Divi ceļi uz skolas ikdienas pilnveidi
Pirmais ir ārējais. Iegūstot labākas atzīmes, labākus rezultātus dažādās olimpiādēs un tamlīdzīgi, varam nodrošināt noteikta veida panākumus. Šādi skolas vidi varam padarīt harmoniskāku varam tikai daļēji.
Otrais veids ir garīgā disciplīna, kas sniedz iekšēju motivāciju[2] un gandarījumu. Taču šīs divas pieejas reti kad var pastāvēt vienlaicīgi. Ārējie panākumi nevar ilgi pastāvēt bez iekšēja stimula un apmierinājuma. Ja kaut kā trūks mūsu sirdī, mēs nekad nevarēsim būt apmierināti ar sevi, mācīšanās rezultātiem, savu uzvedību un skolas ikdienu kopumā. Ja mūsos būs dvēseles miers, tad pat vissaspringtākajā skolas vidē varēsim rast apmierinātību un prieku.
Vislabākais par ko mēs varam runāt, tas ir, domāt par to, kā skolas vidē likt sev labāk justies. Iedomāsimies, skolēns, kurš sevi nevaino (tātad automātiski nevaino arī citus), sevi nelamā, tāds, kurš ir apmierināts ar sevi patiesībā ir pats labākais skolēns. Sakiet, tāds, kurš ir apmierināts ar sevi, vai tāds otram var nodarīt ko sliktu, vai tāds var mācīties slikti, vai tāds uzvedīsies slikti?! Taču nē! Slikti uzvedas un nemācās tikai tie skolēni, kuri skolas vidē jūtas slikti. Skolēns skolas vidē top par tādu, kā viņš tajā liek sev justies. Skolēns, kurš ikdienā liek sev justies kā gatavam nejēgam[3] ar neapmierinošu uzvedību un nesekmīgam, par tādu arī kļūst. Ja tu sev liksi justies tā, kā būtu kaut kam parādā, kādu dienu par parādnieku arī kļūsi.
Viss notiek pēc mūsu ticības. Mēs runājam tikai par to, kam mēs ticam- tātad- labu gribēdami, jo vairāk runājam par to, kas ir grūts un nepaveicams, jo vairāk sevī nostiprinām “sliktā” skolēna domāšanu. Par bagātniekiem ar nabaga domāšanu nekļūsim, par sekmīgo ar nesekmīgā domāšanu nekļūsim.
Priekšzīmīga uzvedība un labas sekmes mācībās dažreiz atrisina daudzas problēmas skolas dzīvē, taču tai pat laikā rada arī citas. Piemēram, daži skolēni, kas kļuvuši teicamnieki, ieguvuši labus rezultātus mācību olimpiādēs un bauda “labā” skolēna statusu, nereti ir neapmierināti ar to, ko viņi dara, viņi dzīvo nemitīgās bailēs[4], ka kādu dienu var nebūt tik labi rezultāti, un šis iekšējais nemiers[5] viņos rada negatīvu domāšanu. Kā domāsi, tā dzīvosi. Viņi bez ierunām pakļaujas vecāku un skolotāju prasībām. Šādi viņi nedzīvo savu dzīvi, kaut kā trūkst, kaut kas joprojām nav tā, kā gribētos.
Savukārt daži, kuriem nav tik labas sekmes, līdz ar to mazāk raizējas[6] par iespējamiem zaudējumiem, izjūt lielāku mieru. Kaut arī viņu sekmība un uzvedība nav laba, daži ir apmierinātāki, varbūt pat labāk naktīs guļ, bet daži turpretim vēl neapmierinātāki par visiem pārējiem, jo iekšēji vēlas būt to „izredzēto”[7] vietā, kuri šo neapmierinātību maskē caur izaicinošas attieksmes un uzvedības demonstrēšanu. Visu nosaka prāta stāvoklis. Priekšzīmīga uzvedība un mācīšanās līdzīgi kā nauda pati par sevi pilnībā neatrisina visas problēmas. Vaigu sviedros raujas miljoniem cilvēku, bet patiesu veiksmi bauda tikai daži. Tas pats sakāms par nesekmīgajiem skolēniem- ar izaicinošu[8] uzvedību nevar panākt neko.
Dusmas[9] kā visa neapmierinātības avots
Jebkurā līmenī — gan individuālajā, gan skolas— viskaitīgākie nemiera izraisītāji ir dusmas par to, ka mēs neatbilstam skolotāju un vecāku vēlamajam priekšstatam[10] par to, kādiem mums būtu jābūt. Nekad nebūsim apmierināti ar to, ko darām skolā, kamēr mēs būsim dusmīgi un neapmierināti gan pret skolotājiem, klasesbiedriem, gan arī pret sevi. Kamēr dusmas ietekmē mūsu domas, vārdus un uzvedību, kā arī neapmierinātību ar mācībām, klasesbiedriem un uzvedību, patīkami rezultāti nav gaidāmi. Lai rastu mieru un apmierinātību[11] ar visu to, ko darām skolā, mums ik dienas jārūpējas par mieru, rāmumu un draudzīgu attieksmi[12], mums jāmazina dusmas un jāattīsta sirsnība un laipnība. Un šī mūsu prāta disciplīna uzreiz atspoguļosies patīkamās attiecībās, kā arī mācību un uzvedības rezultātos. Tad drīz vien pamanīsim, ka uzlabojas ne tikai mūsu sekmes, bet arī apkārtējie kļūst sirsnīgāki, draudzīgāki, atvērtāki un saticīgāki.
