Atzīt un piedot sev visu, kā bērnam, kurš vienkārši nevarēja rīkoties kā pieaugušais
 Mani mīļie, dzīve – tā ir kustība. Un kļūdas nepieļauj tikai tie, kuri stāv uz vietas. Un viss, ko pagātnē esi piedzīvojis, ir nenovērtējama pieredze, kuru ar sirdi apzinoties, tu tagad esi spējīgs izdarīt citas izvēles. Lai tavas labākās Dvēseles vēlmes iemiesotos dzīvē bez traucējumiem, ir ļoti svarīgi pieņemt pagātnes sevi tajos brīžos, uz kuriem bieži vien tev kauns ir atskatīties. Atzīt un piedot sev visu, kā bērnam, kurš vienkārši nevarēja rīkoties kā pieaugušais, jo viņam nebija pietiekami daudz pieredzes, resursu un galu galā – sirds gaismas. Jo neviens, būdams mīlestības piepildīts un vieds nemelo, nenodod, nezog, neizmanot citus, neļaunojas un nedara citiem ļaunu. Un tieši tāpat arī citi cilvēki ir pelnījuši to, lai mēs pieņemtu viņu ceļu tādu, kāds tas ir, un tāpat arī tu esi pelnījis pieņemšanu un piedošanu. Ar pateicību ir jāskatās ne tikai uz priekšu, bet arī atpakaļ – pagātnē. Un šobrīd ir ļoti svarīgi ieraudzīt visu savu dzīvi, visas izpildītās lomas – savas un citu, to, kuri bija blakus – ar pateicīgā acīm. Tam nav nekāda sakara ar žēlastību un žēlumu, tā ir tikai skaidra vienotības apziņa un sapratne par to, cik viss notiekošais ir bijis un ir svarīgs. Svetlana Dobrovoļska |
