Nezinīši uz Mēness

Pauls Bankovskis

Pirms kāda laika Rīgā izrādīja franču režisora Lorāna Kantē (Laurent Cantet) filmu “Četrās sienās” (“Entre les murs”), kas izpelnījusies Zelta palmas zara godalgu Kannu kino festivālā un izvirzīta Amerikas kinoakadēmijas balvai “Oskars” labākās ārzemju filmas kategorijā. Filmas pamatā ir Fransuā Begado (François Bégaudeau) tāda paša nosaukuma romāns, savukārt romāna pamatā Begado pieredze, strādājot par literatūras skolotāju kādā Parīzes skolā. Skola nav nekāda smalkā, lielākā daļa skolēnu ir no imigrantu ģimenēm, un skolotāja dzīve nav viegla – starp citu, skolotāja lomā ir pats Begado. Filmas notikumi risinās viena mācību gada laikā, un noslēgumā, skolēniem dodoties brīvdienās, skolotājs lūdz, lai katrs pastāsta, ko gada laikā ir iemācījies. Skolēni stāsta – kāds nosauc izlasītu grāmatu, cits visai aptuveni atminas Pitagora teorēmu u.tml. Visbeidzot klase izklīst, un pie skolotāja pienāk nobijusies un satraukta meitene.

“Skolotāj,” viņa saka. “Ziniet, es neko neatceros.”

Skolotājs, protams, iebilst, ka tā nevar būt, ka gan jau kaut ko no visa gada laikā mācītā viņa atceras. Bet meitene neatceras. Un saka, ka vispār pilnīgi neko nesaprot. Skolotājs mēģina viņu mierināt, sakot, ka gan jau nākamajā mācību gadā varbūt varēs kaut ko saprast, kaut ko iemācīsies, vārdu sakot – viss būs labi. Taču viņa vārdiem trūkst piepildījuma, šķiet, ka arī viņš pats tam īsti nespēj noticēt, un viņi abi – gan skolotājs, gan skolniece ir nonākuši strupceļā.

Kaut gan šī aina ir ārkārtīgi spēcīga un emocionāli iezīmē strupceļu, kādā ar visiem saviem labajiem nodomiem izglītības sistēma lielā mērā nonākusi ne vien Francijā, bet arī citās zemēs, filmā atainotā skolas ikdiena un no “nelabvēlīgām ģimenēm” nākušo skolēnu attiecības vēl šķiet kaut kādas iekšējas kārtības saturētas. Tas tomēr neļauj aizmirst, ka tā ir tikai filma, mākslas darbs, jo dzīvē vai realitātē viss var būt vēl krietni dramatiskāk un drūmāk. Skolēni stundas laikā, neliekoties ne zinis par skolotāja stāstīto, var sarunāties pa mobilajiem tālruņiem, spēlēt spēles vai apmainīties ar mūzikas ierakstiem, viņi var sēdēt stundās ar austiņām un šos pašus ierakstus klausīties; no skolotāja teiktā viņi neko nepieraksta un, protams, arī nesaprot; no klases var iziet, kad vien vēlas, un skolotājam vai skolotājai, uzrunājot viņu uz “tu” pateikt visu, kas ienāk prātā. Mājasdarbus viņi nepilda gan tāpēc, ka nemaz nezina, kas bijis uzdots, gan tāpēc, ka mājasdarbus pilda un stundās kaut ko mācās vienīgi kaut kādi “retardi” (latviski to varētu tulkot – “bremzes”). Aprakstītā aina vairs no Francijas skolas. Tā ir 21. gadsimta pirmā desmitgade, Latvija, Rīga, reāla skola un reāla klase.

Vēl pavisam nesen starptautisku kaunu un nacionālu šoku izraisīja Latvijas finanšu ministra Ata Slaktera mēģinājumi runāt valodā, kuru viņš neprot. Zināšanu trūkums visdažādākajās jomās – sākot ar savu un pasaules vēsturi un beidzot kaut vai ar ģeogrāfiju – Latvijā ir dramatisks jau tagad, un jokus par stulbajiem amerikāņiem, kas nezina, kur atrodas tāda Latvija vai Francija, var mierīgi aizmirst. Taču gan Slaktera angļu valoda, gan visas citas šobrīd aktīvo cilvēku zināšanas un nezināšanas ir iepriekšējo paaudžu laikā pabeigtu skolu, rakstītu kontroldarbu un liktu eksāmenu rezultāts. Bail iedomāties, kā izteiksies, rakstīs un uz ko būs spējīgi, piemēram, politiķi, kas būs nākuši no nupat aprakstītās klases.

Visdīvainākais šajā krīzē, – un tā pilnīgi noteikti ir krīze, turklāt krietni vien būtiskāka par valsts vai pasaules ekonomikas ķibelēm, – ir tas, ka zināšanas kļūst arvien fragmentārākas un nožēlojamākas tieši proporcionāli centieniem nemitīgi uzlabot un pilnveidot mācību programmas un ieviest arvien jaunas mācību metodes. Protams, visu vainu var novelt uz skolotājiem, savukārt skolotāji pamatoti var attaisnoties ar pārāk mazām algām un pārāk lielām slodzēm, tomēr tās nebūt nav galvenās mūsdienu izglītības sistēmas problēmas. Patiesie krīzes iemesli varētu būt dažādi aplami pieņēmumi un maldi, kas caurauž gan attieksmi pret izglītību, gan uzskatus par “pareizu audzināšanu.”

