Kaspars Bikše: Par ticības veidošanu

Par ticības veidošanu

 

Visu, ko saskatām sevī, veidojas kā mūsu nākotne

Viss, ko mēs domājam par sevi, skolēniem, skolu un izglītības sistēmu kopumā, materializējas par tā saucamo reālo īstenību. Bet katrs domā citādāk, tātad nav vienas pareizās īstenības, jo pasauli redzam ne jau ar acīm, bet gan ar smadzenēm. Lai reālisti pieklust. Mēs visi atbildam par visu, kas notiek skolā: gan labo, gan slikto. Vainīgo nav- atbildīgi ir visi. Katra mūsu doma veido mūsu nākotni. Un tā veidojas tikai tagadnē. Divām dienām pār mums nav varas – tā ir vakardiena un rītdiena.

Nebūs tā, ka lapas zaļos, ja saknes būs bojātas, un saknes ir mūsu domas, tā ir mūsu kopējā iekšējās jušanās summa. Šādi mēs radām savu dzīves pieredzi: prieku, laimi, nesekmību, nelaimi un tamlīdzīgi.

Arī katrs mūsu teiktais vārds veido mūsu nākotni

Nereti, mēs, skolotāji, ar nemitīgo runāšanu par nesekmību un nevēlēšanos mācīties paši piesaucam to, ko ikdienā nemitīgi atkārtojam, bet pēc tam, tērējot savus resursus, vainojam skolēnus par to, ka esam viņos vīlušies. Piemēram, katru reizi pedagoģiskās padomes sēdē pasakot vārdus „manā priekšmetā (klasē) ir tik un tik daudz vai maz nesekmīgu skolēnu. Tātad, katru reizi, pasakot šos vārdus, mēs katrs personīgi un labu vēlot, savu psihisko enerģiju nosūtām nesekmības virzienā. Un tad nu brīnāmies, kāpēc bērni nemācās.

Bet vajadzētu pretēji – katru reizi, pieceļoties kājās un atverot muti, teikt: „Manā priekšmetā ir tik un tik sekmīgo, mēneša laikā sekmība palielinājusies par tik un tik procentiem – pusgada laikā par tik un tik procentiem.

Ticiet man – darbs būs tik pat daudz kā ar nesekmīgajiem – i mapītes vajadzēs taisīt, i diagrammas datorā veidot, ko līmēt pie sienas – ir tikai viena noteicošā atšķirība – visu skolotāju psihiskie resursi tiek novirzīta nevis nesekmības virzienā, bet gan sekmības virzienā. Tātad ikdienā runāsim par sekmību, nevis par nesekmību. Arī grūtsirdības pārņemtie pensionāri (un ne tikai viņi vien, protams) – runājot par slimībām, tās arī piesaista.

Saule apspīd gan sekmīgo, gan nesekmīgo skolēnu

Tikai mēs paši esam tie vienīgie, kas nosaka, ar tādām vai citādām domām, pārliecībām un uzskatiem kaut kas materializēties skolas dzīvē. Dzīvot saskaņā ar Dabu nav tikai priecāties vien par to un nelauzt kokus, bet gan savos prātos radīt harmoniju. Iekšējie spēki pievelk ārējos spēkus. Tā ir gravitācija.

Visums pilnībā atbalsta katru mūsu domu, kurai mēs gribam vai negribam ticēt. Un neatkarīgi no tā, vai mēs esam strādīgi, godīgi, slinki vai negodīgi. No šejienes izriet sen pierastais teiciens „nepateicība – pasaules alga”. Pieņemot domu, ka es esam godīgāki par citiem, jau vien mēs kļūstam sliktāki. Un pie tam vēl cietēji dubultā, jo šajā brīdī ar nosodījumu visus spēkus pagriežam pret sevi.

Citiem vārdiem sakot, mūsu zemapziņa pieņem visu, kam vien mēs gribam ticēt. Mani priekšstati par sevi un dzīvi kļūst par realitāti man, bet jūsu — jums. Mums ir neierobežotas izvēles iespējas, ko un par ko domāt. Tāpēc nemitīgi atkārtojot teikumu „visi ir vienlīdzīgi, tas ir, katram ir tiesības būt laimīgam, un katram ir tiesības atbrīvoties no ciešanām” (arī skolēnu nemācīšanās ir sava veida atbrīvošanās no ciešanām), respektējot cita neatkārtojamo pasauli, savai pasaulei piešķiram unikalitāti. Šādi mēs katrs savai dzīvei piešķiram arī jēgu.