Mēs varam būt sekmīgi un priekšzīmīgi mācībās un uzvedībā, taču bet bez iekšēja apmierinājuma mūsos nebūs miera, un miera nebūs arī mājās pēc skolas.
Skolēna vienkāršība un draudzīgums ir garīgā miera pamats. Daudzas skolas problēmas rodas no skolēnu vēlmes par visu vari izvirzīt sevi pirmajā vietā- būt labākajam, „pareizākajam” un tā tālāk. Miers baro, nemiers- posta, un nemierīgā vidē, nemierīgā skolas ikdienā no skolēniem prasīt sekmību un labu uzvedību no nebūtu īsti prātīgi.
Ārējs miers nav iespējams bez iekšēja miera. Ir cildeni[13] strādāt ar problēmu ārējiem risinājumiem, domāt par paņēmieniem, kā motivēt[14] sevi mācīties, bet tie vien nevar būt sekmīgi, kamēr mūsu prātos būs nemiers, dusmas par mūsu neatbilstību vēlamajiem priekšstatiem.
Lūk, ar ko būtu jāsāk, tas ir, ar saskaņas[15] un draudzīguma iedibināšanu, kas vairāk par visu vajadzīgs mūsu skolas ikdienā, mājās, valstī un pasaulē. Skolā kārtību, disciplīnu stundu laikā nevar panākt ar iebiedēšanu, sodīšanu un mums izdevīgo sacensības garu. Labākajā gadījumā ar iebiedēšanu[16] un sodīšanu panāktais efekts ir īslaicīgs; tā niecīgais ieguvums rada aizvien jaunas problēmas.
Pārspīlētās prasības no skolotāju puses
Neslēpsim, ka pārspīlētu[17] prasību izvirzīšana no skolotāju puses ir kā aizsegs aiz kura slēpt viņu satraukumu par to, ka kaut kas var nepietikt. Un tas skolotājos rada aizvien lielāku neapmierinātību. Skolotāji vēlas aizvien vairāk un vairāk. Tādējādi viņi izdabā negausībai[18]. Citi varbūt nav pirmie mācībās, toties ir apmierināti, un tāpēc viņiem ir mazāk satraukumu, mazāk nelabvēļu un problēmu.
Lietderīgāk būtu vairāk enerģijas veltīt nevis jaunu stingrāku prasību izvirzīšanai, skolēnu un skolotāju tiesību un pienākumu piesaukšanai, bet gan katram individuāli mazināt prāta nedisciplinēto stāvokli, kā arī nepārspīlēt skolēnu nesekmības un uzvedības pārkāpumus.
Ne jau tikai slinkuma dēļ vien skolēns zaudē cerību būt sekmīgam un ar priekšzīmīgu uzvedību. Skolēnu nesekmības un neadekvātas[19] uzvedības pirmais cēlonis ir bezcerība[20]. Tikai tad, kad mūsu prāts būs rāms[21], brīvs no agresijas[22], spēsim to pašu sagaidīt arī no pārējiem. Turpretī, ja mūsu prāts ļausies dusmām un kārei[23] sacensties, tas ir, censties visus „apkarot”, negūsim mieru arī tad, ja skolas ikdiena būs mierīga un patīkama. Jo vairāk nodosimies grandioziem[24] plāniem, jo vairāk zaudēsim saikni ar reālo tagadni
Par bailēm būt nepietiekami labam
Baiļu dēļ palikt zaudētājos, nebūt pirmajam mēs sevi padarām verdziskus[25]. Un tas skolas ikdienā rada stresa un nemiera pārmāktu neuzticēšanos, izaicinošu uzvedību, kas bieži pārvēršas skolēnu bravūrīgajā[26] „man ir vienalga!”. Bailes no „neesmu pietiekami labs”, nobloķē saprātu un rada neadekvātu uzvedību. Vergus[27] nemīl! Mīl tikai tos, kas māk atļauties, kuri mīl un ciena sevi. Un šīs bailes prasa nepārtrauktu apliecinājumu, liek vēl un vēlreiz pārdzīvot izjūtas[28], ka mūs nemīl, neklausa, slikti uzvedas. Tik ļoti gribas pierādīt, ka esam labāki par citiem. Un tik ļoti gribas palepoties- mēs taču esam pelnījuši!
Šādi, iemācīdamies baidīties no sliktākiem rezultātiem, mēs panākam to, ka reizēm vislielākais kauns ir pastāvīga savu vajadzību[29], savu vēlmju un galu galā savas dzīves ignorēšana[30] tikai tāpēc vien, lai izdabātu savu vecāku un skolotāju vēlmēm. Vecumā, kad spēks un veselība ir galā, mēs apjaušam, ka visas dzīves laikā tā arī neuzdrošinājāmies dzīvot savu dzīvi. Bet to savlaicīgi atzīt traucē mūsu lepnība. Arī skolotāji bērnībā centās visiem spēkiem izkalpot mīlestību. Pārmērīga pakļaušanās vecākiem, skolotājiem, valstij, likumam un kārtībai daļēji mūs padara garīgi nabadzīgākus, jo jebkura rīcība balstās uz bailīgu cenšanos izkalpot atzinību.
Ja atbrīvosimies no šīm bailēm, konflikti izzudīs. Kas vainīgo meklē ārpus sevis, tas gudrs netaps nekad. Sevi mainīt var sākt kaut tūlīt, nekad nav par vēlu.
