā mēnesī ir iemācīties vadīt savu prātu. Lai to  panāktu, nepieciešams ievirzīt domu plūsmu pozitīvā gultnē, atbrīvoties no bailēm, šaubām un citām negatī­vām domām.

Mēs taču katrs gribam skolā izvairīties no negatīviem pārdzīvojumiem. Lai to panāktu, sāksim pozitīvi skatīties uz savu skolu kopumā, skolotājiem un klasesbiedriem, lietām, parādībām un notikumiem. Atcerēsimies, ka attieksme nekrīt no gaisa, tā ir tikai šķietama un patiesībā mūsu prāta darbs. Un tikai mūsu negatīvais prāts atrod nabaga klasesbiedros, skolotājos un citos cilvēkos – mūsu šķietamajos ienaidniekos un nelabvēļos – nepilnības.

Ja nu reiz rodas aizkaitinājums, dusmas, aizvainoju­ms un neapmierinātība ar skolu, vispirms to pavērosim, paskatīsimies un cilvēkiem, sevi un situāciju it kā no malas. Lai nu tas izdodas labāk vai sliktāk, tomēr sāksim kontaktēties ar viņiem, tā, it kā tie būtu pati pilnība. Vienkārši pieņemsim, ka viņi ir pavisam “pareizi”, tādi, kā vajadzētu būt.

Annemartas Kreituses zīmējums.

Kas notiks? Tad mums  zudīs jebkāds negatīvisms, jo nevar (un būtu vienkārši muļķīgi) dusmoties uz ideālu. Atcerējāmies, ka ideāls zemes virsū nav sastopams. Tas nekas. Mūsu domās viss ir iespējams. Pasaule ir pilna ar slikto? Nu, un tad? Mēs taču varam to padarīt labu.

Tāpēc īpaši pievērsīsim uzmanību tieši tam, kas mums šķiet kliedzoši nepilnīgs, nepareizs, netaisns. Saskatīsim pozitīvo “visneparei­zākajās”(mūsuprāt) lietās, “visnepareizākajos” skolotājos un klasesbiedros, “visnepareizā­kajā” rīcībā, “visnepareizākajās” situācijās.

Tas ir grūti? Ūja! Ja jau tā baidīsimies, tad tak neko dzīvē nesasniegsim un līdz sirmam vecumam brīnīsimies, ka esam iemācījušies staigāt un iztikt bez pamperiem!

Ķersimies tik pie lietas! Pildot nākamo uzdevumu, sapratīsim, ka pastāvīgi uzdodot sev zemāk minētos jautājumus, mainīsies mūsu pasaules aina. Tad nemierīgajam prātam vairs nebūs ar ko cīnīties. Tas nomierināsies un veltīgi netērēs ne mūsu spēkus, ne laiku.

Uzdevums „Un ja nu…”

Pildot šo uzdevumu, visdažādākajās situācijās (gan patīkamās, gan vissliktākajās) sev uzdosim zemāk minētos jautājumus!

• Un ja nu tieši šajā skolā tagad viss notiek pašā labākajā veidā?
• Un ja nu es tagad atrodos sev vislabākajā vietā un vis­labākajā laikā?
• Un ja nu esmu pietiekami sekmīgs un disciplinēts jau šobrīd?
• Un ja nu tas, ko pašlaik daru, ir labākais no visa, kam es šobrīd varētu pievērsties?
• Un ja nu mani apstākļi pašlaik ir labākie aktīvai rīcībai?
• Un ja nu tieši tagad ir labākais brīdis riskēt?
• Un ja nu skolotāji, kas patlaban atrodas man līdzās, ir pati pilnība?
• Un ja nu visas manas domas un rīcība šodien ir vispa­reizākā no visa iespējamā?

Turpināsim plānot darbus šim mēnesim un mācību gadam! Atcerēsimies, ka galvenais mērķis ir iegūt prasmi veidot pozitīvu attieksmi, beigt nosodīt skolotājus un klasesbiedrus. Pārlie­cināsimies, ka skolotāji nav tikai klaigājoši briesmoņi vien, ka tie ir tādas pašas cilvēcīgas personas kā mēs. Tiesa, viņi atšķiras no mums. Nu, un tad? Mēs taču arī atšķiramies no jebkura cita cilvēka! Tas vien taču nedod pamatu pret viņiem vērst negatīvu attieksmi! Kāpēc tērēt savus spēkus veltīgiem pārdzīvojumiem?

Galvenais mums ir miera un iek­šējās harmonijas iemantošana. Bailes, šaubas, vainas apzi­ņa, pretenzijas pret sevi vai skolotājiem – no tā visa pēc iespējas ātrāk jātiek vaļā. Lai to paveiktu, apņemsimies mainīt savu attieksmi pret skolotājiem un klasesbiedriem, tāpat arī dažādām situācijām.

Pagrūti saprast? Paskatīsimies konkrētu piemēru. Pieņemsim, ka visvairāk nepatīkamu pārdzīvojumu un visādu ķezu mums ir saistībā ar latviešu valodas mācību priekšmetu (nesekmība, konflikti ar skolotāju utt. – variāciju ir bezgalīgi daudz). Nekādi netiekam ar to visu galā. Ko darīt? Aplūkosim vei­camos darbus latviešu valodas apguvē no citas puses, atbildot uz zemāk norādītajiem jautājumiem.

Uzdevums „Manas domas un idejas par to, kā es izpildīšu uzdoto šajā mācību priekšmetā”

[1] Destruktīvs – Tāds, kas izraisa kaut  ko sev vai citam ļoti nevēlamu.