Daba mūs pieņem tādus, kādi mēs esam. Saule apspīd gan sekmīgo, gan nesekmīgo skolēnu. Laimīgi vēlas visi – arī tā saucamie ļaundari. Tikai vienīgā nejaucība ir tā, ka caur nejaušībām un tamlīdzīgiem notikumiem materializē mūsu domas, uzskatus, pārliecību mūsu dzīvē.

Tas, ko reliģijā saka, ka Dievs izpaužas neredzamā veidā, tāpat arī psiholoģijā – mūsu zemapziņa realizējas neredzamā veidā – caur nejaušībām. Ja mēs izvēlamies ticēt tam, ka skolas ikdiena ir drūma, skolotāja profesija ir vientuļnieka profesija, tad tieši tāda arī būs.

Ticība veidojas no nemitīgas atkārtošanas

Līdzīgi kā ticīgie baznīcā. Ja mēs sev iegalvosim, ka skolas ikdiena ir mīlestība, un, ka šīs spējas izraisa tādas pašas jūtas, attieksmi un līdz ar to arī materializētus notikumus, mēs ātri vien izpratīsim konstruktīvās domāšanas nozīmi un jēgu.

Tā vietā, lai runātu par skolēnu nesekmību un uzvedību, daudz lietderīgāk būtu runāt par sekmību. Ticība veidojas no atkārtošanas. Ko mēs atkārtojam, to mēs veidojam par ticību un pārliecību. Arī Bībelē ir teikts, ka „viss notiek atbilstoši mūsu ticībai”. Tā saucamās katra realitātes vārdā, pārliecība materializējas par īstenību. Kā domāsim, tā dzīvosim.

Par vēlmi būt labiem un sakārtot citu dzīvi

Skolotāju galvenais klupšanas akmens ir vēlme būt labiem un sakārtot citu dzīvi. Piemēram, pārliecība, ja skolēns būs nesekmīgs, tad nebeigs skolu un neiestāsies augstskolā, ir pamats upura domāšanas tipam, tas ir, vēlas glābt pasauli. Iespējams, ka skolēns nemaz nedrīkstēja iestāties attiecīgajā augstskolā. Kur sākas cīņa, tur beidzas gudrība. Cīņas pamatā ir sacensība, un sacensība ir vēlme būt tādam, kādi mēs neesam un nevaram būt. Tā ir kaut kāda pārprasta cīņa ar Augstākajiem spēkiem.

Gribējām taču tikai labu

Pirmais solis – piedosim sev par radušos situāciju – jo gribējām taču tikai labu. Labāk pateiksim sev paldies par to, ka esam bijuši tik labi, ka esam apguvuši kādu mācību. Pagātnei pār mums nav nekādas varas, tā ir kā mācība, kuras dēļ esam nokļuvuši šajā vietā un laikā, lai apgūtu nākamo mācību.

Ja mēs mācām nesekmīgus, nelaimīgus, saniknotus, iebie­dētus vai vainas apziņas pārmāktus skolēnus, mēs automātiski par sevi uzzinām tikai negatīvo.

Ja mēs dusmojamies, tas nozīmē, ka tikai mēs paši esam slikti. Šādas domas mūsu skolas ikdienu padara par skumju, bēdu un neiecietības ieleju. Mēs nevaram sasniegt pilnību tikai neiecietīgi dusmojoties, tas ir, lai pasaule atbilstu mūsu katra gaidām. Psihoanalīzes līmenī mēs dusmojamies ne jau par to, ko nevar vai negrib citi, bet gan par to, ko nevaram (negribam) mēs paši. Piemēram, piespiest bērnus mācīties. Ņūtona trešais likums apstiprina, ka iedarbības spēks vienāds ar pretdarbības spēku.

Skolotāju neredzamā vara

Pieauguši būdami, mēs tiecamies radīt tādu pašu garīgi emocionālo atmosfēru, kādā, tiekdamies uz labo, mēs savā dzīvē esam apguvuši labo. Nemāku pateikt, vai tas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi. Tikai zinu to, ka psihoanalīzes līmenī, veidojot savas attiecības, mēs neapzināti cenšamies atjaunot tās pašas radnieciskās saites, kādas bija mūsu laikā.

