“Šī perioda [1902–1905] darbos Skalbes romantismam raksturīgs krass ilgu, sapņu un realitātes pretnostatījums, protests pret merkantilismu un despotiju. [..] Dzejoļu krājums “Emigranta dziesmas” (1909) spēcīgi izteikta trimdas izjūta, kas ir viens no emocionāli skarbākajiem Skalbes krājumiem. [..] Ar dzejoļu krājumu “Sirds un saule” (1911) Skalbes strofikā par noteicošo kļuva četrrinde. Šajā krājumā jau pilnībā izpaužas Skalbes dzejai raksturīgais jūtu dziļums, spilgtā tēlainība un muzikalitāte. Cilvēka dvēseles izjūtas un daba ir galvenie Skalbes lirikas ierosmes avoti. Skalbes emocionalitāte apvaldīta, taču tās iekšējā, slēptā enerģija ar suģestīvu spēku piepilda dzejas tēlus, caur tiem lakoniski, bet precīzi pārraidot noskaņu. Mākslinieciski pārliecinoši Skalbes talants atklājas dzejoļu krājumā “Sapņi un teikas” (1912) un pasaku krājumā “Ziemas pasakas” (1913). Skalbes prozas nozīmīga daļa ir pasakas; tajās uzsvērta cilvēka garīgā spēka loma pasaules pārveidē, naida un vardarbības noliegums (konceptuāla šajā ziņā ir pasaka “Kaķīša dzirnavas”, 1913). Latviešu folklorai tuvs Skalbes pasaules uztveres sinkrētisms. Skalbes pasaku centrā nav spraigu notikumu, galvenā uzmanība pievērsta cilvēka tikumiskai attīstībai (“Pasaka par vērdiņu”, “Milzis”, “Jūras vārava”, “Bendes meitiņa”, “Karaļa krāsnkuris” u. c.). [..] Šā laika [1914–1919] dzejā un tēlojumos (“Kara gleznas”, 1914, “Kurzemē”, 1919, u. c.) spilgts izpostītās dzimtenes tēls, aicinājums saglabāt cilvēcību. [..] Latvijas Brīvības cīņu motīvi variējas dzejoļu krājumā “Daugavas viļņi” (1918), ko ievada liroepiskais, metrikā perfekti izstrādātais tāda paša nosaukuma cikls.”
Treimane, Inese. Kārlis Skalbe. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
“Kas mums vairāk vajadzīgs no Skalbes – “Mazās piezīmes”, pasakas vai dzeja? Nē, tas nav stiprākais, ka viņš ir dzejnieks vai politiķis. K. Skalbe ir latviskā gara pārstāvis pats par sevi un pats ar sevi. Ļoti latviska personība. Ja Rainis būtu rakstījis sadzīviskāk, viņa drāmu, arī “Spēlēju, dancoju”, varonis varētu būt Skalbe. Ja Skalbe būtu skatījies Gunāra Priedes lugas, viņš gan būtu varējis dot tām visprecīzāko novērtējumu. Runa ir par izmirstošām brīnišķīgām kategorijām – par maigumu un par pazemību. [..]
Un beidzot – tur, viņa dārza vidū, zied patiesības koks. Tās nav rindiņas, kas speciāli meklētas. Tās ātri atrodamas vai katrā dzejolī. Var sacīt: nu jau no laika tāluma redzams, ka Skalbe nāk reizē ar tautasdziesmām. Taču ne jau kā filologs viņš tās mācījis. Tautasdziesmas viņš teica sev. Viņš pats bija cilvēks, piedzimis no tām. 1917. gadā politisko juku laikā, kad pie viņa pulcējās mākslinieki, dzejnieki, Skalbe dzied tautasdziesmas. Kāpēc? Ar tām vēl labu. 1918. gadā vācu okupācijas laikā Rīgā atkal ar daudziem viņš dzied šīs dziesmas.
Tie ir mūsu mītiskie cilvēki, mītiskā dzīvība, kas laiku pa laikam piedzimst un neļauj izsīkt tautas vitālismam. Skalbe mums jāsargā kā mūsu dzīvība. Skalbiskums, šī smalkjūtība. Tieši tā.”
Ziedonis, Imants. Skalbiskums. Mūža raksti. 1. sējums. Sast. Ilgonis Bērsons. Rīga, Elpa, 2001, 7. lpp.
“Kārlis Skalbe prot klausītāju suģestēt. Ar savu lēno, muzikālo valodu un plastiskajām roku kustībām viņš iepin klausītāju kā tādā neredzamā, saldā un tīkamā tīklā, no kura nav varas ārā tikt. Gribas tur slīgt tikai arvien tālāk un dziļāk. Kad Kārlis Skalbe grib ko mīļu un draudzīgu teikt, viņš pienāk klausītājam gluži tuvu un raugās viņā savām lēnajām acīm…”
Čaks, Aleksandrs. Kārlis Skalbe stāsta. Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 9. lpp.
“K. Skalbes smiekli ir tas, kas sakausē viņa dzejnieka un cilvēka veidolus. Tā pati stiprā skaidrība, reizē maigums, sirsnība un atklātība, kas viņa dzejā un pasakās, izskan arī viņa smieklos. K. Skalbem piemīt kāda valdzinātāja īpašība – smalkjūtība. Un taisni šī smalkjūtība ir tā, kas iezīmē viņas latviskās personības stiprumu, tā ir pret katru familiaritāti, pret glaimiem un pliekanību.”
Plaudis, Jānis. Latviskā personība. Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 15. lpp.
“Arī tas, ko esam no Skalbes saņēmuši, dzīvo un dzīvos joprojām. Skalbes latviskais gars dara viņu tik tuvu un mīļu katram latvietim. Skalbe nepieder pie tiem dzejniekiem, kas daudz mācās no lielu tautu lieliem dzejas meistariem, ļaudamies to ietekmei formas meklējumos un idejās. Skalbe ir dzimis pats ar savu dziesmu un dziedājis to visu mūžu kā putns zarā. Tā apbuŗ ar patiesa izjutuma vienkāršību, ar vārdu gleznu un krāsu, svaiguma un vienreizīguma spēku, ar rituma melodiskumu. Pēdējos dzejoļu krājumos – Zāles dvaša, Vakara ugunis, Klusuma meldijas un Zelta lāpa – ir dzejoļi, kas dzejnieka dabiskas attīstības un garīga nobrieduma gaitā ir sasnieguši visaugstāko izteiksmes meistarību. Taisni mākslas darba mazajā formātā izpaužas Skalbes dzejas lielākais spēks.
Kā teikts, Skalbe ir gleznas, krāsas, melodijas meistars, bet viņš nav plašākas kompozīcijas meistars. Kur viņa izjūta koncentrējas uz mirkļa pārdzīvojumu, viņš rada brīnumdarbus; ne tā episkajās formās. Viņš arī nav pieskāries nevienai lielākai episkai formai, un ari viņa īsais stāstiņš vai tēlojums dzīvs tikai ar labu domu vai skalbisku valodas gleznu. Pat viņa romantiķa dabas iemīļotajā izteiksmes formā pasakā stāstījumam ne vienmēr ir stingrs kompozīcijas pavediens. Novelei un drāmai, visstingrākajām kompozīcijas formām rakstniecībā, Skalbe nemaz nav pieskāries.
Bet kam viņš ir pieskāries, to viņš apdvesis ar nemirstīgu dzeju un latvisku garu.”
Jēgere-Freimane, Paula. Kārli Skalbi pieminot. Latvija, Nr. 106, 1949, 5. nov., 5. lpp.