Anda Līce
Esmu dzimusi 1941. gada 27. aprīlī Madonas rajona Sarkaņu pagasta Liepniekos. 1949. gada 25. martā mani kopā ar vecvecākiem un mammu izsūtīja uz Amūras apgabalu. Vecvecāki izsūtījumā nomira. Latvijā atgriezos 1956. gadā. Pēc Cesvaines vidusskolas absolvēšanas pabeidzu Bulduru dārzkopības tehnikumu. Esmu strādājusi par daiļdārznieci, apstādījumu projektēšanas skolotāju, dzejas konsultanti, sētnieci, literāro konsultanti Okupācijas muzejā un tagad beidzot varu būt pati par sevi un ar sevi.
Mani spēcīgi pie sevis vienmēr ir vilkusi zeme. Jau padomju laikos es meklēju sev un saviem bērniem laukus, jāsaka gan, ne savā dzimtajā pusē. Tomēr sanāca tā, ka 1995. gadā tos atradu tieši tajā pagastā, no kura mani izsūtīja. Kad nonāc īstajā vietā, piederība, ko sauc par sakņu sajūtu, atrisina kādu iekšējo konfliktu. Saknes patiešām mūs baro. Līdz šim man ir iznākuši 14 dzejoļu krājumi, 6 eseju grāmatas un viena izlase. Ir divas lietas, kuras man neapnīk darīt – rakt zemi un rakstīt.