Marina Kosteņecka

Čukču zemes akvarelis

– Saki, krievu skolotāj, cik reiz Mēness pie debesīm būs apaļš, pirms tu atgriezīsies?

Melnīgsnējie un kā mūziķiem slaidie Čeivutegina pirksti virpina rūpīgi nogludinātu četrkantainu nūjiņu, kurai vienā galā ieurbts caurums un tajā ievērta jēlmītas  roņādas siksniņa. Briežu gani viņam likuši noskaidrot, cik Mēnešus ilgs mana ciemošanās kontinentā. Viņiem jāzina, kad es atgriezīšos, lai sievietes no vieglām ādām man paspētu uzšūt jaunu kerkeru uz Jaunā Brieža svētkiem – Vilinkamatu – vai siltu kuhļanku uz Pigeti, kad čukču tauta ar brieža pajūgu sacīkstēm atzīmē stipras sērsnas iestāšanos. Bet varbūt es atgriezīšos pavasarī un kopā ar ganiem pie ugunskura dejošu ar tamburīnu un par godu Veiksmīgas Atnešanās svētkiem – Kilvejsm – ēdīšu jaunos brieža ragus. Ja mana lidmašīna no kontinenta atlidos pavasarī, gani jau laikus kolhoza noliktavās izprasīs lieku gumijnieku pāri. Un tāpēc pasaki mums, krievu skolotāj…

Taču es nezinu, ko sacīt tundras sūtnim. Visticamāk, ka es vairs nevarēšu atgriezties Čukču pussalā, vismaz tuvāko gadu laikā nē. Saproti, Čeivutegin, es neesmu jau no bērnības radināta četrdesmit grādu salā gulēt sniegā, ja suņu pajūgu ceļā pārsteidz sniega vētra. Tiklīdz kaut nedaudz sacēlās temperatūra, mani jau nelaida uz skolu turpat otrpus ielai, bet tundrā man nedēļām ilgi nācās kopā ar visiem dzīvot klejotāju dzīvi, lai cik smags klepus mani mocīja, un kur gan apmetnē varēja ņemt karstu pienu ar medu un pat elementāru termometru, lai kaut vai intereses pēc izmērītu temperatūru? Šīs nolādētais klepus kā nepāriet, tā nepariet, un nu man nāksies ilgi biedroties ar ārstiem.

Es nevaru Čeivuteginam apsolīt, ka atgriezīšos, un man trūkst vīrišķības pateikt, ka, iespējams, vairs neatgriezīšos nekad.

Mēs sēžam oļiem klātajā krastā zem tundras saules un, lai slēptu viens otram drīzas šķišanas sāpes, metam Beringa jūrā  apaļus akmeņus.

– Es tev iztaisīju kalendāru veselam gadam, – saka Čeivutegins un sniedz man četrkantainu nūjiņu ar daudziem dziļākiem un seklākiem robiem. Katra kociņa puse apzīmē vienu gadalaiku. – Skaties. Šīs ir pats īsākais – Kit-Kit – pavasaris; šīs – Eleruns – vasara;  tālāk nāk Kergers – rudens, nu, bet ceturtajā pusē ir ziema – Ļjelens.  Aiz šīs roņādas siksniņas tu kalendāru piekarināsi savā mājā un ik rītus nosvītrosi vienu robiņu. Kad būs nosvītroti divdesmit pieci, starp diviem Mēnešiem būs trīs dienas ilgs Jutrigs, un tad sāksies jauns Mēness, un ja pēc jūsu rēķina tas būs aprīlis, tu zināsi, ka šai laikā briežu mātes sāk dot pienu, bet ja oktobris, tad…

– Tad pēc čukču rēķina tas būs Jarausins – Mēness, kad briežu tēviņi nomet ragus…

– Jā, krievu skolotāj. Mēs tur tundrā gaidīsim tavu lidmašīnu, un, lai tu atcerētos, ka gani tev savās burtnīcās raksta tos vārdus, ko tu viņiem iemācīji, katru rītu nosvītro vienu robiņu.

– Tagad, Čeivutegin, jums būs jauns sarkanas jarangas skolotājs. Un viņš ganiem viņu burtnīcās diktēs jaunus vārdus.

– Citam skolotājam mums būs citas burtnīcas. Tu ar mums kopā esi  klejojusi daudzus Mēnešus, un gani tev dāvāja baltus briežus un jaunu vārdu. Viņi jarangās gaidīs savu Nutek Neusketkei, un jā tev dots tāds vārds, tev ir jāatgriežas.  

– Mazā Tundras Meitene. Tas ir skaists vārds, Čeivutegin, taču arī kontinentā mani gaida draugi, un tur mani sauc citādi.

