Pārtrauksim cīņu ar Dabas procesiem
Pirms atveram skolas durvis, pirmām kārtām atbrīvosimies no vēlmes sakārtot pasauli. To atstāsim Augstāko spēku, Dabas ziņā. Pretējā gadījumā tā ir iejaukšanās, tā ir nemitīga karošana, un tā rezultātā rodas aizvainojumi pret Likteni, Pasauli, skolu, ministriju, skolēniem, vecākiem, skolas direktoru, sevi u.tml. Tie, kuri vēl tikai plāno stāties pedagoģiskajās augstskolās, lai kļūtu par skolotājiem, godīgi sev pajautāsim, vai šī izvēle nav tā pati skolotājiem raksturīgā vēlme sakārtot pasauli, tas ir, ar sava pareizā pasaules apraksta sistēmas palīdzību iekarot citu cilvēku unikālās pasaules.
Agrāk daudzi skolotāji un vecāki uzskatīja, ka pedagoģijas jēga ir radīt bērnam maksimālu komfortu un lasīt morāli. Labsirdība bez stingrības un disciplinētības arī ir tikpat bīstama kā vardarbība un despotisms.
Taču skolēns laimīgā kārtā šīs pamācības diez cik nopietni neuztver, citādi arī viņi aizdomīgi līdzinātos saviem skolotājiem. Galvenais, kas vada un audzina bērnus, ir viņu pašu dvēseles iekšējais stāvoklis, precīzāk sakot, kas viņiem liek justies (tātad arī rīkoties) tieši tā un ne citādi. Par tādiem viņi arī kļūst. Un tas ir nepārvaramās tieksmes likums, gravitācijas spēks. Mūsu ikdiena ir Dabas procesi.
Mūsu ikdiena ir Dabas procesi
Cik skolotājs patērē skolas kārtības nodrošināšanai, tik skolēns – noārdīšanai. Cik viens ir pluss, tik otrs ir mīnuss. Un jo lielāks pluss, jo lielāks mīnuss ir nepieciešams. Dabā viss attīstās uz reakcijas (eksploziju, noārdīšanās) pamata.
Ja sieva staigā ar regulāri uzdauzītām acīm, viņa ir tikpat agresīva, kā viņas terorists vīrs – tikai viens ir pluss, otrs – mīnuss. Kurš no viņiem ir pluss, kurš – mīnuss, tam vairs nav nekādas nozīmes – psihiskās enerģijas reakcija jau ir notikusi. Un jo lielāks pluss, jo lielāku mīnusu pievelk, jo lielāks pluss un mīnuss, jo spēcīgāka strāva, jo spēcīgāka strāva, jo spēcīgāks trieciens. Tie ir Visuma spēki – vieni rada, otri – grauj. Haoss un sairuma spēki ir Dabas kārtība. Mūsu dusmas un neiecietība pret šiem sairuma spēkiem ir neapzināta vēlēšanās izolēties no Dabas procesiem, sevis uzskatīšana par gudrākiem, nevēlēšanās attīstīties. Tāpēc, jo vairāk cilvēkmīlestības izjutīsim pret nekaunīgo skolēnu, jo dziļāk izpratīsim visu, ko radījusi Daba.
Skolēnu nepaklausība kā līdzsvara procesi
Skolas ikdienā nav un nebūs kārtības – i necerēsim uz to. Tā nemaz nevar būt. Skolas laiks katra cilvēka dzīvē ir vielmaiņas laiks, tātad sabrukšanas, noārdīšanās procesa laiks, tā ir telpa starp haosu un kārtību, un tāpēc principiāli uzstīvētā skolas kārtība nereti ir pat bīstamāka par haosu.
Tāpēc, kad mēs jūtam nepieciešamību kārtējo reizi dusmoties uz skolēniem, palūgsim piedošanu par to, ka absolutizējām, idealizējām pareizo skolas kārtību.
Skolēna pārkāpums ir sava veida neapzināta aizsardzība pret skolotāja vēlmi līdz perfektumam sakārtot skolas vidi. Līdzīgu funkciju mūsu organismā veic, piemēram, infekcija. Varam ar antibiotikām apkarot infekciju, bet, apārstējot vienu, nodarām ļaunumu citam. Līdzīgi ir skolā ar skolēnu pārkāpumiem- ar aizliegumu palīdzību apkarojot sekas, pietuvinām vēl lielāku ļaunumu.
Uzcītīgi karojot pret Dabas sastāvdaļu – haosu, sairuma spēkiem (nekārtību), mēs zaudējam spēkus sakārtot sevi, atjaunoties. Un šī nespēja sevi sakārtot nav nekas cits kā uzkrāto pretenziju rezultātu summa, kas radusies aplamas prioritāšu sistēmas rezultātā, proti, pārāk stipra pieķeršanās pasaulīgajām vērtībām, piemēram, atzīmju sistēmai.
