1879. gada 7. novembrī dzimis latviešu rakstnieks Kārlis Skalbe (144)

20.07.1922 – 15.04.1945

Kārlis Skalbe (1879–1945) – dzejnieks, rakstnieks, politiķis un žurnālists. Latviešu literatūras vēsturē īpaši nozīmīgas viņa literārās pasakas. Šī iemesla dēļ dēvēts par “pasaku ķēniņu”. Kārlis Skalbe savās pasakās cildina garīgo spēku, kā arī noliedz vardarbību un naidu. Pasaku krājums “Ziemas pasakas” iekļauts Latvijas kultūras kanonā, savukārt 2014. gadā Latvijas televīzijas šovā “Lielā lasīšana” par populārāko grāmatu latviešu lasītāju vidū atzīta pasaka “Kaķīša dzirnavas”. Kārļa Skalbes dzejai raksturīgais jūtu dziļums, spilgtā tēlainība un muzikalitāte.
Aktīvi piedalījies Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Bijis 1905. gada revolūcijas dalībnieks, Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes loceklis un viens no aktīvākajiem neatkarīgās Latvijas valsts idejas aizstāvjiem, ar saviem literārajiem darbiem un sabiedrisko darbību rosinājis Latvijas valsts proklamēšanu. Nozīmīga viņa grāmata “Mazās piezīmes”, kurā izteicis savus apsvērumus par valsts politikas un tikumības modeli. Bijis arī Satversmes sapulces loceklis un divu Latvijas republikas Saeimu deputāts.

Dzimšanas laiks/vieta

20.07.1922
Saulrieti

Miršanas laiks/vieta

15.04.1945
Stokholma
Miris Serafima slimnīcā Stokholmā.

Personiska informācija

Dzimis kā jaunākais bērns kalēja Jāņa Skalbes (1833–1888) un Edes (dzimušas Brūklenes) Skalbes desmit bērnu ģimenē Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta Incēnos. Pieci no bērniem miruši jau agrā bērnībā, pārējie četri – brāļi Jēkabs un Augusts, māsas Līze (precējusies Medne) un Ede (precējusies Undule).
Sieva Lizete (dzimusi Erdmane) Skalbe (1886–1972). Laulībā dzimuši divi bērni – dēls Jānis Viesturs Skalbe (1910–1986) un Ilze Marta Skalbe-Legzdiņa (1912–1996).

Profesionālā darbība

Literārā darbība1896: pirmā publikācija – dzejoļi “Sapnis” un “Kādai sirdij” (ar pseidonīmu Austris) laikrakstā “Balss”.

Dzejoļu krājumi

1898: “Mazas aina” (Pie jūras).
1902: “Cietumnieka sapņi”.
1904: “Kad ābeles zied”.
1906: “Zemes dūmos”.
1907: “Veļu laikā”.
1909: “Emigranta dziesmas”.
1911: “Sirds un saule”.
1912: “Sapņi un teikas”.
1918: “Daugavas viļņi”.
1923: “Pēclaikā”.
1927: “Vakara ugunis”.
1931: “Zāles dvaša”.
1938: “Izmeklētas dzejas” (izlase).
1941: “Klusuma meldijas”.
Literāro pasaku krājumi

1904: “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”.
1907: “Ezerieša meita”.
1911: “Pazemīgās dvēseles”.
191?: “Sarkangalvīte”.
1913: “Ziemas pasakas”.
1920: “Kurzemē” (pasaku un zīmēju (tēlojumu) krājums).
1924: “Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas”.
1926: “Manu bērnības dienu mēnesis un citas pasakas”.
1928: “Mātes leģendas”.
1932: “Muļķa laime”.
1937: “Garā pupa”.
Stāsti un stāstu krājumi

1905: “Skaņas iz tālumiem”.
1920: “Pa dzimtenes ceļiem”.
Publicistika

1914: “Kara gleznas”.
1920: “Mazās piezīme”.
1924: “Sarkanās lapas”.
Sabiedriskā darbībaPiedalījās nelegālā pulciņa “Trubadūri Vidzemē” darbā.
1904: kā politiski neuzticams tika atlaists no skolotāja vietas un rudenī kopā ar Antonu Austriņu devās uz Ģipku Kurzemes jūrmalā.
1905: piedalījās Latvijas skolotāju kongresā Rīgā, bija skolotāju biroja loceklis.
1917–1918: Latviešu pagaidu nacionālā padomes loceklis. Kārlis Skalbe bija viens no aktīvākajiem neatkarīgās Latvijas valsts idejas aizstāvjiem. Grāmatā “Mazās piezīmes” (1920) viņš izteicis savus apsvērumus par valsts politikas un tikumības modeli.
Līdz 1934: aktīvi piedalījās Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē.
1945: publicējis dzejoļus un mazās piezīmes laikrakstā “Latvju Ziņas” un “Latvju Vārds”. Ievēlēts jaundibinātās Latviešu apvienības padomē.
Pagodinājumi