Viens no traģiskākajiem un, iespējams, visdārgāk izmaksājošajiem maldiem ir pieņēmums, ka izglītība, jo īpaši – augstākā izglītība ir kaut kas obligāts, kaut kas visiem pieejams un visiem vajadzīgs. Šāds pieņēmums, protams, balstīts šķietami demokrātiskos uzskatos, ka visi ir un visiem jābūt vienlīdzīgiem, ar vienādām iespējām u.tml. Ja tā būtu taisnība, izcilu matemātiķu vai teorētiskās fizikas ģēniju būtu tik, cik tos spētu sagatavot izglītības sistēma, taču, lai cik tas varbūt izklausītos nepatīkami, vēl arvien mēdz būt gan ar izcilām prāta spējām apveltīti cilvēki, gan arī tādi, kam šīs spējas ir krietni vien pieticīgākas. Uzskats, ka “vajag tikai mācīt”, un gan jau kāda nebūt gudrība parādīsies, līdzinās kādreiz krievu selekcionāra Mičurina sludinātajai “patiesībai”, ka egli itin viegli var izaudzināt par priedi – “vajag tikai audzināt”. Vienam no izglītības mērķiem būtu jābūt iespēju robežu noskaidrošanai, palīdzot saprast, vai man, piemēram, ir jēga stāties augstskolā un kļūt par vēl vienu viduvēju vai pat pagalam nemākulīgu attiecīgās nozares “speciālistu” (teiksim, par politologu vai psihologu), vai varbūt prātīgāk būtu doties uz arodskolu un apgūt kādu amatu, kurā man būtu spējas sasniegt patiešām daudz.

Nemitīgos centienus uzlabot mācību programmas un metodes, kas dīvainā kārtā šķietami veicina arvien sliktākas zināšas, es jau pieminēju. Šo centienu pamatā ir kļūdains pieņēmums, ka itin visam ir jābūt viegli, patīkami, izklaidējoši un, protams, brīvprātīgi. Piemēram, kad izrādās, ka skolēns negrib lasīt un trīs lappušu teksta izlasīšanu jau uzskata par ievērojamu sasniegumu, ir nekavējoši jāreaģē un mācību grāmatas teksts jāsadala atsevišķās rindkopās un vēl jāizraibina ar dažādiem attēliem. Kā attaisnojumu šādai rīcībai no skolotājiem esmu dzirdējis frāzi: “Viņi (ar to domājot skolēnus) tagad jau ir pavisam citādāki.” Citādāki viņi ir gan, taču par tādiem viņus ir padarījuši vecāki un šie paši skolotāji, iedibinot kārtību (vai drīzāk nekārtību), ar kuru saskaņā visam ir jānotiek tūlīt, ātri un bez piepūles, bet jebkas, kas prasa kaut mazāko piepūli vai pacietību, ir jāatvieglo. Diemžēl sliktā ziņa – taču to no šādām viegli uztveramām mācību grāmatām uzzināt nav iespējams – ir tāda, ka bez pacietības un piepūles, kaut ko iemācīties, saprast vai sasniegt nav iespējams. To var apstiprināt ikviens vijoļspēles vai klavierspēles skolotājs, un lai gan arī par šīm jomām ir dzirdēts, ka apmācības līmenis kopš padomju laikiem ir kļuvus ievērojami zemāks, tomēr nez kāpēc nevienam nav ienācis prātā, ka mācību procesu vajadzētu padarīt “saistošāku”.

Mūzikas apguve, iespējams, vēl ir pēdējā joma, kur pilnībā nav zaudēta izpratne par to, ka mācīšanas laikā kaut kas ir arī jāpiespiež un tikai tā ir iespējams iemācīt prasmi kaut ko piespiest darīt arī pašam sev. Arī no rīta piecelties taču sevi ir jāpiespiež, vai tad ne? Protams, tas izklausās nelaikmetīgi, autoritatīvi, nedemokrātiski. Varētu atsaukties, – un es zinu, ka skolēni tā mēdz darīt, – uz bērnu vai skolēnu tiesībām, kas ar jebkāda veida piespiešanu tiek neglābjami pārkāptas. Taču tiesības nav nekas dots, drīzāk tās varētu uzskatīt par sava veida dāvanu, kas iesaiņota kopā ar iespēju mācīties un kļūt par cilvēku – šo iespēju izmantot jau būtu jāuzskata par pienākumu. Uzskatot, ka ir tikai tiesības, bet pienākumu nav nekādu, gan vecākiem, gan skolotājiem nevajadzētu brīnīties par bērniem, kas 35 gadu vecumā uzdos viņiem jautājumu: “Ja es atradīšu sev darbu, kas man par to būs?”

Šīs drūmās pārdomas, – un tās patiešām ir drūmas, jo nekādu “izeju” vai “risinājumu” es neredzu, – padarot vēl pesimistiskākas, es atcerējos nesen angļu laikrakstā The Guardian publicētu ziņu. Dienvidjorkšīrā Anglijā tikusi atklāta jauna sākumskola. Tās celtniecība izmaksājusi 4,7 miljonus mārciņu. Skolas īpašnieki nolēmuši tās nosaukumā nelietot vārdu “skola”. “Viens no iemesliem bija tāds, ka daudziem bērnu vecākiem ar skolu saistās nepatīkamas atmiņas. Tā vietā mēs vēlētos, lai šī būtu izglītības vieta visai ģimenei, kur ikviens ir laipni gaidīts,” laikrakstam Sheffield Star bija paziņojusi skolas mācību daļas vadītāja Linda Kingdona.