Fizika nav priekš visiem? Skolotājs to VAR mainīt, bet ne vienmēr atklāsme notiek tieši klasē

        Es un fizika – šīs lietas nekādi neiet kopā. Man bija labākais skolotājs Latvijā.  Viņu sauca Pēteris Puķītis.
Es nebiju labākā skolniece, ui, nepavisam ne. Kad skolotājs klases priekšā kaut ko rādīja un stāstīja, es pat visu sapratu. Kad izgāja pa durvīm, viņam līdz aizgāja mana saprašana. Bezcerīgi.

        Vienīgo reizi, kad mēģināju kontroldarbā špikot no pasolē iebāztas grāmatas, skolotājs, protams, pamanīja. Tad es vēl nezināju, ka skolotāji patiesībā redz visu, kas klasē notiek, tikai bieži vien izliekas, ka neko nemana. Viņš veikli noslēpa acu iedzirkstīšanos, atspieda rokā zodu, sāka skatīties pa logu un smaidīja. Ilgi. Es, protams, nespēju vairs paskatīties tai nelaimīgajā grāmatā.

Un tad tie smiekliņi, kad es atbildot vai laboratorijas darbos kaut ko salaidu grīstē! Kaut vai eksāmenā, kad uz manu bailīgo “laikam būs tā”, viņš, garšīgi smejoties, atbildēja: “laikam tā nebūs vis!”

Trauma? Pārdzīvojumji? Čha! Nekad – ja balsī skan tik cilvēciska sirsnība.

Un ielika man 4. Viņš, lai kādas muļķības es būtu sarunājusi, vienmēr lika 4 (piecballu sistēmā), jo ar trijnieku es nevarētu tikt augstskolā.

Dīvaini, bet kad mans jaunākais dēls, fiziķis, stāsta par pētījumiem viņa darbavietā, es apmēram saprotu, par ko viņš runā.