Par pieķeršanos pasaulīgām vērtībām
Pasaulīgās vērtības vēl nav pati Pasaule – arī garīgās vērtības vien nedrīkst būt dzīves mērķis un jēga. Ja dvēselē pārmēru tām piesaistīsimies, mūsu agresija uzliesmos ar vēl lielāku spēku.
Nauda, īpašums ir svēta lieta (tur nav ko kautrēties, jo apģērbs, dzīvoklis, nauda un automašīna ir mūsu ķermeņa aizsardzība) . Tas ir svēts, nesatricināms mērķis. Ja kāds grasīsies to atņemt, būsim gatavi uz jebko, arī nogalināt.
Bet tagad iedomāsimies: mēs par mērķi izvirzām garīgumu. Tātad iepriekš radītajam pēkšņi ir jākļūst nežēlīgam- tikai tāpēc, ka tā vajag. Ideja, morāle uz šī pamata radītie noteikumi tagad ir vienīgā un pareizākā vērtība, kas tagad stāv pāri visam, arī pašam cilvēkam.
Un tad mēs būsim gatavi nonāvēt ne vairs vienu, divus, trīs, bet kādas idejas vārdā – tūkstošus, miljonus. Garīgums ir liela laime, un arī – liela nelaime. Piemēram, ticība Dievam cilvēku dara laimīgu, bet ja sāk nicināt to, kurš netic Dievam, dvēsele kļūs cietsirdīga, nežēlīga, un, lai glābtu dvēseli, ir jākļūst par ateistu. Tad jau sanāk, ka ateisms ir reliģiskā fanātisma likumsakarīgas sekas.
Par hronisku laika trūkumu
Šādos kara apstākļos mūsu zemapziņa saslēdzas vienotā gredzenā, un rezultātā skolas vidē ienāk hiperstress, ko pastiprina nemitīgais laika trūkums. Esmu pārliecināts, ka laika trūkums nav nekas cits, kā nespēja pārdzīvot stresu un savukārt stresa pamatā ir neveselīga attieksme.
Tātad, lai mums vairāk būtu laiks, ar veselīgas attieksmes palīdzību, iemācīsimies pārdzīvot stresu. Jo vairāk izpaudīsim agresiju (neapmierinātību, žēlošanos) laika trūkuma virzienā, jo vairāk enerģijas izsviedīsim tieši tajā nevēlamajā virzienā. Mēs nespēsim pārvarēt stresu, ja dvēselē būs maz mīlestības.
Pretējie poli kā reakciju (notikumu) pamats
Jo vairāk idealizēsim pareizo, jo vairāk skolēniem būs ko graut. Un tur nekā ļaunprātīga nav – ir vienkārši divi poli, kuri viens bez otra nevar pastāvēt. Piemēram, ka skolēni teikumu uzsāk vai nobeidz ar rupjību, ka uz katra stūra tiek stāstītas sadistiskas un ciniskas anekdotes, arī uztveru tikai kā likumsakarīgu pretreakciju uztieptajam pareizumam un šis prastais, neizglītotais patiesums rupjību veidā neļauj agresijai ielauzties skolēnu dvēselēs, tādējādi to sargājot vēl no lielāka ļaunuma. Šādi viņi met ārā. Sodīt, iznīcināt šos ētiskos likumu traucējumus? Nezinu. Grēku nožēlā ir nevis nožēlot pagājušo, bet gan mainīt sevi.
Esmu pārliecināts, ka augstprātīga intelektomānija mūsu stāvokli var tikai pasliktināt, bet ar pareizu orientāciju intelekts var palīdzēt sakopot spēkus, padziļināt un veicināt mūsu pārmaiņas uz labu. Zinu to, ka skolotājam to ir svarīgi saprast, jo tālāk mēs aiziesim savā garīgajā attīstībā, jo vairāk skolēnu neapzināti mums sekos, un līdz ar mūsu pozitīvajām īpašībām tie saņems arī negatīvās.
Bet kā to visu pastāstīt skolēniem? Sāksim ar izpratnes veidošanu, ka katru sekundi viss, kas mums ir apkārt, var pazust, ka mīļotais cilvēks ik sekundi var mūs nodot, aiziet, apvainot vai nomirt. Ka ik sekundi varam nomirt arī mēs. Tad pamazām aizies arī pretenzijas, bet mīlestība paliks. Mīlestības jūtas ne no kā nav atkarīgas.
Vingrinājums iecietības vairošanai
Bet kā to visu iegalvot mums, skolotājiem? Te palīdzētu viens ļoti efektīvs vingrinājums. Vingrinājums ļoti vienkāršs: vajag pārstāstīt, bet vēl labāk pierakstīt savu nepatīkamo dialogu, visus vietniekvārdus aizstāvot ar „es”. Lūk, situācija, kuru piedzīvoju, strādājot kādā Latvijas skolā.