Latvijas kultūras kanonā iekļauts Kārļa Skalbes pasaku krājums “Ziemas pasakas”
2014: televīzijas šovā “Lielā lasīšana” par populārāko grāmatu latviešu lasītāju vidū atzīta Kārļa Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnavas”.

Citātu galerija

“Šī perioda [1902–1905] darbos Skalbes romantismam raksturīgs krass ilgu, sapņu un realitātes pretnostatījums, protests pret merkantilismu un despotiju. [..] Dzejoļu krājums “Emigranta dziesmas” (1909) spēcīgi izteikta trimdas izjūta, kas ir viens no emocionāli skarbākajiem Skalbes krājumiem. [..] Ar dzejoļu krājumu “Sirds un saule” (1911) Skalbes strofikā par noteicošo kļuva četrrinde. Šajā krājumā jau pilnībā izpaužas Skalbes dzejai raksturīgais jūtu dziļums, spilgtā tēlainība un muzikalitāte. Cilvēka dvēseles izjūtas un daba ir galvenie Skalbes lirikas ierosmes avoti. Skalbes emocionalitāte apvaldīta, taču tās iekšējā, slēptā enerģija ar suģestīvu spēku piepilda dzejas tēlus, caur tiem lakoniski, bet precīzi pārraidot noskaņu. Mākslinieciski pārliecinoši Skalbes talants atklājas dzejoļu krājumā “Sapņi un teikas” (1912) un pasaku krājumā “Ziemas pasakas” (1913). Skalbes prozas nozīmīga daļa ir pasakas; tajās uzsvērta cilvēka garīgā spēka loma pasaules pārveidē, naida un vardarbības noliegums (konceptuāla šajā ziņā ir pasaka “Kaķīša dzirnavas”, 1913). Latviešu folklorai tuvs Skalbes pasaules uztveres sinkrētisms. Skalbes pasaku centrā nav spraigu notikumu, galvenā uzmanība pievērsta cilvēka tikumiskai attīstībai (“Pasaka par vērdiņu”, “Milzis”, “Jūras vārava”, “Bendes meitiņa”, “Karaļa krāsnkuris” u. c.). [..] Šā laika [1914–1919] dzejā un tēlojumos (“Kara gleznas”, 1914, “Kurzemē”, 1919, u. c.) spilgts izpostītās dzimtenes tēls, aicinājums saglabāt cilvēcību. [..] Latvijas Brīvības cīņu motīvi variējas dzejoļu krājumā “Daugavas viļņi” (1918), ko ievada liroepiskais, metrikā perfekti izstrādātais tāda paša nosaukuma cikls.”

Treimane, Inese. Kārlis Skalbe. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
“Kas mums vairāk vajadzīgs no Skalbes – “Mazās piezīmes”, pasakas vai dzeja? Nē, tas nav stiprākais, ka viņš ir dzejnieks vai politiķis. K. Skalbe ir latviskā gara pārstāvis pats par sevi un pats ar sevi. Ļoti latviska personība. Ja Rainis būtu rakstījis sadzīviskāk, viņa drāmu, arī “Spēlēju, dancoju”, varonis varētu būt Skalbe. Ja Skalbe būtu skatījies Gunāra Priedes lugas, viņš gan būtu varējis dot tām visprecīzāko novērtējumu. Runa ir par izmirstošām brīnišķīgām kategorijām – par maigumu un par pazemību. [..]
Un beidzot – tur, viņa dārza vidū, zied patiesības koks. Tās nav rindiņas, kas speciāli meklētas. Tās ātri atrodamas vai katrā dzejolī. Var sacīt: nu jau no laika tāluma redzams, ka Skalbe nāk reizē ar tautasdziesmām. Taču ne jau kā filologs viņš tās mācījis. Tautasdziesmas viņš teica sev. Viņš pats bija cilvēks, piedzimis no tām. 1917. gadā politisko juku laikā, kad pie viņa pulcējās mākslinieki, dzejnieki, Skalbe dzied tautasdziesmas. Kāpēc? Ar tām vēl labu. 1918. gadā vācu okupācijas laikā Rīgā atkal ar daudziem viņš dzied šīs dziesmas.
Tie ir mūsu mītiskie cilvēki, mītiskā dzīvība, kas laiku pa laikam piedzimst un neļauj izsīkt tautas vitālismam. Skalbe mums jāsargā kā mūsu dzīvība. Skalbiskums, šī smalkjūtība. Tieši tā.”