Lai gan lepnība[31] vienmēr ir uzskatīta par negatīvu īpašību, katrā cilvēkā mīt vēlme ar kaut ko izcelties pārējo vidū. Ja ar panākumiem lepojas kāds no skolēniem, tas vispirms krīt acīs tam, kurš arī gribētu palepoties, tāpēc tieši viņu dažkārt tas kaitina un tad sākas nebeidzami konflikti.
Jo lielākas mūsos ir šīs bailes, jo lielāka nepieciešamība būt labākajam. Šādi skolas ikdienā ienāk nemiers un zaudējam prātu.
Būdami pārliecināti par savu pozitīvumu, pati doma, ka es esmu labs cilvēks, jau ir augstprātība[32] un šis mūsos mītošais labiņais ir no sirds pārliecināts, ka viņam ir tiesības pieprasīt. Tāpēc, ka viņš ir labs. Bet visi labie domā vienādi. Un viņi visi baidās kļūdīties. Savukārt nesekmīgajiem uz kura „rēķina dzīvo” teicamnieki un labiņie apziņa vien, ka ir nepaklausīgs un nesekmīgs, viņus padara par upuriem, bet no skolēna ar upura domāšanu nav jēgas gaidīt produktīvus[33] rezultātus.
Vēlme būt labākajam ir kā apziņas vīruss[34], kas sagrauj mūsu psiholoģisko imunitāti[35], iekšējo labizjūtu, rada sasprindzinājumu utt. Ar šo vīrusu tiek inficēta[36] mūsu uzvedība, domāšana, uztveres[37] programma, tas neļauj mums baudīt dzīves harmoniju un prieku, apzināties sevi. Tāpēc it īpaši nesekmīgie otrgadnieki jūtas pamesti, nedroši, vientuļi, zaudē interesi par mācībām, skolu un dzīvi kopumā. Šie vīrusi spēj izmainīt mūsu uzvedību, mums pašiem to nezinot.
Lai sakārtotu savu skolas vidi, svarīgi ir iemācīties ārējā pasaulē raidīt tikai pozitīvas domas, nemaz jau nerunājot par to, ka ikvienai rīcībai ir jābūt draudzīgai un labvēlīgai pret citiem skolēniem, skolotājiem u.c. It īpaši labas domas domāsim par tiem, kuriem skolas dzīvē neveicas.
Pozitīvas domāšanas vingrinājums
Vingrinājuma ilgums – no 30 līdz 45 sekundēm. Atradīsim vietu, kur mēs dienas gaitā vairākas reizes varēsim netraucēti būt vieni paši. Pat divas reizes dienā izpildīts vingrinājums var izmainīt mūsu skolas ikdienu! Tātad mēs dodamies uz šo vietu un rīkojamies šādi: vispirms koncentrējamies, tad paceļam rokas virs galvas un cenšamies domās attīrīt apziņu no negatīvisma[38], piepildīt to ar skaidrām un gaišām domām. Pēc tam lēnām nolaižam rokas lejā. Šādi mēs veicam simbolisku apziņas attīrīšanas rituālu.
Nākamais vingrinājums. Izpletīsim rokas sānis, it kā gribētu kādu apskaut. Koncentrēsimies uz kādu pozitīvu domu. Sajutīsim enerģētiskos laukus, kas ieskauj šo domu, ar izplesto roku palīdzību virzīsim laukus iespējami tuvāk savam ķermenim. Sāksim lēnām apļot rokas, virzot enerģiju uz visu ķermeni.
Tad pieliksim vienu roku pie saules pinuma. Paturēsim 10-15 sekundes. Sajutīsim mīlestību pret sevi. Veicot šo vienkāršo vingrinājumu, mēs apzināti attīrām sevi un savu apkārtni.
Izpildīsim vingrinājumus vairākas reizes katru dienu un pamanīsim, ka dažu dienu laikā mūsu domas materializējas. Uzreiz pamanīsim, ka drīz vien lielākā daļa pret mums sāks izturēties ar cieņu un mīlestību. Viņi atdos mums to gaišo, ko paši viņiem nosūtījām.
[1] Jēga -as, s.; parasti vsk.
1. Nozīme, saturs.
2. Izpratne, zināšanas.
// Saprāts; prāts.
Frazeoloģismi:
Bez jēgas — ļoti ilgi, daudz u. tml. (ko darīt), arī nepārtraukti, nebeidzami (ko darīt).
Izdzīvot jēgu (biežāk prātu) sar. — pazaudēt spēju runāt, rīkoties saprātīgi (parasti aiz vecuma).
Iziet no jēgas (arī no prāta) sar. — zaudēt saprātu.
Izkūkot jēgu (biežāk prātu) sar. — pazaudēt spēju runāt, rīkoties saprātīgi (parasti aiz vecuma).
Nekādā jēgā sar. — saka, ja kas neveicas, neizdodas.
Pārmīzt jēgu vulg. — nobīties.
Avoti: LLVV, JV.
[2] Motivācija -as, s.
1. Motīvu minēšana, izvirzīšana (piemēram, darbībai, rīcībai, domai); motīvu kopums; arī pamatojums.
2. biol. Organisma fizioloģisks stāvoklis, kas rosina veikt noteiktu darbību savu vajadzību apmierināšanai.
3. Kompozicionāla metode, kas pamato (mākslas darba) sižeta risinājumu, atsevišķu ainu, notikumu iekļaušanu (tajā); attēloto raksturu, apstākļu u. tml. izskaidrojums, pamatojums (mākslas darbā).
