Kā un par ko mūs, skolotājus, bērni „audzina”, mēs jau zinām. Tagad derētu uzzināt, kā izvēlēties tādu skolas ikdienas modeli, pozīciju, lai šī „audzināšana” vairs neatkārtotos, bet drīzāk sāktos mūsu vēlmju piepildīšanās. Tātad pirmais priekšnoteikums- iemā­cīties pieņemt skolu, skolēnus, viņu vecākus, kolēģus, skolas vadību, izglītības pārvaldi, ministriju u.tml. tādu, kāda tā ir. Tādējādi iemācīsimies nepiešķirt pārlieku lielu nozīmi rezultātiem, proti, neidealizēt mērķi un ar tā sasniegšanu saistītos plānus.

Iedvesmosimies un spēlēsim azartiski, ar patiesu prieku un atcerēsimies pašu galveno- lai zaudējuma gadījumā nebūtu negatīvu pārdzīvojumu, emociju. Piemēram, Dānijas hokeja izlase vinnē Polijas vienību. Iedomāsimies, kāda enerģija jāpatērē poļiem, lai negatīvo pārdzīvojumu dēļ visai Eiropai pierādītu, ka dāņi, piemēram, ir viena no Eiropas izvirtīgākajām tautām.

Spēle „Klasītes” un tās noteikumi

Skolas ikdienu iesaku uztvert tikai kā spēli. Tā ir ērta, elastīga un produktīva pozīcija. Pavērosim veiksminiekus! Piemēram, deputātus, ministrus u.tml. Viņi stājas amatā, zinot, ka ilgi tajā nevarēs palikt. Un tomēr viņi azartiski „spēlē”. Augstākajiem spēkiem ir pilnīgi vienalga, kādā veidā mēs saņemam savus ienākumus. Svarīgi ir tas, kādas šai sakarā ir mūsu emocijas un ko mēs idealizējam. Ja priecāsimies par katru mazāko panākumu un izteiksim par to pateicību, viss šķitīs lieliski. Ja kļūsim neapmierināti vai apvainosimies, – būs problēmas, jo Augstākie spēki tās uztvers kā personīgi pret viņu vērstas.

Piemēram, mēs spēlējam spēli „Mīles­tība” un nododamies tai ar tik lielu degsmi, uz kādu citi nemaz nav spējīgi. Ja spēles rezultātiem pie­šķiram pārlieku lielu nozīmi (uzskatām, ka mums uz to ir automātiskas tiesības, dusmojamies, aizvainojamies utt.), tad Augstāko spēku pienākums ir visu organizēt tā, lai otrs spēles dalībnieks uz mūsu deg­smi neatbild. Vienkāršāk sakot, mūs nemīl. Ja neieklausāmies šajos brīdinājumos un, spītējot Augstākiem spēkiem, kliedzot, izgāžot dusmas, aizvainojoties uz visu pasauli, histēriski turpinām demonstrēt pierādījumus, cik labi mēs tomēr esam, šādi izkliedzam tikai to, ko miljoniem cilvēku izkliedz ik dienas, tas ir, cik pasaule ir netaisnīga un nežēlīga. Nereti glābiņu meklējam vienpusējā mīlestībā. Bet tā jau ir atkarība un tas, kā likums, noved strupceļā. Pēc spēles noteikumiem mums šādā situācijā ir vai nu jāatzīst sava sakāve vai arī jānomaina spēle (noteikumi).

Rezultātā- „Nelaimīga mīlestība”. Šādas jaunās spēles ietvaros mēs sevi, protams, uzskatīsim par visnelaimīgāko un visdziļāk aiz­vainoto cilvēku, respektīvi, apvainojušies uz dzīvi. Bet kā zināms, dzīve veidojas nevis pēc tā scenārija, kādu mēs to ārēji vēlamies, bet gan… pēc tā,  kā jūtamies iekšēji. Aizvainojums par netaisno dzīvi ir kļūdama pār­liecība un tiks gādāts, lai kļūtu vēl sliktāk un mēs beidzot sa­prastu, ka neatbildēta mīlestība, tāpat kā skolēna neadekvāta uzvedība un nesekmība u.tml., nepavisam nav tas ļaunākais, kas pasaulē var notikt.

Tātad darbs skolā arī ir spēle. Un pat ne šaha spēle- daudz jautrāka un virtuozāka. Tiecoties uz savu mērķi, ja iekšēji esam gatavi zaudēt, mums nebūs ne mazākā iemesla apvainoties uz skolēniem, kolēģiem, meklēt vainīgos u.tml. Drīzāk gluži vienkārši mēģināsim vinnēt nākamajā spēles reizē.

