Laima Kota- Muktupāvela
Lai uzrakstītu savus skolotājus, kurus varu saukt par saviem mūža skolotājiem, saraksts būtu garš. Taču laikam es varu tagad pateikt, kas ir būtiskākais pedagoģijā kā mākslā.
Man paveicies jau ar pirmajām audzinātājām Ogres 1.bērnudārzā, jo audzinātājas Ilga Vismane un Astrīda Kapteine bija jaunas, tikko kā ieguvušas diplomu un, kas būtiski – viņām pašām tajā laikā vēl nebija bērnu. Ļoti veiksmīgs un izdevīgs gadījums mums – audzināmajiem. Audzinātājas visu savu mīlestību varēja veltīt mums. Viņas prata uzplaucināt to, kas bērnos glabājās – es gan pratu zīmēt, gan vingrot, gan dejot un dziedāt, un skaitīt dzejoļus! Viņas pierakstīja mūsu izteikas, viņas lutināja mūs kā cāļus.
Pirmā skolotāja Ogres vidusskolā Austra Līce (dzejniece Anda Līce ir viņas māsīca!) arī bija ļoti slaida, ļoti skaista, un visu savu jaunas sievietes enerģiju dāsni dāvāja mums. Un arī nākamā klases audzinātāja Līvija Rižakova bija jauna, skaista un neprecējusies! Visu enerģiju, izdomu, radošo spēku dāvāja mums – veselīgajiem egoistiem. Bijām pat diezgan tā kā vīlušies, kad skolotājas apprecējās un viņām dzima bērni. Nodevība, vai ne?
Mācoties Ogres vidusskolā, biju labiņā censone. Tam ir savas ēnas puses, jo, saņemot trijnieku, cietu, bija kauns, ka tētim tāda muļķe meita. Smieklīgi, vai ne? Vienmēr sēdēju pirmajos solos un nekautrējos izrādīt interesi par ikvienu mācību priekšmetu kaut vai aiz līdzcietības pret skolotāju, kurā neviens neklausījās. Vismaz es klausījos! Un man bija nospļauties, ka mani saukā par zubrilu.
Cenšanās pēc labāka rezultāta tomēr noderēja Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, mācoties ādas plastikas nodaļā. Tagad es to nosauktu par sevis disciplinēšanas mācīšanos. Man nekad nav bijis jāsarauj darbi pirms eksāmeniem, nesēdēju caurām naktīm pirms skatēm pie kompozīciju veidošanas. Man viss bija gatavs mācību laikā, jo biju prasīgo/piekasīgo/neatlaidīgo skolotāju iemācīta strādāt regulāri, metodiski, neatliekot darbus uz vēlāku laiku. Lietišķajos es sapratu, ka Mūza atlido, ja to piebur ar darbu. Strādājot!
Laikam tāpēc puslīdz droši varu ieskicēt ideāla skolotāja apveidu: tas ir cilvēks it kā bez savas personīgās dzīves, vēlams jauns, ar degsmi, vienlaikus pieredzējis un ar augstu pašnovērtējumu, kas, izmantojot kaut autoritāras metodes, panāk audzēkņu brīvprātīgu radošu izpausmi. Un galvenais – labs skolotājs lepojas ar savu audzēkņu sasniegto. Lūk, tādi arī ir bijuši mani skolotāji, lai kur es arī mācītos!