Avoti: LLVV, VsV.
Morfoloģija: lietvārds, sieviešu dzimte, 4. deklinācija.
[3] Nejēga – ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.
1. Cilvēks, kam nav vajadzīgo zināšanu, iemaņu, prasmes (kādā nozarē, jautājumā).
// Cilvēks, kura izturēšanās, rīcība, runa ir nejēdzīga.
Avoti: LLVV
Morfoloģija: lietvārds, sieviešu dzimte, 4. deklinācija –
Vsk. Dsk.
Nom. nejēga nejēgas
Ģen. nejēgas nejēgu
Dat. nejēgai nejēgām
Akuz. nejēgu nejēgas
Lok. nejēgā nejēgās
[4] Bailes -ļu, s.; parasti dsk.
1. Psihisks (emocionāls) stāvoklis, jūtas, kam raksturīgs satraukums, apjukums, nospiestība un ko izraisa briesmas, nelaime.
Aklas bailes — ļoti lielas bailes, kad zūd spēja pareizi novērtēt situāciju.
Nāves bailes — (a) Bailes no nāves. (b) Ļoti lielas bailes.
Dzīvot vienās bailēs — pastāvīgi izjust bailes.
Iedzīt bailes sar. — izraisīt bailes.
2. Neērtības, nedrošības izjūta, kauns.
3. Nemiers, rūpes, bažas (par ko).
Avoti: LLVV
Morfoloģija: lietvārds, sieviešu dzimte, 5. deklinācija
Dsk. | |
Nom. | bailes |
Ģen. | baiļu |
Dat. | bailēm |
Akuz. | bailes |
Lok. | bailēs |
[5] Nemiers -a, v.
1. parasti vsk. Psihisks stāvoklis, kam raksturīga spēcīga vēlēšanās darboties.
// Satraukums, uzbudinājums.
2. parasti vsk. Psihisks stāvoklis, kam raksturīga neapmierinātība ar esošo, sasniegto un spēcīga vēlēšanās nemitīgi gūt ko jaunu.
3. parasti vsk. Psihisks stāvoklis (cilvēkam), kam raksturīgs satraukums, rūpes, raizes.
// Bailes, tramīgums (dzīvniekiem).
4. parasti vsk. Stāvoklis, kam raksturīgas spēcīgas, arī postošas parādības dabā.
5. parasti vsk. Stāvoklis, kad (starp cilvēkiem) pastāv nesaskaņas, strīdi, arī naids.
6. parasti vsk. Neapmierinātība (ar ko nevēlamu, parasti ar smagiem, grūtiem dzīves, darba apstākļiem, valsts iekārtu).
7. tikai dsk. Aktīva masu darbība pret apspiedējiem, arī sacelšanās.
8. lok.: nemierā, savienojumā ar verba “būt” formām. Būt neapmierinātam.
// Būt ar negatīvu, noliedzošu attieksmi (pret ko), paust negatīvu, noliedzošu nostāju.
Frazeoloģismi:
Nemiera pilns — nemierpilns.
Nemiera gars (arī putns) — nemierīgs, darbīgs cilvēks.
Avoti: LLVV
Morfoloģija: lietvārds, vīriešu dzimte, 1. deklinācija.
[6] Raizēties -ējos, -ējies, -ējas, pag. -ējos; refl.
1. Izjust raizes; paust raizes.
// Izjust uztraukumu, bažas (par kādu, ko).
Avoti: LLVV
Morfoloģija: darbības vārds, 2. konjugācija, atgriezenisks
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | raizējos | raizējamies | raizējos | raizējāmies | raizēšos | raizēsimies |
2. pers. | raizējies | raizējaties | raizējies | raizējāties | raizēsies | raizēsieties, raizēsities |
3. pers. | raizējas | raizējās | raizēsies |
Pavēles izteiksme: raizējies (vsk. 2. pers.), raizējieties (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: raizējoties (tag.), raizēšoties (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: raizētos
Vajadzības izteiksme: jāraizējas
[7] Izredzētais -ā, v.
1. Cilvēks, kas ir iemantojis īpašu labvēlību; cilvēks, kam ir izcils stāvoklis (salīdzinājumā ar citiem).
Izredzēto tauta — ebreju tautas apzīmējums Vecajā Derībā (5. Mozus, 7:6).
2. novec. Cilvēks, kas ir izraudzīts par dzīvesbiedru vai dzīvesbiedri.
Atvasinājumi:
izredzētā -ās, s.
Avoti: LLVV
Morfoloģija: substantivizējies īpašības vārds, pamata pakāpe, noteiktā galotne, vīriešu dzimte
Vsk. | Dsk. | |
Nom. | izredzētais | izredzētie |
Ģen. | izredzētā | izredzēto |
Dat. | izredzētajam | izredzētajiem |
Akuz. | izredzēto | izredzētos |
Lok. | izredzētajā | izredzētajos |
[8] Izaicinošs -ais; s. -a, -ā;
1. Divd. → izaicināt.
2. Tāds, kas apvaino, kaitina, izraisa nepatiku; tāds, kas liek asi reaģēt.
// Tāds, kurā izpaužas naidīgums, tieksme uzbrukt.
Atvasinājumi:
izaicinoši apst.