Skola kā klaunu saiets

Lai ieņemtu šādu pozīciju, ir jāpiekrīt, Olgas Dreģes sacītajam filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, ka „mīļā, mēs šeit visi esam tikai ciemiņi!”; ka itin viss, kas notiek skolā, ir arī klaunāde, kur mēs visi tikai ākstāmies pēc savas saprašanas un mākas. Viens apvainojas, otrs skumst, trešais aicina sev līdzi, ceturtais uzvedas kā bezkauņa un tā tālāk. Te viens aicina uz pārrunām, otrs- uz kautiņu, te kāds atzīstas mīlestībā, kāds cits aizvainojas un tā bez gala un malas. Kāpēc mēs visi tā rīkojamies, nav zināms. Jo vairāk emociju un azarta mēs ieliekam sa­skarsmē ar audzēkņiem (un otrādi), jo augstāks ir attiecīgā klauna profesionālais līmenis. Vairumam skolotāju vi­sa dzīve ir viena vienīga klaunāde – tik aktīvi un azartiski pāriet no vienas lomas nākamajā: kā­du mācām dzīvot, citu lamājam, nīstam, apsūdzam, paši raudam, liekam raudāt otram, mokāmies vainas apziņā un tā tālāk, neaizdomādamies, kāpēc un kam tas viss ir vajadzīgs.

Skola kā cirka arēna

Visa šī spilgtā un emocionālā dzīve noris arēnā. Bet mums  taču jāsēž skatītāju zālē, nevis arēnā! Un bezkaislīgi jāvēro notiekošais. Mēs varam smieties, raudāt aizkustinājuma asaras, taču iekšēji no šīs darbī­bas esam attālināti, viss notiekošais taču nav mūsu. Mēs esam tikai vērotāji. Ja uzskatīsim par vajadzīgu piedalī­ties kādā „izrādē” (karjera, amats, liela alga utt.), droši varam kāpt arēnā, bet kad tas būs sasniegts, atgriezīsimies skatī­tāju zālē un neļausim nevienam sevi ar varu ievilkt arēnā un iesaistīt izrādē.

Iedomāsimies skolu kā milzīgu arēnu, kur vien­laikus tūkstošiem klaunu līksmi klaigā un lamājas, raud un smejas, apskaujas un kaujas, bēdājas un priecīgi lēkā, kaut kur skrien vai arī iet klāt visiem pēc kārtas un katram izklāsta savas bēdas, sūdzas. Kā­pēc viņi visu to dara, neviens nezina. Arī viņi paši to nezina. Mūsu mērķis atrodas arēnas pretējā pusē. Lai to sasniegtu, mums vajadzēs nokāpt arēnā un izsprauk­ties garām milzum daudziem klauniem. Turklāt ik­viens no tiem centīsies mūs iesaistīt savā izrādē -likt pāraudāt vai pasmieties, palēkāt, pabārties vai iz­kauties un tā tālāk. Viņi mūs ķerstīs aiz pogām, deguna vai aiz drēbēm, atzīsies mums mūžīgā mīlestībā vai aizvainojumā, sauks sev līdzi uz pārrunām un kaujām.

Šajā klaunu pūlī mums ir jāsameklē daži un tiem „jāpiespēlē” – varbūt kopā ar viņiem jāpalēkā vai jāuzdzied, jāapspriež kāda skolēna vai kolēģa rīcība vai kopīgi jāiedzer kafija. Kuri ir šie daži un kas viņiem vajadzīgs, – tas jāuzmin mums pašiem. Izrādē jāpiedalās tikai kopā ar tiem klauniem, no kuriem at­karīgs mūsu lietas iznākums. Ja sāksim reaģēt uz visu klaunu uzmākšanos, būsim iztērējuši visus savus spēkus, laiku un vēlēšanos mums nevajadzīgās iz­rādēs (piemēram, administrācijas sapulce, kur nosodošu acu ielenkumā stāv kāds nogrēkojies skolēns).

Ja esam ar kaut ko neapmierināti, ar kādu nemitīgi strīdamies, nosodām, tad mēs jau atrodamies arēnā. Cita lieta, ja tā ir atkarība no negatīvas domāšanas- tad tik uz priekšu, cik vien tīk- ar bāršanos, lamāšanos u.tml. kaut visu skolu pārmainīt! Tikai atcerēsimies, ka tas viss ir tikai cirks, bet mūsu īstā vieta ir skatītāju ložā. Kā zināms, spēlē parasti piedalās ar noteiktu mērķi.