Skolotājiem dusmoties ir bīstami, jo šādi mēs bērniem iemācām pret sevi izturēties tāpat. Mēs taču lietojam gandrīz tos pašus vārdus, ko savā laikā sacīja mūsu vecāki un skolotāji. Skolotāju vara ir neredzamā vara, tā ir līdzīga Dieva varai. Skolotāji ir tie, kas neredzamā veidā programmē mūsu nākotni. Neredzama vara ir visspēcīga, jo ar to nevar manipulēt. Manipulēt var tikai ar redzamo varu, piemēram, tiesu sistēmu, kuru var uzpirkt, korumpēt un tamlīdzīgi.

Katrs upuris ir kāda cita upura upuris. Ja kāds skolotājs nemācēja sevi mīlēt, tad tas ir tikai cilvēciski, ka to nespēja iemācīt arī mums. Mūsu skolotāji centās, cik vien spēja, un rīkojās tā, kā viņiem tika iemācīts bērnībā. Parunājoties ar viņiem, mēs cilvēciski sapratīsim, ka savā laikā viņi bijuši iebiedēti tikpat daudz kā mēs. Bailes ir jāpiedod, jo to pamatā ir satraukums, ka varam nebūt pietiekami labi, pilnvērtīgi un laimīgi.

Mēs esam tādi, kādas ir mūsu domas, mēs esam tādi, kā mēs runājam par citiem

Tam nav nekādas nozīmes, vai mēs cīnāmies ar nesekmību, vai sliktu uzvedību. Viss ir tikai un vienīgi mūsu domu, pārliecības materializēts atspulgs. Nesekmība radusies tikai tāpēc, ka mēs, runājot par skolēniem, patiesībā slikti domājam un runājam tikai paši par sevi.

Pārmetot skolēnam, kurš desmito reizi nav izpildījis mājasdarbu, zemapziņas līmenī patiesībā pārmetam tikai sev, ka desmito reizi nevaram izdomāt neko tādu, lai skolēns beidzot to izpildītu.

Bet domas, tāpat kā vārdus jebkurā brīdī iespējams mainīt. Tas viss tikai izskaidro to, kā radušās mūsu pārliecības, tas, ko mēs piesaucam tā saucamajā reālajā ikdienā. Un ko mainīs tas, ja arī atradīsim attaisnojumus savām sāpēm, neveiksmēm un nepatikšanām?

Bīstamais nosodījums

Lielu daļu problēmu izglītības sistēmā rada tas, ka mēs nosodām citus un neuzņemamies atbildību par savu rīcību. Skolotāji nosoda skolēnus, direktori – ministriju, ministrija – valdību. Un tā bez sava gala. Bet, ja mēs beidzot uzņemtos atbildību, tad vienu dienu mēs pēkšņi sev par brīnumu atklātu, ka mums nav ko vainot.

Es neattaisnoju skolēnu slikto uzvedību, taču viņus „rausta” tieši mūsu neveselīgā pārliecība, ticība, ka viņi ir tādi vai citādi. Tas viņus provocē slikti izturēties pret mums. Ja mēs nemitīgi atkārtojam, ka skolēni ir slinki, nekaunīgi un tamlīdzīgi, tas nozīmē, ka tieši tāda tad ir arī mūsu iekšējās jušanās summa, mūsu pašu attieksme pret sevi, domāšanas stereotips.

Ja mēs pārtrauksim šo slikto iekšējo jušanos, kas realizējas caur citu nosodīšanu, kritizēšanu, „sliktie” skolēni mūs liks mierā un viņi būs spiesti meklēt sev citus upurus.

Ja mēs, skolotāji, sev iegalvosim, ka esam bezpalīdzīgi un neaizsargāti pret bērnu visatļautību, tad Augstākie spēki at­balstīs šo mūsu ticību un mūsu stāvoklis ar katru dienu paslikti­nāsies. Ja mēs šodien jutīsimies slikti – rīt būs vēl sliktāk. Tas ir kā gravitācijas spēks. Tāpēc atbrīvosimies no skumjām domām un uzskatiem, ka bērni mūs neatbalsta, mūs nesaprot un tamlīdzīgi.