Avoti: LLVV
Morfoloģija: īpašības vārds
Pamata pakāpe:
Nenoteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
Vsk. | Dsk. | |
Nom. | izaicinošs | izaicinoši |
Ģen. | izaicinoša | izaicinošu |
Dat. | izaicinošam | izaicinošiem |
Akuz. | izaicinošu | izaicinošus |
Lok. | izaicinošā | izaicinošos |
Sieviešu dzimte | |
Vsk. | Dsk. |
izaicinoša | izaicinošas |
izaicinošas | izaicinošu |
izaicinošai | izaicinošām |
izaicinošu | izaicinošas |
izaicinošā | izaicinošās |
Noteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
Vsk. | Dsk. | |
Nom. | izaicinošais | izaicinošie |
Ģen. | izaicinošā | izaicinošo |
Dat. | izaicinošajam | izaicinošajiem |
Akuz. | izaicinošo | izaicinošos |
Lok. | izaicinošajā | izaicinošajos |
Sieviešu dzimte | |
Vsk. | Dsk. |
izaicinošā | izaicinošās |
izaicinošās | izaicinošo |
izaicinošajai | izaicinošajām |
izaicinošo | izaicinošās |
izaicinošajā | izaicinošajās |
Pārākā pakāpe: piedēklis -āk-
Vispārākā pakāpe: priedēklis vis-, piedēklis -āk- un noteiktā galotne
[9] Dusmas -u, s.; sar. arī vsk.
1. Emocionāls stāvoklis, kam raksturīga spēcīga nepatika, neapmierinātība, sašutums, niknums.
Aklas dusmas — dusmas, kas nav pakļautas prāta vērtējumam, kontrolei.
Aiz (arī no) dusmām zaudēt valodu — dusmās nespēt parunāt.
Aizsvilties dusmās — pēkšņi un strauji sadusmoties.
(Sa)nāk (arī uznāk) dusmas — rodas dusmas.
// Liels sašutums; neapmierinātība.
Turēt dusmas (uz kādu) sar. — būt (ilgstoši) dusmīgam (uz kādu).
// Niknums (dzīvniekiem).
Frazeoloģismi:
Aizdot (retāk aizdarīt) dusmas — sadusmot.
Kļūt (arī būt) zilam (arī melnam, zili melnam) no (arī aiz) dusmām sar. — kļūt ļoti sadusmotam, bieži nespējot valdīt pār sevi; dusmās stipri piesarkt, nespēt normāli runāt u. tml.
Izgāzt (arī izliet) dusmas (uz kādu) sar. — dusmās izturēties rupji, īgni, neiecietīgi pret kādu, kas būtībā nav vainīgs.
Dusmas vārās sar. — saka, ja ir ļoti dusmīgs un (parasti) apvalda dusmas sevī.
Vārīties dusmās sar. — būt ļoti dusmīgam.
No (arī aiz) dusmām (vai) plīst (arī sprāgt), arī sprāgt (arī plīst) (vai) pušu no (arī aiz) dusmām sar. — būt ļoti sadusmotam, bieži nespējot valdīt pār sevi.
Dusmu pūce sar. — saka par sievieti, kas bieži un ātri dusmojas.
Dusmu pūķis sar. — saka par cilvēku, kas bieži un ātri dusmojas.
Dusmas kāpj kaklā sar. — saka, ja dusmas kļūst arvien spēcīgākas.
Avoti: LLVV
[10] Priekšstats -a, v.; psih.
1. Priekšmeta vai parādības tēls, kas rodas, pašam priekšmetam vai parādībai neiedarbojoties uz maņu orgāniem.
Avoti: EV
Morfoloģija: lietvārds, vīriešu dzimte, 1. deklinācija
Vsk. | Dsk. | |
Nom. | priekšstats | priekšstati |
Ģen. | priekšstata | priekšstatu |
Dat. | priekšstatam | priekšstatiem |
Akuz. | priekšstatu | priekšstatus |
Lok. | priekšstatā | priekšstatos |
[11] Apmierinātība -as, s.; parasti vsk.
1. Prieka, gandarījuma izjūta; apmierinājums, labpatika.
// Pārliecība, izjūta, ka pietiek ar sasniegto, izdarīto.
Avoti: LLVV
Morfoloģija: lietvārds, sieviešu dzimte, 4. deklinācija
Vsk. | Dsk. | |
Nom. | apmierinātība | apmierinātības |
Ģen. | apmierinātības | apmierinātību |
Dat. | apmierinātībai | apmierinātībām |
Akuz. | apmierinātību | apmierinātības |
Lok. | apmierinātībā | apmierinātībās |
[12] Attieksme -es, dsk. ģen. -mju, s.
1. parasti vsk. Izturēšanās veids (pret ko).
// Noteikts uzskats (par ko), vērtējums, arī atbilstoša nostāja.
[13] Cildens -ais; s. -a, -ā;
1. Tāds (cilvēks), kam piemīt augstas ētiskas īpašības; cēls, cēlsirdīgs.
// Tāds, kas atbilst augstām ētiskām prasībām.
// Tāds, kurā izpaužas augstas ētiskas īpašības.
2. pareti. Pacilāts, patīkami saviļņots.
Atvasinājumi:
cildeni apst.
Avoti: LLVV.
[14] Motivēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1. Pamatot, paskaidrot (piemēram, darbību, rīcību, domu); arī argumentēt.
Avoti: LLVV.
[15] Saskaņa -as, s.
1. parasti vsk. Stāvoklis, kad (cilvēkiem) būtiskās (piemēram, psihes, rakstura, personības) īpašības, darbības vērstība ir līdzīgas, kopīgas un nodrošina vēlamo savstarpējo saskarsmi.