Ja spēlējam bez mērķa, tad mēs ar jebkuru sastapto klaunu par visu pārdzīvojam, skrienam, ejam viņam līdzi, nervozējam, raudam vai skumstam. Bet mums līdzās ir arī citi spēlmaņi, kuri savā labā, izmantodami mūsu atspēles, tiecas uz noteiktu mēr­ķi. Tādās reizēs mēs esam un paliekam tikai klauni vistiešākajā nozīmē, lai cik aizvainojoši tas arī neskanētu.

Tā kā mēs aktīvi piedalāmies cirka izrādē, mums noteikti ir kaut kāda loma un galvā – tai atbilstoša cepure. Ja mēs zinām, kādai ir jābūt pareizajai ģimenes dzīvei, bet mūsu tuvinieki (vīrs, bērni vai skolēnu vecāki) šim modelim neatbilst un mēs to pārdzīvojam, tad uz mūsu cepures ir rakstīts „priekšzīmīgs ģimenes cilvēks”, ja mācām pareizi uzvesties,- tad „mācu visus pareizi dzīvot”. Ja bērni nemācās un neuzvedas tā, kā mēs uzskatām par vajadzīgu, un mums pastāvīgi rodas konflikti ar viņiem, uz mūsu cepures rakstīts „skolas stingrākais skolotājs”. Ja mums kāds skolēns sarunā rupjības- „neaudzināta un nekaunīga skolēna upuris”. Ja uzbāžamies audzēkņiem ar savu palīdzību neatkarīgi no viņu vēlēšanās un vajadzības, cepuri grezno uzraksts „pasaules glābējs” vai vienkārši „lab­daris”. Ja, skatīdamies televizoru, lasot ziņas, mūždien šķendējamies par ministriju un citām valsts struktūrām, nēsājam cepuri „pasaules pārkārtotājs”. Visbeidzot, kad darbs skolā mūs sabeidzis pavisam un nu nav vairs nekā par ko priecāties un dvēseli plosa aizvainojums par skolotāja nenovēršamo likteni, un neapmierinātība ar sevi, skolu, audzēkņiem, vadību pāraugusi visas iespējamās robežas, uzvelkam cepuri  „mūžīgais cietējs” vai „moceklis”.

Piemēram, kāda skolotāja klasē ir reti ne­saprātīgi skolēni. Nevienu mācību uzdevumu viņi nespēj izpildīt kā nākas. Pat ja mēs to esam izskaidrojuši pēc vislabākās sirdsapziņas, viņi tik un tā pamanās izdarīt kaut ko, nu… saprotiet paši. Tā tas katru dienu, arī šodien, izrādās, ka atkal kaut ko nav izdarījuši vispār vai ir izdarījuši nepareizi, un atkal mūsu krūtīs uzbango vēlme pārmācīt beidzot pa īstam. Patiesībā tas nav nekas cits kā apkārtējās pasaules idealizācija. Bet te pēkšņi vienu dienu par to visu mums sanāk smiekli, un mēs saprotam, ka laikam varētu pamainīt stilu, kādā kontak­tēties ar skolēniem un kolēģiem.

Tāpēc kārtējo reizi, kad atkal kon­statēsim, ka skolēns nav mācījies, kad kārtējo reizi gribas dusmoties, atcerēsimies, ka atkal kļūstam par klaunu „bargais skolotājs” (ja baramies), „nelaimīgais cietējs” (ja klusuciešot pār­dzīvojam, jo esam zaudējuši jebkuras cerības mainīt situāciju) vai arī „es tevi uztaisīšu par cilvēku”, ja par katru cenu gribam panākt, lai bērna dzīve būtu daudz la­bāka nekā mūsējā.

Paliksim tikai vērotāji no malas

Proti, ja atrodamies tribīnē, tas nepavisam nenozīmē, ka mums pasīvi jānovēro notiekošais un nekas nav jā­dara. Nebūt ne. Mēs tāpat dosimies uz skolu, rakstīsim mācību plānus, tos īstenosim, gatavosim atskaites par skolēnu mācību rezultātiem, rīkosim pārru­nas, bārsimies ar visiem pēc kārtas, pie­prasīsim, lai skolēni izpilda mājas darbus, un tā tālāk. Taču to visu darīsim bezkaislīgi, notikumos ne­iesaistoties personīgi, tas ir, emocionāli, it kā notiekošo vērotu no malas.

Lai šodien par iepriekš lasīto mums sanāk smiekli!

www.pedagogs.lv