Ziedonis, Imants. Skalbiskums. Mūža raksti. 1. sējums. Sast. Ilgonis Bērsons. Rīga, Elpa, 2001, 7. lpp.
“Kārlis Skalbe prot klausītāju suģestēt. Ar savu lēno, muzikālo valodu un plastiskajām roku kustībām viņš iepin klausītāju kā tādā neredzamā, saldā un tīkamā tīklā, no kura nav varas ārā tikt. Gribas tur slīgt tikai arvien tālāk un dziļāk. Kad Kārlis Skalbe grib ko mīļu un draudzīgu teikt, viņš pienāk klausītājam gluži tuvu un raugās viņā savām lēnajām acīm…”

Čaks, Aleksandrs. Kārlis Skalbe stāsta. Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 9. lpp.
“K. Skalbes smiekli ir tas, kas sakausē viņa dzejnieka un cilvēka veidolus. Tā pati stiprā skaidrība, reizē maigums, sirsnība un atklātība, kas viņa dzejā un pasakās, izskan arī viņa smieklos. K. Skalbem piemīt kāda valdzinātāja īpašība – smalkjūtība. Un taisni šī smalkjūtība ir tā, kas iezīmē viņas latviskās personības stiprumu, tā ir pret katru familiaritāti, pret glaimiem un pliekanību.”

Plaudis, Jānis. Latviskā personība. Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 15. lpp.
“Arī tas, ko esam no Skalbes saņēmuši, dzīvo un dzīvos joprojām. Skalbes latviskais gars dara viņu tik tuvu un mīļu katram latvietim. Skalbe nepieder pie tiem dzejniekiem, kas daudz mācās no lielu tautu lieliem dzejas meistariem, ļaudamies to ietekmei formas meklējumos un idejās. Skalbe ir dzimis pats ar savu dziesmu un dziedājis to visu mūžu kā putns zarā. Tā apbuŗ ar patiesa izjutuma vienkāršību, ar vārdu gleznu un krāsu, svaiguma un vienreizīguma spēku, ar rituma melodiskumu. Pēdējos dzejoļu krājumos – Zāles dvaša, Vakara ugunis, Klusuma meldijas un Zelta lāpa – ir dzejoļi, kas dzejnieka dabiskas attīstības un garīga nobrieduma gaitā ir sasnieguši visaugstāko izteiksmes meistarību. Taisni mākslas darba mazajā formātā izpaužas Skalbes dzejas lielākais spēks.
Kā teikts, Skalbe ir gleznas, krāsas, melodijas meistars, bet viņš nav plašākas kompozīcijas meistars. Kur viņa izjūta koncentrējas uz mirkļa pārdzīvojumu, viņš rada brīnumdarbus; ne tā episkajās formās. Viņš arī nav pieskāries nevienai lielākai episkai formai, un ari viņa īsais stāstiņš vai tēlojums dzīvs tikai ar labu domu vai skalbisku valodas gleznu. Pat viņa romantiķa dabas iemīļotajā izteiksmes formā pasakā stāstījumam ne vienmēr ir stingrs kompozīcijas pavediens. Novelei un drāmai, visstingrākajām kompozīcijas formām rakstniecībā, Skalbe nemaz nav pieskāries.
Bet kam viņš ir pieskāries, to viņš apdvesis ar nemirstīgu dzeju un latvisku garu.”

Jēgere-Freimane, Paula. Kārli Skalbi pieminot. Latvija, Nr. 106, 1949, 5. nov., 5. lpp.