// Stāvoklis, kad (piemēram, cilvēku grupā, kolektīvā) savstarpējās attiecības veido vēlamo kopumu, sistēmu.
2. parasti vsk. Stāvoklis, kad (piemēram, priekšmetiem, parādībām, norisēm) būtiskās, raksturīgās īpašības ir līdzīgas, kopīgas un veidojas, pastāv vēlamais kopums, sistēma.
// Stāvoklis, kad (piemēram, priekšmeta, parādības, norises) sastāvdaļas, elementi veido vēlamo kopumu, sistēmu.
3. Apvienojums (vairākām skaņām, skaņu kopumiem) vēlamā veidā.
Frazeoloģismi:
Nākt saskaņā — saskaņoties.
Avoti: LLVV
[16] Iebiedēšana psih.
1. Nelabvēlīgs mijiedarbības stils, kas izpaužas gan attiecībās starp pieaugušajiem, gan arī attiecībās starp bērniem un pieaugušajiem.
Avoti: Psh.
[17] Pārspīlēts -ais; s. -a, -ā;
1. Divd. → pārspīlēt.
2. Tāds, kas pārsniedz pieņemto, parasto (kā) izpausmes pakāpi; ļoti nedabisks, samākslots.
Atvasinājumi:
pārspīlēti apst.
Avoti: LLVV
[18] Negausīgs -ais; s. -a, -ā;
1. Tāds, kas ēd vai dzer rijīgi, pārmērīgi.
// Tāds, kurā izpaužas rijība, pārmērīgums (par ēšanu, dzeršanu).
// Pārmērīgs.
// pārn. Tāds, kas noris ar pārmērīgu intensitāti (par parādībām dabā).
// pārn. Tāds, kas pārmērīgi (kam) nododas; tāds, kurā izpaužas šāda īpašība.
2. Tāds, kam nekad nav diezgan, kas cenšas sasniegt, iegūt arvien vairāk un vairāk; alkatīgs.
// Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
// Nepiepildāms, neapmierināms (par psihisku stāvokli, psihi, raksturu, personību).
Atvasinājumi:
negausīgi apst.
Avoti: LLVV.
[19] Neadekvāts -ais; s. -a, -ā; īp. v.
1. Tāds, kas nav kam atbilstošs.
2. Tāds, kam ir novirzes, psihiski traucējumi; tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
Avoti: MLVV.
[20] Bezcerība -as, s.; parasti vsk.
1. Psihisks stāvoklis, ko izraisa cerību, izredžu trūkums.
// Bezcerīgs stāvoklis.
// ģen.: bezcerību, bezcerības, adj. nozīmē. Tāds, kam raksturīgs cerību, izredžu trūkums; tāds, kurā izpaužas cerību, izredžu trūkums.
Avoti: LLVV
[21] Rāms -ais; s. -a, -ā;
1. Tāds, kur nav kustības, arī (stipru) skaņu (par apkārtni, vietu); arī mierīgs (1).
// Tāds, kurā nav strāvojumu, plūsmas (piemēram, par gaisu); tāds, kurā nav viļņošanās (par ūdens plūsmu, straumi, ūdenstilpi).
// Tāds, kad nav vēja, stihisku dabas parādību (par laikapstākļiem, laikposmu).
// Nekustīgs.
// Tāds, ko nekas netraucē (piemēram, par stāvokli).
2. Lēns, vienmērīgs, nesteidzīgs (par kustību, norisi, darbību); arī mierīgs (2).
// Tāds, kam ir lēns, nesteidzīgs temps (par runu); klusināts, vienmērīgs (par skaņu).
// Tāds, kas neizceļas ar spilgtumu, spožumu (par gaismu, krāsu).
3. Tāds, kam ir raksturīgs lēns, mierīgs, nesteidzīgs izturēšanās, rīcības, runas veids; arī mierīgs (4).
// Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
// Tāds, kas noris līdzsvaroti, bez sasprindzinājuma, konfliktiem, tāds, kam nav spilgtu ārēju izpausmju (par psihiskām norisēm, psihes, rakstura, personības īpašībām).
Rāms gars — mierīgs, nesatraukts psihiskais stāvoklis.
// Tāds, kas noris mierīgi, netraucēti, tāds, kurā nav satraucošu notikumu, sarežģījumu.
// Tāds, kurā nav attēloti asi konflikti, tāds, kas neizraisa spēcīgu pārdzīvojumu (par mākslas darbu).
4. Tāds, kas nav aktīvs, enerģisks, arī agresīvs; tāds, kas samierinās ar ko, pakļaujas kam.
Pataisīt rāmu sar. — ierobežot, apvaldīt (kā) agresivitāti.
Rāms (arī lēns) kā jēriņš (arī jērs) — saka par biklu, padevīgu cilvēku.
// Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
// Tāds, kas nav nikns, agresīvs (par dzīvniekiem).
// Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
Atvasinājumi:
rāmi apst.
Avoti: LLVV
[22] Agresija -as, s.
1. biol. Izturēšanās veids, kuru indivīds izmanto, lai iebiedētu vai ievainotu citu tās pašas vai citas sugas būtni.
Avoti: LLVV, BjV.
[23] Kāre -es, s.; parasti vsk.
1. Ļoti spēcīga vēlēšanās, organiska nepieciešamība (pēc kāda ēdiena, dzēriena).