Dzēsīsim negatīvo informāciju

Lai veidotu veselīgu un konstruktīvu ticību, pirmais solis, kas būtu jāveic, ir negatīvās informācijas dzēšana. Tā ir piedošana. Mums ir jāpiedod visiem, kas vien ienāk mūsu dzīvē: vispirms pašiem sev, pagātnei, kolēģiem, saviem skolas bērniem, personīgajiem bērniem, priekšniecībai, ministrijai, valdībai un tā tālāk. Visgrūtāk ir piedot tieši tam skolēnam, kuram nepieciešams atļaut aiziet pirmajam, piemēram, klases nesekmīgākajam skolēnam, vai delverim. Skolotāja piedošana ir sava veida atļauja skolas lielākajam delverim aiziet prom no attiecīgā pedagoga darba taciņas. Tā arī ir atbrīvošanās no problēmas.

Tikai mīlot sevi, varam pasauli radīt labāku

Otrais solis – bezgalīgi mīlēt sevi. Pasaule esam mēs katrs pats. Veidot labu pasauli nozīmē būt labam pret sevi. Ja mēs kopš bērna kājas bērnus mācītu būt labiem pret sevi, viņi tādi būs arī pret citiem, pret mācībām skolā, pret skolotājiem utt. Ja mēs katram iemācītu parūpēties par sevi, tad vienu dienu atklātu, ka pasaulē vairs nav par ko rūpēties.

Skolotājs uz soļa sastopas ar nepieciešamību otram palīdzēt un rūpēties. Un te nu ir paradokss: skolotājs mīl un rūpējas par delveriem un nesekmīgajiem skolēniem kā par saviem personīgajiem bērniem – tātad mīl tos, kuri iekšēji jūtas slikti.

Bet no otras puses – kāda jēga viņus mīlēt un rūpēties, ja viņi nemīl paši sevi, lamā, vaino sevi, ienīst, kritizē un tā tālāk. Tas ir kā caurā maisa sindroms. Tas ir kaut kas līdzīgs vienpusējai mīlestībai, bet, kā zināms, vienpusēja mīlestība ir atkarība, un atkarība agri vai vēlu noved strupceļā.

Šāda skolēnu neapmierinātība ar sevi izpaužas kā visa labā noliegšana, tāpēc viņi nereti pat pietēlo sliktos. Tā ir sevis nemīlēšana. Un tie, kas nemīl sevi, ir paši sliktākie cilvēki – tie otram var izdarīt tikai to, kas ir viņos. Kāda jēga būt teicamniekam, ja iekšēji jūtamies slikti, kāda jēga būt godīgam, ja neesam apmierināti ar sevi.

Priecājoties par sevi, mēs priecājamies par visu pasauli

Lūkojoties spogulī, skaļi, sevi uzrunājot vārdā, sacīsim: “Es sevi mīlu un pieņemu tādu, kāds es esmu. Es pieņemu sevi par labu esam.” Strādājot skolā, man daudzi skolēni ir atzinušies, ka šo vingrinājumu nespēj izpildīt. Mute neveras vaļā, lai pateiktu šādus vārdus. Tas pats sakāms arī par neapmierinātiem skolotājiem, kas neskaitāmas stundas pavada pie spoguļa, īgni plucinot uzacis, lai seju padarītu kaut nedaudz pievilcīgāku.

Tiklīdz mēs iemācīsimies priecāties par sevi, mēs sapratīsim, ka priecāties par sevi nozīmē priecāties par pasauli.

Daži skolotāji manās lekcijās pat dusmojas, kad es viņiem skaidroju, ka skolas vidi var mainīt tikai atbrīvojoties no kaitīgajiem domāšanas ieradumiem. Savukārt vecāku sapulcē kāda skolēna māte sarūgtināti sacīja: „Es pie jums atnācu, lai saņemtu palīdzību manās problēmās ar manu pusaudzi, nevis lai mācītos mīlēt sevi.” Runājot par šo, gribu vēl piebilst, ka katrā cilvēkā ir bioloģiski ielikta aizsardzība pret cilvēkiem, kuri iekšēji jūtas slikti, kuri sevi nemīl.

