Janīna Kursīte- Pakule
Esmu dzimusi nu jau attālajā 1952.g., kad vēl bija dzīvs Staļins, kad pirms neilga laika (1949.g.) bija notikušas deportācijas, kas, paldies dievam, mūsu ģimeni tiešā veidā neskāra, bet nekādu gaišumu tam laikam arī nepiešķīra. Vecāki bija kolhoznieki, un tā kā viņiem pašiem nebija bijusi iespēja tālāk skoloties, viņi abi strādāja, cik spēkos, lai mēs trīs bērni varētu turpināt izglītību. Viņu audzināšana – gan laika trūkuma dēļ, bet visvairāk laikam rakstura dēļ – nebija sīkumaina, ne tēvs, ne māte nestāvēja žagaru, ne ar kliņģeri, kad mēs gatavojām mājasdarbus skolai. Mācījos, tāpat kā brālis un māsa, uz labi un teicami, ne tāpēc, ka visi priekšmeti patiktu, bet lai vecākiem nebūtu kauns.
Vidusskolu pabeidzu Līvānos, 1970.g. iestājos Tartu universitātē studēt filoloģiju. Pēc studiju pabeigšanas esmu strādājusi trīs darba vietās: Valodas un literatūras institūtā (tagad Literatūras, folkloras un mākslas institūts), kur literatūrzinātnieces Veras Vāveres gudrajā vadībā nostrādāju gandrīz 30 gadus. Tā bija laba, pat teicama zinātnes darba skola, kuru piepildīja vecāko kolēģu Jāzepa Rudzīša (folklorista), Elzas Knopes, Dzidras Vārdaunes (literatūrvēsturnieču) un citu dzīvesgudrie padomi, par kuriem esmu pateicīga līdz šim laikam.
1990.gg. sākumā strādāt Kultūras akadēmijā uzaicināja tās rektors, filozofs Pēteris Laķis. Paralēli zinātniskajam darbam institūtā aizsāku regulāro pedagoģisko praksi. Arī šai vietā paveicās ar lieliskiem kolēģiem, kuriem bija daudz bagātāka pedagoģiskā pieredze, pirmām kārtām tā bija literatūrzinātnieka Gunāra Bībera svētīgā ietekme, bet arī vienaudžu – pedagogu, kā Pētera Laķa, Raita Vilciņa apsēstība ar savu priekšmetu, ar iekšējās brīvības izpausmes iespējām.
Latvijas universitāte, kas nu jau ilgāku laiku ir mana pamatdarba vieta, nāca manā dzīvē pakāpeniski un es tajā tāpat. Kopš 1980.gg. sākuma tā bija viena atsevišķa lekciju kursa „Latviešu vārsmas vēsture” lasīšana vairāku gadu garumā, tad pārtraukums, tad paralēli darbam Kultūras akadēmijā un institūtā. Nu jau vairāk nekā 10 gadus esmu profesore Filoloģijas (tagad Humanitāro zinātņu) fakultātē. Astoņus gadus biju šīs fakultātes dekāne, laikam var teikt, ka vismaz puspuds, ja ne puds sāls te apēsts. Mācu folkloras un literatūras priekšmetus un tas man patiešām patīk.