2. Ļoti spēcīga vēlēšanās, tieksme (piemēram, pēc kā, ko darīt); alkas; dziņa.
// Pārmērīga, savtīga tieksme (parasti pēc kāda labuma); alkatība.
Avoti: LLVV.
[24] Grandiozs -ais; s. -a, -ā;
1. Tāds, kas pārsteidz ar savu lielumu, apjomu; milzīgs.
// Tāds, kam ir neparasti liels vērienīgums, iedarbīgums u. tml.; varens, dižens.
Atvasinājumi:
grandiozi apst.
Avoti: LLVV.
[25] Verdzisks -ais; s. -a, -ā;
1. Saistīts ar verdzību (1), tai raksturīgs.
// pārn. Ļoti smags, grūts, neizturams (piemēram, par darbu, apstākļiem).
2. Tāds, kurā izpaužas liela pazemība, pazemošanās, arī pakļaušanās.
// Tāds, kurā izpaužas nekritiska attieksme.
Atvasinājumi:
verdziski apst.
Avoti: LLVV.
[27] Vergs -a, v.
1. vēst. Cilvēks (verdzības iekārtā), kas ir vergtura īpašums.
// Cilvēks, kam atņemtas visas tiesības un kas kļuvis par vergtura īpašumu citās sabiedriski ekonomiskās formācijās.
// Cilvēks Livonijā (13.-15. gadsimtā), kas parāda vai nesamaksātas soda naudas dēļ bija notiesāts par parāda kalpu; drellis.
2. Beztiesīgs cilvēks, kas atrodas pilnīgā (kāda, kā) ekonomiskā, juridiskā vai citā atkarībā, pakļautībā; cilvēks, kas daudz un smagi strādā bez pienācīgas atlīdzības vai pilnīgi bez tās.
// Cilvēks, kas labprātīgi pakļauj savu rīcību, darbību (kā) ietekmei, (kā) sasniegšanai u. tml.
Modes vergs sar. — cilvēks, kas akli seko jaunākajai modei.
Frazeoloģismi:
Verga dvēsele — cilvēks, kas padevīgi, iztapīgi, zaudējot pašcieņu, pakļaujas (kāda) gribai, varai.
Verga (arī vergu, katorgas) darbs — ļoti grūts darbs, parasti sliktos apstākļos.
Atvasinājumi:
verdzene -es, dsk. ģen. -ņu, s.
Avoti: LLVV.
[28] Izjūta -as, s.
1. parasti dsk. Jūtas, emocijas.
2. parasti vsk.; savienojumā ar lietv. ģen. Psihisks (parasti emocionāls) stāvoklis, kam raksturīga (kāda stāvokļa, attieksmes) uztveršana un pārdzīvošana.
3. parasti vsk.; savienojumā ar lietv. ģen. Spēja uztvert un ar prātu, arī intuitīvi, emocionāli novērtēt (piemēram, kādu parādību, tās īpašības).
// Spēja, prasme apzināties un ievērot, izpaust (piemēram, attieksmi, īpašību).
// Spēja emocionāli uztvert, izprast (kādu parādību, tās īpašības) un pārdzīvot.
Frazeoloģismi:
Pēc izjūtas — intuitīvi, pamatojoties uz izraisītajām jūtām.
Mēra izjūta — spēja apzināties savas rīcības, izturēšanās atbilstību kādām normām.
Avoti: LLVV.
[29] Vajadzība -as, s.
1. Vispārināta īpašība → vajadzīgs, šīs īpašības konkrēta izpausme; stāvoklis, kad kas ir noteikti vajadzīgs, kad bez kā nevar iztikt.
Vajadzības izteiksme val. — izteiksme, kas izsaka vajadzību veikt kādu darbību.
Vajadzības izteiksmes atstāstījuma paveids val. — vajadzības izteiksmes paveids, kas ietver gan vajadzības, gan atstāstījuma izteiksmes nozīmi un norāda uz atstāstītu citas personas nepieciešamību veikt kādu darbību.
Vajadzības izteiksmes vēlējuma paveids val. — vajadzības izteiksmes paveids, kas ietver gan vajadzības, gan vēlējuma izteiksmes nozīmi un norāda uz iespējamu vai vēlamu darbību, kam noteikti būtu nepieciešams notikt.
// dsk. Faktori, to kopums (dabiski, sociāli, garīgi), kas nepieciešami (organisma, personības, sociālas grupas) dzīves, darbības nodrošināšanai.
Frazeoloģismi:
Vajadzība spiež sar. — saka, ja ir jārīkojas, pakļaujoties apstākļiem.
Avoti: LLVV.
[31] Lepns -ais; s. -a, -ā;
1. Tāds, kura izturēšanās, rīcība, runa ir pašapzinīga, tāds, kuram ir dziļas pašcieņas jūtas; tāds, kurš ir pārāks par citiem (ar ko).
// Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
// Iedomīgs, augstprātīgs; tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
2. Tāds, kas ir labi, arī grezni ģērbies, tāds, kam ir labas manieres; tāds, kas ir ievērojams sabiedrībā.
// Tāds, kam ir raksturīga bagātība, labklājība; tāds, kurā izpaužas bagātība, labklājība.
// Dārgs, grezns (piemēram, par priekšmetiem, celtnēm, telpām).
3. Stalts, izskatīgs, arī spēcīgs (par dzīvniekiem).
Atvasinājumi:
lepni apst.
Avoti: LLVV.
