Anna Rancāne

Ar skolu mani saista divas lauku mācību iestādes – Livzenieku pamatskola un Nautrēnu vidusskola (agrāk Ludzas, tagad Rēzeknes rajons), kā arī manu bērnu arī nu jau pabeigtās skolas – Rēzeknes 1.vidusskola un Kalnezera katoļu pamatskola. Par katru no tām es varētu pastāstīt daudz stāstu, tāpat kā par jebkuru lietu pasaulē, tie būtu gan priecīgi, gan skumji. Sirsnīgo, ticiet man, bija vairāk! Nekad neaizmirsīšu savu pirmo skolotāju Venerandu Bilinsku, mazu, ļoti vienkāršu un sirsnīgu lauku sievieti. Nudien, nezinu, kāda viņai bija izglītība, taču viņa prata mācīt.

Skolā mācījos labi, taču nebiju ērta skolniece, jo vienmēr par visu bija savs viedoklis. Pirmo piezīmi savā dzīvē dabūju par to, ka aritmētikas stundā zem sola lasīju grāmatu. Aritmētika man ne visai patika, grāmatas gan. Skolotājam gan tas nepatika. Bet vienīgo trijnieku vidusskolas atestātā man ielika par to, ka nepratu vadīt traktoru. Neesmu to iemācījusies vēl joprojām, tā ka trijnieks bija pelnīts.

Skolā mīļākie priekšmeti bija krievu literatūra un fizika, par to paldies skolotājām Marinai Rogozinai un Valērijai Gorbunovai. Diemžēl, nepaveicās ar angļu valodas skolotājiem, vēl joprojām ģeniālā Šekspīra valoda manī izraisa nepatiku. Paldies manām skolām, ka tās manī neatsita patiku mācīties, mācīties visu mūžu.  Tas laikam arī ir visu pirmais skolas uzdevums.