Saiknes

Antons Avens – Draugs
Ilze Marta Skalbe-Legzdiņa – Meita
Jānis Skalbe – Dēls
Lizete Skalbe – Sieva
Mirdza Ersa – Krustmeita
Mudīte Austriņa – Krustmeita

Pseidonīms

Austris, Vakargailis, Kalēju Kārlis

Emigrē

–10.1944
Vārve

1906
Cīrihe
Cīrihē dzīve kļuva nepanesama gan emocionālā, gan finansiālā ziņā, un jau maija sākumā – viņš caur Vīni, Ungāriju, Poliju – ierodas atpakaļ Rīgā.

1906
Kopenhāgena

1906
Berlīne

01.1906
Sanktpēterburga

02.1906
Stokholma

09.1906–24.12.1907
Helsinki
Ziemu nodzīvojis Helsinkos, tad 1907. gada vasaru Ekenasas pilsētā, dažas nedēļas Vallinkoskā pie Imatras, pēc tam atkal Helsinkos.

1907
Vallinkoska
Dzīvojis dažas nedēļas.

06.1907–08.1907
Ekenasa
Ziemu nodzīvojis Helsinkos, tad 1907. gada vasaru Ekenasas pilsētā, dažas nedēļas Vallinkoskā pie Imatras, pēc tam atkal Helsinkos.

24.12.1907–10.1909
Oslo, Norvēģija

12.11.1944–11.1944
Visbija

12.1944–01.1945
Valla

01.1945–02.1945
Visingsö

23.03.1945–10.04.1945
Stokholma

Dalība organizācijās

Latvijas preses biedrība
Rīga
Biedrs

1904
Iesaistījies nelegālajā pulciņā “Trubadūri Vidzemē”.

1917
Latviešu nacionāldemokrātu partija
Bija partijas Centrālajā padomē.

1917–1918
Latviešu pagaidu nacionālā padome
Valka
Padomes loceklis, sekretāra biedrs, ievēlēts no Latviešu nacionāldemokrātu partijas.

1921–1934
Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība
Rīga
No 1930. gada priekšsēdētājs.

1921
Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība
Rīga
Goda biedrs

1937
Latvijas PEN klubs
Biedrs

1940–13.06.1942
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Ģertrūdes iela 6, Rīga
Biedrs, izslēgts no savienības 1942. gada 13. jūnijā Latvijas Padomju rakstnieku savienības plēnumā Maskavā – “par dzimtenes un tautas nodevību, pārejot latviešu tautas un visas cilvēces lielākā ienaidnieka vācu fašisma kalpībā” (lēmums plēnuma protokolā).

Izglītība

1887–1890
Veļķu pagasta skola
Jaunpiebalgas pagasts

1890–1895
Vecpiebalgas draudzes skola
Vecpiebalga

1901
Pašmācības ceļā sagatavojies un nolicis eksāmenus, ieguvis tautskolotāja tiesības.

Darbavieta

1895–1897
Bija laukstrādnieks, vēršu dzinējs.

1895–1899
Kolportieris pie grāmattirgotāja Jāņa Ozola.

1896–1898
Rauna
Strādājis par pagasta rakstveža Eglīša palīgu.

1898–1900
Ērgļi
Strādājis par rakstveža palīgu pie Pētera Blaua.

1901–1904
Ērgļu pagastskola
Ērgļi
Strādājis par otro skolotāju Ērgļu pagastskolā, kuru vadījis Rūdolfa Blaumaņa brālis Arvīds. Kā politiski neuzticams tika atlaists no skolotāja vietas un 1904. gada rudenī kopā ar Antonu Austriņu devās uz Ģipku Kurzemes jūrmalā.

04.1902–06.1903
Raunas draudzes skola
Rauna
Strādājis par otro skolotāju pie Augusta Brača 1902. gadā no aprīļa līdz Jāņiem, tāpat arī 1903. gadā.

1904
Laikraksts “Dienas Lapa” (1886–1918)
Rīga

1905
Žurnāls “Kāvi” (1906)
Rīga
Žurnāla dibinātājs un redaktors.Par dažiem tajā ievietotajiem darbiem, kas simpatizēja revolūcijai, žurnāls tika slēgts un pret Kārli Skalbi ierosināta prāva.

1910
Laikraksts “Rīta Vēstnesis” (1910–1912)
Rīga
Redaktors

24.10.1914–12.1914
Laikraksts “Dzimtenes Vēstnesis” (1907–1917)
Polija
Laikraksta korespondents Polijā.