Ar to arī ir izskaidrojams, kāpēc visi no neveiksminiekiem turas pa gabalu. Ja mammas sevi nemīlēs, pusaudži tādas mammas centīsies pāraudzināt, jo tādā situācijā arī bērni ir spiesti justies slikti. Un par to arī viņas saņem sodu. Kamēr vien jutīsim neapmierinātību ar sevi, nevienā jomā negūsim panākumus.

Iemācīsimies justies labi

Nereti sevi kritizējam ticības vārdā. Kā attaisnojumu minam „kā gan bez sevis kritizēšanas varu mainīties, visi cilvēki sevi kritizē”. Tad jau sanāk, ka mēs nemitīgi runājam tikai par to, ka neesam pietiekami labi. Tātad sevi kritizējam, jo esam sev iegalvojuši, esam radījuši ticību, ka neesam pietiekami labi. Tā sanāk, ka visa enerģija mums jānovirza uz atbrīvošanos no neapmierinātības pašam ar sevi.

Iemācīties labi justies – tas ir pats labākais, kā cilvēks var parūpēties par sevi. Un tādam neviens arī nedarīs pāri. Pāri dara tikai tiem, kuri iekšēji jūtas slikti, pāri dara tikai tie, kas iekšēji jūtas slikti. Pat bez redzama iemesla – jūtas slikti un viss. Šāda atkarība no ārējiem apstākļiem liecina par nedisciplinētu prātu.

Labā jušanās mūsu ikdienu padara drošu. Šāda jušanās mūsu garīgo darbu padara organizētāku, attiecības – vienkāršākas un draudzīgākas. Šis dvēseles līdzsvars ir pamats labvēlīgajām pārmaiņām.

Tērēsim enerģiju savai iekšējai brīvībai un laimei

Tie, kuri nemitīgi runā par problēmām, tās arī atrod. Problēmas sakne ir tikai mūsu domāšanas veida, mūsu psiholoģiskā noskaņojuma, iekšējās jušanās summas materializēta iz­pausme. Atliek atrast tikai objektu, kuram caurcirkulēt šo enerģijas nezūdamības likumu. Domas un vārdi nosaka mūsu nākotni. Klausoties, ko un kā runā politiķi, skolotāji un citi, var saprast problēmas sakni, var nojaust mūsu tautas nākotni.

Kad sarunājos ar skolotājiem un skolēnu vecākiem, bez sava gala dzirdu atkārtojamies frāzi „man vajag” vai „man nepie­ciešams”. Kad uzdodu jautājumu: “Kāpēc?”, parasti aizbildināmies, ar to, ka māte teica, ka tas ir ļoti svarīgi, jābūt nevainojamam, „man tas jādara un viss”, pārāk slinks un tā tālāk.

Vārdu sakot, mēs paši veidojam savu ticību, savus uzskatus un pārliecību, kas ierobežo mūsu uzvedību, iekšējo brīvību un laimes izjūtu. Pavērosim skolēnus, kuri mācās labi, lai tikai izpatiktu skolotājam, pavērosim pieaugušos, kuri gadiem ilgi pret savu gribu, tikai lai izpatiktu vecākiem, piespiež sevi taisīt karjeru. Vai tie nav tie paši bijušie skolēni? Ar savu atteikumu, cenzdamies izpatikt citiem un baidīdamies būt „sliktiem”, mēs baidāmies kādu aizvainot. Un šādi, rūpēdamies par otra laimi, mēs pazaudējam katrs savu un rezultātā tās nav ne vienam, ne otram.

Virzīsim domas tikai laimes virzienā

Ja mēs esam neapmierināti, tas ir tikai tāpēc, ka mēs, skolotāji un vecāki tā uzskatījām. Un šo apziņu mēs nostiprinām sevī ik dienas, sevi salīdzinot ar gudrākiem, slaidākiem, bagātākiem un tā tālāk.

Ja mēs esam neapmierināti ar sevi, neuzskatām sevi par pietie­kami labiem, tātad nepietiekami sevi mīlam, tas nozīmē, ka mēs esam pārvērtušies par cilvēkiem, kurus nomāc smaga problēmu nasta, kuriem liekas, ka nav pelnījuši cieņu un mīlestību, ka par maz strādājuši un tamlīdzīgi. Lai no tā atbrīvotos, sakārtosim savas domas.

