Citu nepilnības mūs kaitina tajos brīžos, kad esam atrauti paši no sevis, no savas Būtības: mēs nesekojam savām vērtībām un šajos brīžos neesam piepildīti ar to, kas mūs interesē…. Mums trūkst Mīlestības pašiem pret sevi un, pirmkārt, mēs esam neapmierināti paši ar sevi, tieši tāpēc esam neapmierināti ar citiem – lūk – ATSLĒGA.
Un ir jātiek skaidrībā – kāpēc tu esi neapmierināts ar sevi? Kādam ideālajam tēlam, kādām gaidām un cerībām, tavuprāt, tu neatbilsti? Un no kurienes “aug kājas” šim tēlam un šīm gaidām?
Taču var arī to nenoskaidrot – vienkārši IZVĒLĒTIES būt brīvam no sociuma gaidām un sekot savas Dvēseles balsij, un ieklausīties savā ķermenī.
Tas pat ir diezgan smieklīgi, ka gadiem ilgi cilvēki sevi piespiež pareizi ēst, nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm, pat apmeklēt dažādus psiholoģiskos treniņus. Tas viss ar mainīgām sekmēm. Bet kursos mēs noskaidrojam, ka patiesībā tā visa mērķis bija attaisnot citu cilvēku cerības un gaidas, kas patiesībā nozīmē – sevis noliegšanu.
Un tikai izvēloties sevi kā unikālu cilvēku, sākot ieklausīties savās, nevis ārēji uzspiestajās ķermeņa un dvēseles vēlmēs, mēs vēršamies pie sevis. Tieši tad visas vienkāršākas darbības sāk nest brīnumainu rezultātu: mūsu vienotību ar dabu, mierīgi iesāktu rītu, laiku ko veltām tikai sev, maigas rūpes par savu ķermeni – nevis tāpēc, ka tā “vajag”, bet tāpēc, ka tas silda un piepilda. Un tad vairs itin nemaz negribās pievērst uzmanību citu cilvēku trūkumiem.
Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
