Kā mācīt bērnus mācīties
Izmisušas mammas un tēti dalās soctīklos, kā pārciest stresu, ko radījis pienākums mācīt bērnus. Daža laba (labs) kā apsēdies bērnam blakus pirmās klases 2.septembrī, tā turpina līdz izlaidumam, tikai tagad attālināšanās dēļ viss prasa daudz vairāk laika un liekas, ka pašai gals klāt. Bet, pirms sākt ziepēt striķi, varbūt pamēģināt iemācīt savam dārgumam patstāvību? Nav man universālas receptes, tikai savu 4 bērnu pieredze.
Septembra sākums. Bērns priecīgi pacilāts un drusku nobijies – ka tik viss labi. Esmu blakus. Kopā mācāmies, kopā krāmējam somu. Kad radusies saprašana un drošības sajūta, apzināti pamazām attālinos. Sākumā ateju pa mazam brītiņam, pienāku bez uzaicinājuma, paslavēju. Tad pamazām sāku darīt ko savu tai pašā istabā, tāpat pienāku, paslavēju, pakoriģēju, laipni, protams. Tad pamazām sāku pamest telpu. Ja sauc, atnāku, ja ne, nāku, kad darbiņš pabeigts. NEKO nedaru bērna vietā. Dažas reizes somu vēl pārbaudu, tad vairs ne.
Kaut ko aizmirsīs? Ļoti labi, tā mācās atbildību. Apvaicājos, kā gājis, kas saprasts, kas ne. Bērns jūtas atbildīgs.
Visu, ko darīšu, plānoju iepriekš, lai nerastos kārdinājums bērnu koriģēt bez vajadzības. Attālinos plānveidīgi. Man taču ir arī citas lietas, ko darīs. Mums katram ir sava dzīve. Arī bērniem.