Kad uzkopjam māju, mēs uzmanīgi apskatām gan pašu istabu, gan visas lietas. Dažas lietas mums ir mīļas, patīk, no tām mēs noslaukām putekļus, bet dažas mantas mums nekad vairs nebūs vajadzīgas; tas nozīmē, ka jāmet laukā. Līdzīgā veidā mēs varam savest kārtībā arī savas domas.

Arī domas, uzskati un  ticība noveco kā mantas.  Mēs taču nerakņāsimies pa iepriekšējā dienā izmestajiem atkritumiem! Kāpēc lai mēs rakņātos nove­cojušos uzskatos, pārliecībā un ticībā?!?

Ja kāda ticība nenāk par labu, lai tā pazūd, jo dzīvē taču visam ir jābūt uz labu. Jo nav taču tāda likuma, kas noteiktu, ka mums nav tiesību būt laimīgākajiem un nav tiesību atbrīvoties no ciešanām.

Atbrīvosimies no negatīvajiem izteikumiem

Uzskaitīsim, ko bērnībā mums, labu vēlēdami, teikuši vecāki un skolotāji. To, kas, pēc viņu domām, mūsos nebija, kā vajag. Tas ir, ko vecāki stāstīja par seksu, par dzimumorgāniem, par mīlestību, par naudu, par savstarpējām attiecībām, laulību, kā viņi vērtēja mūsu centību mācībās, kā vērtēja mūsu uzvedību, kādas piezīmes, replikas un izsaucienus viņi lietoja?

Tagad sarakstu pārlūkosim objektīvi un pēc kāda mirkļa skaļi izsauksimies: „Lūk, kā radušies mani aizspriedumi!”. Ja vēlamies paanalizēt aizspriedumu vēsturi sīkāk, uz atsevišķām lapām sarakstīsim, kādus vārdus lietoja mātes, kādus – tēvi, vecāsmātes, vectēvi, radinieki, draugi, skolotāji un tā tālāk.

Bērns izrādīs to, ko mēs viņā pamanām, un ko mēs piesaucam

Piemēram, bērns, uz kuru mēs sakliedzam, nosaucot par nedisciplinētu, nesekmīgu delveri, viņš klusējot nosēdīsies tālākajā stūrī un aizvainojumā noslēgsies sevī. Viņš varbūt izdarīs to, ko mēs no viņa pieprasījām, taču mēs nekad neuzzināsim to, ko viņš spēja vispār. Bet citā gadījumā, kad mēs paņemsim šo pašu bērnu, samīļosim un pateiksim, ka mēs viņu ļoti mīlam, ka viņš ir gudrs, centīgs, paklausīgs un sekmīgs, viņš izrādīs iepriekš minētās īpašības. Arī bērnam nedzirdot, piemēram, pedagoģiskās sēdes laikā, starp skolotāju un bērnu izveidojas smalks informātiski enerģētisks kanāls.

Tas nozīmē, ka apziņas līmenī, skolēns nezina, kas notiek skolotāju sapulces laikā, bet zemapziņas līmenī viņš sāk justies kā labāks vai sliktāks – atkarībā no tā, kā mēs runājam par attiecīgo skolēnu, tas ir, ko piesaucam.

Vai mēs gribētu draudzēties ar cilvēku, kurš mūs nepārtraukti nosoda un kritizē? Iespējams, savā laikā tikpat nosodoši pret mums izturējās arī mūsu vecāki un skolotāji, bet tas taču viss jau ir pagātnē! Bet nebūtu godīgi vainot tikai vecākus un skolotājus. Viņi darīja tā, kā viņus mācīja savukārt viņu vecāki un skolotāji. Un viņi visi taču gribēja tikai labu. Viņi rīkojās tā, kā tajā laikā zināja un mācēja, jo varēja iemācīt tikai to, kas viņiem pašiem kādreiz tika iemācīts.

Nosodījums ir viens no ātrākajiem veidiem kā palikt ar savu problēmu vienatnē. Palūgsim viņiem piedošanu! Tas ir nepieciešams mūsu pašu brīvībai. Mums ir jāatbrīvo savi bērni, savi vecāki un skolotāji. Piedosim viņiem, ka viņi prasīja no mums pilnību. Piedevuši mēs pārtrauksim pieprasīt pilnību no sevis.

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Show Buttons
Hide Buttons
Cart