Skolas direktore mani iesauc savā kabinetā. Dusmās piesārtuši vaigi. Nomet uz galda laikrakstu un dusmīgi nošņāc: „Kāpēc mūsu skolā nav šāda veida vecāku dienas?” Es atbildu, ka tā ir privāta izglītības iestāde un tur ir pavisam cita pieeja.” Bet direktore ciniski izmet: „Kāda tur cita pieeja?!”
„Kāpēc jūs ar mani tā runājat kā ar sliņķi? Nav ne brīvdienu, ne svētku, visi skolas pasākumi uz maniem pleciem.”
Un, lūk, kas iznāk, kad pārrakstām, izkliedējam saspringto situāciju.
„Es izsaucu sevi uz savu kabinetu. Dusmās vāros kā nelabais. Nometu uz galda laikrakstu un sev uzbrēcu: Kāpēc manā skolā nav šāda veida vecāku dienas?” Es atbildu: „Tai skolai ir cita pieeja” – un sevi izsmeju: „Kāda tur cita pieeja?”
“Kāpēc es ar sevi runāju tādā tonī? Vai tad es slinkoju? Nav ne brīvdienu, ne svētku, bet, visi pasākumi tikai uz maniem pleciem…”
Rakstot „Es-tekstu”, atklājas divas svarīgas lietas. Pirmā: atskāršam, konflikts noris tikai mūsu pašu galvā. Mēs ar sevi cīnāmies, paši sevi izvedam no pacietības. Otrā: izdodas atrast noteicošo frāzi. Man tā ir: “Es esmu pelnījis cieņpilnāku attieksmi pret sevi.” Apsveicami. Izmaiņas augstākā loģiskajā līmenī automātiski izraisa izmaiņas zemākajos līmeņos. Vienkāršāk sakot, to var saukt par pārdēvēšanu. Tāpat pārdēvēties var arī, mainot maskas.
Padarīsim maskas vieglas
Iedomāsimies, cik masku mēs izmantojam tikai vienas skolas dienas gaitā vien un cik visa sava mūža laikā. Saraksts noteikti būtu bezgalīgs: mātes, tēva maska, transporta dalībnieka maska, pedagoģijas maģistra maska, klases audzinātāja maska, sava mācību priekšmeta skolotāja maska, kolēģa maska un tā tālāk un bez sava gala. Kopš dzimšanas brīža mūsu maskas nemitīgi mainās, kļūst daudzveidīgākas, virtuozākas utt.
Bet jautājums ir par to, vai ir tik ļoti svarīgi turēties pie tām, ja maskas varam viegli un brīvi mainīt? Kad stūrgalvīgi paliekam pie neveiksmīgas maskas, mums sākas nepatikšanas. Sak, es esmu skolotājs, un tur nekā nevar padarīt. Piemēram, ja mēs pieķersimies slimnieka maskai, tad loģiski sanāk shēma „ārstē mani vai neārstē – esmu slims un viss” – skaidrs, arī dārgākas zāles nelīdzēs.
Nomainot masku, mainās apkārtējie apstākļi. Līdzīgi kā bija ar neglīto pīlēnu, kuru sākumā visi knāba, bet, kad viņš kļuva par skaistu gulbi, sāka cildināt. Mēs jautāsim, cik ilgi vajag izrunāt, drukāt, piemērīt sev jauno vārdu, masku. Viss atkarīgs no tā, cik ilgi esam dzīvojuši ar to masku, kuru tagad gribam noņemt. Vienam vajadzēs divdesmit piecus gadus, citam – 25 sekundes. Ja mēs spēsim pasmieties, domās ieraudzījuši ainiņu, kas mums nepatika, kas mūs sakaitināja, atbrīvošanās notiks krietni ātrāk.
Spēlēsim uz nebēdu
Ņemsim sev citu vārdu… Atteiksimies no sevis – pierastā, uzliksim jaunu masku, saprotot, ka mēs tikai spēlējam… Tas, izrādās, ir ļoti vienkārši. Māksla būt citam -tas ir viegli un vienkārši. Tā ir īsta māksla. Palūkosim, kā spēlē mūsu deputāti, ministri. Viņi labi zina, ka jaunajā amatā paliks labi ja divus mēnešus; viņi pieņem šo izaicinājumu. Viņi tempā nomaina maskas un spēlē. Spēlē uz nebēdu.
Tātad mēģināsim sakārtot pasauli, nevis stūrgalvīgi turoties pie savas satrunējušās maskas un uzkrājot sevī negatīvas emocijas (redz, esmu godīgs – kāpēc citi tādi nav!?), bet aicinu spēlēties. Būsim vieglāki, būsim laimīgāki!