[32] Augstprātīgs -ais; s. -a, -ā;
1. Tāds, kas izrāda, uzsver savu pārākumu; nicīgi iedomīgs.
2. Tāds, kurā izpaužas šāda īpašība.
Atvasinājumi:
augstprātīgi apst.
Avoti: LLVV.
[33] Produktīvs -ais; s. -a, -ā; apst.
1. Ražīgs, auglīgs; arī veiksmīgs, rezultatīvs.
2. Tāds, kas rada daudz darbu (piemēram, mākslā, zinātnē).
3. val. Tāds, ko (attiecīgajā valodas attīstības posmā) izmanto vārdu, arī to savienojumu veidošanai.
Atvasinājumi:
produktīvi apst.
Avoti: LLVV.
[34] Vīruss -a, v.
1. Bezšūnu dzīvības forma, kas sastāv no nukleīnskābes, olbaltumvielām un vairojas tikai dzīvā šūnā.
Rota vīruss — rotavīruss.
Vīrusu slimības — slimības, ko izraisa vīrusi; vīrusslimības.
Rietumnīlas vīruss — bīstamas infekcijas slimības ierosinātājs, ko pārnēsā odi.
2. inf. Programma, kas patvaļīgi pievienojas citām datora programmām un to darba laikā veic dažādas nevēlamas darbības: bojā datnes, katalogus un skaitļošanas rezultātus, dzēš vai piesārņo atmiņu un citādi traucē datora darbību.
Vīrusu skeners — programma, kas aizsardzībai pret vīrusiem meklē binārus šablonus vai signatūras pazīstamiem vīrusiem, kuri sevi piesaistījuši izpildāmām programmām; šie šabloni pastāvīgi jāatjaunina.
3. žarg. Ļoti nesimpātisks cilvēk.
[35] Imunitāte -es, s.; parasti vsk.
1. med. Organisma neuzņēmība (pret infekcijas slimību izraisītājiem vai indēm).
Dabiskā imunitāte — iedzimta vai pēc slimības iegūta imunitāte.
Aktīvā imunitāte — imunitāte, ko rada pats organisms.
Specifiskā imunitāte — neuzņēmība pret noteiktu slimības ierosinātāju vai pret noteiktu antigēnu.
Nespecifiskā imunitāte — imunitāte, kas rodas, ievadot mikroorganismus, kuros ir grupu antigēni.
Iedzimtā jeb dabiskā imunitāte — neuzņēmība, kuras pamatā ir iedzimtas bioloģiskas īpašības, kas piemīt noteiktai dzīvnieku sugai vai cilvēkam.
Iegūtā imunitāte — imunitāte pēc infekcijas slimības izslimošanas vai pēc aktīvās vai pasīvās imunizācijas.
Individuālā imunitāte — dažu indivīdu neuzņēmība pret noteiktām infekcijām.
Pasīvā imunitāte — imunitāte, ko iegūst bērns ar mātes antivielām caur placentu vai kas iegūta, ievadot parenterāli gatavas antivielas.
Vietējā imunitāte — imunitāte, kas norobežota noteiktos audos vai ķermeņa apvidū.
Celulārā imunitāte — imūnatbilde, ko ierosina T limfocīti un īsteno T limfocīti un/vai makrofāgi.
2. jur. Dažu likumu neattiecināšana (uz personām, kam ir īpašs stāvoklis valstī).
Diplomātiskā imunitāte (arī neaizskaramība) — īpašas tiesības un priekšrocības, ko piešķir ārvalstu diplomātiem to valstu teritorijā, kurā viņi akreditēti.
Deputāta imunitāte — likumdošanas iestādes locekļa neaizskaramība, nodrošinājums pret viņa arestu.
Avoti: LLVV, MSV.
[36] Inficēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.; med.
1. Izraisīt infekciju; būt par infekcijas cēloni.
Avoti: LLVV.
[37] Uztvere -es, s.; parasti vsk.
1. Psihisks izziņas process, kas nodrošina īstenības priekšmetu un parādību atveidojumu apziņā, to pazīmju kopumā, arī šī atveidojuma izpratne.
Pasaules uztvere (arī skatījums, izjūta) — cilvēka attieksme pret īstenību, tās izpratne.
Dzīves uztvere — cilvēka attieksme pret cilvēka dzīvi, tās izpratne.
Uztveres psiholoģija — psiholoģijas nozare, kas pētī, kā indivīds uztver apkārtējo pasauli.
// Maņu orgāna uztveršanas spēja.
Uztveres metode val. — valodas pētīšanas metode, kuras pamatā ir uztveres eksperiments, nosakot klausītāja reakciju uz akustiskajām pazīmēm.
Uztveres šķīrējpazīme val. — šķīrējpazīme fonoloģijā, kura primāri balstās uz klausītāja doto raksturojumu, kas iegūts kā reakcija uz segmenta akustiskajām pazīmēm.
Avoti: LLVV, LEV, VsV.
[38] Negatīvisms -a, v.; parasti vsk.
1. Psihes attīstības vai patoloģiska procesa izraisīta (parasti situācijai neatbilstoša) pretestība pret ārējām ietekmēm, arī pret iekšējiem darbības stimuliem.
2. Noraidoša, nelabvēlīga attieksme (pret kādu, pret ko).
Pasīvais negatīvisms med. — psihisku slimnieku noliedzoša attieksme pret ārējām ietekmēm un iekšējiem impulsiem.
Aktīvais negatīvisms med. — rīkošanās pretēji tam, ko liek.
Avoti: LLVV.