1915
Laikraksts “Līdums”
Valka
Žurnālists

1915
Žurnāls “Varavīksne”
Sanktpēterburga
Rediģējis žurnālu “Varavīksne”. Kādu laiku tā paplašinājušos literāro daļu vadījis Kārlis Skalbe.

12.1915
Maskava
Vadīja Latviešu kultūras biroja mākslas nodaļu.

1916
Laikraksts “Līdums”
Valka

1916
Laikraksts “Jaunākās Ziņas” (1911–1940)
Rīga

1917
Žurnāls “Laiks” (1917)
Rīga
Redaktors un izdevējs

09.1917–11.1918
Mēnešraksts “Jaunā Latvija” (1918)
Valka
Žurnāla “Jaunā Latvija” vadītājs un redaktors kopā ar Arturu Kroderu.

1920–1940
Laikraksts “Jaunākās Ziņas” (1911–1940)
Rīga
Literārās nodaļas vadītājs

1920
Laikraksts “Latvijas Vēstnesis”
Rīga

1922–1925
Latvijas Republikas Saeima
Jēkaba iela 11, Rīga
Deputāts

1928–1935
Žurnāls “Piesaule” (1928–1935)
Rīga
Redaktors

1931–1934
Latvijas Republikas Saeima
Jēkaba iela 11, Rīga
Deputāts

1942–1944
Latvju Mēnešraksts
Rīga
Žurnāla redaktors un vadītājs

Dzīvesvieta

1904
Ģipka

1905
Koknese

1905
Ērgļi

1905
Vecpiebalga

1905
Leukādijas

06.1906–08.1906
Leukādijas
Pāris vasaras mēnešus viņš uzturējies pie Edvarda Treimaņa-Zvārguļa.

08.1906–09.1906
Trikāta
Uzturējies pie māsas vīra Medņa Abula skolā, kur drīz vien kāds viņu denuncējis, līdz ar to nākas atkal emigrēt.

1909–1914
Ziemeļblāzmas iela 38, Rīga
Dzīvojis mecenāta Augusta Dombrovska Burtnieku namā Vecmīlgrāvī.

10.1909–12.1909
Torņakalns

05.1914
Ķemeri
Ārstē reimatismu Ķemeros.

06.1914–08.1914
Smārde
Ar ģimeni vasaru pavada Smārdē.

1915
Valka

06.1916–08.1916
Valmiera
Dzīvo pie J. Lapiņa.

10.1916
Ģertrūdes iela 69/71, Rīga

09.1917–11.1918
Valka

11.1918
Ģertrūdes iela 69/71, Rīga

1919–1935
Lāčplēša iela 36 – 10, Rīga

1926–1944
Saulrieti
“Saulrieti” ir Skalbju ģimenes vasaras atpūtas māja.

1935–1941
Mātera iela 9, Rīga

1941
Antonijas iela 10, Rīga
Dzīvoklī Skalbes mitinās kopā ar Justīni Čaksti un Zemgaļu ģimeni.

1945
Stokholma

Apcietinājums

15.12.1911–02.1913
Rīgas Termiņcietums
Laktas iela 2/4, Rīga
Apcietināts un kā bijušais žurnāla “Kāvi” redaktors notiesāts.

Dienests

12.1916
Gada beigās iestājās latviešu strēlnieku bataljonā, kur veica galvenokārt kancelejas darbu.

Ceļojums

03.1921–04.1921
Neapole

03.1921–04.1921
Sorento

26.03.1921–27.03.1921
Milāna

25.03.1921
Berlīne

27.04.1921
Kapri

04.1921
Roma

04.1921
Bāzele

Pārapbedīts

20.06.1992
Saulrieti
Pārapbedīts 1992. gadā Vecpiebalgas Saulrietos.

Apglabāts

1945
Hogalidzkyrkan
Urna novietota Augstās kraujas baznīcas (Hogalidzkyrkan) kolumbārijā.

Apbalvojumi

Rīgas Latviešu biedrības prēmija
1913

Rīgas Latviešu biedrības prēmija
1914

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Domes 1926. gada 16. novembra lēmumu.
III šķira
1926

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu “Vakara ugunis”.
Literatūra
1927

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu “Burvja sirds”.
Literatūra
1936

Annas Brigaderes prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu “Klusuma meldijas”.
1943

Pēc literatura.lv materiāliem

 

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Piesakies izglītības ziņu jaunumiem
Show Buttons
Hide Buttons
Cart