Marina Kosteņecka

Jaunībā vienu gadu es strādāju  Čukču autonomajā apgabalā par Sarkanas Jarangas skolotāju, proti, mācīju pieaugušiem cilvēkiem – briežu ganiem un medniekiem –  lasīt un rakstīt, tundrā klejoju viņiem līdzi. Savukārt pati mācījos no saviem skolniekiem briežkopju darbus – ģērēt ādas, celt jarangu (klejotāju māja), braukt gan ar brieža, gan ar suņu pajūgu. Un tad kādu dienu čukči  man prasa – saki, skolotāj, kāpēc tu pie mums strādā, tev taču alga maza, daudz mazāka nekā ganiem, mēs neesam redzējuši balto cilvēku, kas ar mums klejotu mēnešiem ilgi, zootehniķis atbrauc, izdara savu un aizbrauc. Uz to es viņiem saku – gribu par čaučutautu uzrakstīt grāmatu, bet, lai to izdarītu, man jādzīvo jums līdzās, man jāzina jūsu pasakas, teikas un nostāsti. Un te iestājas klusums. Karem! Čukču valodā tas nozīmē tabu – neņem ļaunā, bet to mēs baltam cilvēkam nestāstām, tas pieder vienīgi čauču tautai.

Pagāja daži mēneši un reiz, kad biju atbraukusi ciematā uz dažām dienām atvilkt elpu no klejošanās, pie mana dzīvokļa durvīm kāds pieklauvēja. Ārā plosījās šausmīgs putenis. Ja putenī Čukotkā klauvē pie durvīm, tad mājas saimnieks neprasa – kas tur ir, laiž iekšā, jo līdz nākamajām  durvīm klauvētājs var netikt. Atvēru durvis, pāri slieksnim ievēlas īsts sniegavīrs, tikai pēc brīža atpazinu tanī vienu no saviem skolniekiem. Bet ciemiņš saka – mūsu ganu, skolotāj, uzzināja, ka tu esi ciematā, mūsu gani zina, ka ciemata veikalā ir tikai konservi, mūsu gani sūta tev mazliet gaļas, paturi durvis! Es turu durvis, bet čukča ievelk virtuvē briedi – veselu kautķermeni. Un tad mans skolnieks iebrauc roku savā briežādu kreklā un izvelk no tā kladi, noliek virtuvē uz galda maliņas un pasaka: tu esi skolotāja, kļūdas pati izlabosi. Un –  putenī prom.

Atveru kladi. Pirmajā lapā acīs iekrita kaligrafiskā rokrakstā uzrakstīts virsraksts Manas tautas pasakas, teikas, nostāsti. Vēlāk konstatēju, ka tur pat skrupulozi ir pierakstītas arī visi čauču tautas svētku rituāli un  gada kalendārs.

Esejā „Čukču zemes akvarelis” esmu izmantojusi tos materiālus, kurus apkopoja kladē mans skolnieks – čukču gans. Tauta, par kuru tik daudzu smejas, stāstot anekdotes, man ir tuva un godājama – uz šīs planētas man, krievietei, tā ir otrā tauta aiz latviešiem.