Ir jūlijs un virs sniegiem klātajām sopku virsotnēm gail baltā tundras saule. Burvju pārēja šodien nav tīta miglā ka parasti un šķiet pavisam tuvu, tikai pāris kilometru no krasta. Ir jāuzkāpj pārejā, tad jānokāpj lejā ielejā un pa čukču modei nenogurdināmi un bez liekas atpūšanas jāsoļo vēl trīs diennaktis. Ceturtajā dienā būs sasniegtas trešās brigādes vasaras ganības, un tur tu bez spēka jarangā iekritīsi mīkstajās ādās, vecākais gans Roltinto tevi čukču valodā sveicinās „Jettik?” – esi atnākusi? – bet jarangas saimniece Tevļanna klusēdama pasniegs tasi stipras tējas, un šīs klejotāju vienkāršais dzēriens tavās rokās un kājās atkal nemanāmi ielies izsīkušos spēkus, tu iestiprināsies ar kaltētu gaļu, piecelsies un iesi pie ganāmpulka aplūkot jau krietni pieaugušos pavasara briedēnus.

• Kontinentā es ilgošos pēc briedēniem, Čeivutegin.

–  Imlirima Mēness laikā, pa jūsu modei – maijā, visi jauni briedēni būs jau  atskrējuši un iemācījušies lēkt pār urgām, un kad tie būs pietiekami izspriņģējušies un tiem sagribēsies ēst, briedēns atvedīs pie savas mātes vēl  pāris draugus. Viņa apostīs savu mazo un, pazinusi to, ļaus pazīsties arī visiem citiem, kas atnākuši viņam līdz. Atceries, tas būs Imlirima Mēnesī.

Imlirima Mēnesī… Ak, Dievs, cik dīvaini iedomāties, ka es saaicināšu draugus un siltā istabā ar centrālapkuri viņiem stāstīšu par baiso sniega vētru polārajā  naktī, kas ilga vairākas diennaktis, un apmetnē neviens negāja pie miera, jo kuru katru mirkli jaranga varēja sagrūt mežonīgajās vēj brāzmās un ar karkasa kārtīm  nospiest gulošos ļaudis. Lai neaizmigtu, mēs dzērām stipru tēju un stāstījām cits citam pasakas.

Tonakt pie dūmojoša pavarda, kurā lēni gruzdēja ar taukiem ieziesti brieža ragi, gani man čukču valodā nosauca vienpadsmit mēnešus. Pēc tam viņi man krieviski izskaidroja, kas svarīgs katrā no tiem notiek čukču tautas dzīvē. Vienīgi divpadsmito Mēnesi – Ļjorgokai, kas vispārpieņemtajā kalendārā atbilst februārim, vecie vīri nekādi nespēja izskaidrot un, vicinādami apdzisušas pīpes, ilgi un dedzīgi  strīdējās. Viņi bija izdzēruši jau daudzas krūzes stiprās tējas, kad Roltinto beidzot pagriezās uz manu pusi un kā vecākais pasludināja kopīgo viedokli: „Saltās sejas Mēness”. Tā tas varētu būt pa jūsu modei, šai Mēnesī pie mums plosās visstiprākās sniega vētras.

Visā garajā, oļiem klātajā Beringa jūras krastā mēs ar Čeivuteginu, trešās  brigādes briežu ganu sūtni, sēžam divi vien. Pēc pāris stundām no zvejas bāzes piestātnes uz Čukotkas galvaspilsētu  Anadiru dosies liellaiva, uz kuras jau no rīta uznesta mana mugursomā un nelielā koferītī satipināta mantība.

Es negribu Čeivuteginam solīt, ka atgriezīšos, un man nepietiek vīrišķības, lai pateiktu, ka varbūt neatgriezīšos. Ak vai, cik daudz ko es vēl nezinu par to, kas mani gaida tuvākajā nākotnē! Kā gan es varētu zināt, ka tur, kontinentā, es uzrakstīšu stāstu ar nosaukumu „Saltās sejas Mēness”, ka paies vēl vairāki gadi un es ar savu manuskriptu velti klaudzināšu pie izdevniecību durvīm, un ka beidzot, gluži kā sapnī pienāks diena, kad mana grāmata tiks laista klājā. Klājā! Tā izies tautā! Vai gan es, Čeivutegin, tagad spētu iedomāties, ka pienāks diena, kad es Rīgā grāmatveikalā stāvēšu pie kases un noskatīšos, kā gluži sveši cilvēki pērk manu grāmatu?! Un ka šī grāmata vairākkārt tiks izdota Maskavas izdevniecībās, ka to tulkos ārzemēs, ka….

 – Nu, tad nu es iešu…

Čeivutegins pieceļas, nesteidzīgi nopurina savas vasaras bikses,  kas šūdinātas no briežādas ziemišķa. Viņš saka: „Es iešu” un nevis „ardievu”, jo čukču valodā nav vārda „ardievu”. Un es palieku viena pati visā garajā piekrastē, un ar plaukstu aizsegusi acis no žilbinošās polāras saules, noskatos, ka aiziet mans skolēns. Es gaidu, ka viņš atskatīsies, pamās ar roku, taču briežu gans kā tundrā ievilkta taisna svītriņa nesatricināmā mierā soļo aizvien tālāk Burvju pārejas virzienā.

Jo čukču tauta prot ticēt un gaidīt.