Ir autori, kuru stilu var atpazīt pēc pirmajiem teikumiem – tie ir poētiskie autori. Un ir autori, kā Stendāls, kuru stilu var atpazīt pēc izlasītas grāmatas – tie ir tematiskie autori.
„Lisjēns Levēns” ir Stendāla visaugstāk vērtētais romāns, „Sarkanais un melnais”, spoguļskatā – tas pats priekšmets un tēma, bet cita izejas pozīcija. „Sarkanā un melnā” protagonists Žiljēns ir nabadzīgs jauneklis, kas tiecas iemantot statusu sabiedrībā, savukārt Lisjēns Levēns ir 26 gadus vecs Parīzes baņķiera dēls, kura attieksme iziet ārpus slāņa manierēm:
„Es sabiedrībā nespēju saskatīt nekā cieņas vērta, vienīgi neprāta sistos republikāņus; visos man pazīstamajos godājamajos vīros ir sava daļa blēdības. Republikāņi varbūt ir traki, bet viņi vismaz nav zemiski.”
Tā ir Lisjēna sākuma frāze un līdzīgs ir Žiljēna beigu secinājums:
„Tāda ir tā netīrā nākotne, kādu tu sasniegsi un baudīsi līdzīgā sabiedrībā! Varbūt tu saņemsi divdesmit tūkstošus franku lielu algu, bet tajā brīdī, kad taukains laizīsies ap cepeti, tu liegsi dziedāt nabaga bārenim.”
„Lisjēna Levēna” galvenais trūkums ir romāna nepabeigtība – tas strauji apraujas brīdī, kad notikumu attīstībai jāiet uz atrisinājumu, Lisjēnam no Parīzes pārceļoties uz Romu. Nezinot, ka romāns ir nepabeigts, var nodomāt, kas par neizteiksmīgu nobeigumu. Zinot romāna nepabeigtību, var nonākt pie secinājuma, kādu izlasīju vienā no romāna recenzijām: nepabeigtība ir oriģinālākais nobeigums, kādu šim romānam iedomāties. Nepabeigtība apliecina autora morālā spēka trūkumu izvilkt savu varoni no tālaika sociālajām paražām. Ar nobeiguma trūkumu Stendāls it kā pasludina, ka viņam izbeidzās idejas, kā salauzt sistēmas ietvaru reizē reālistiskā un ne-prozaiskā veidā. Autors dezertē, atstājot varoni trimdā bez tālāka risinājuma; nobeigumā Lisjēns ir kā Rainis, kas neatgriežas no Kastaņjolas.
Stendāla rakstības stila īpatnība ir epigrāfi, uzrunas lasītājam un tamlīdzīgi no autora nākoši iestarpinājumi. „Lisjēnam Levēnam” ir trīs autora priekšvārdi, kuros Stendāls uzdod toni romāna problemātikai. Primāri Stendāla uzdevums priekšvārdos ir pozicionēt sevi kā neitrāli, kas atrodas starp abām tālaika politiski radikālajām pozīcijām, kuras savu izpausmi gūst sabiedrības slāņu rīcībā un ekstrapolējas arī uz atšķirībām starp Eiropas un Amerikas pārvaldes kārtību. Stendāls neatbalsta Francijas karaļa varas atjaunošanas un nostiprināšanas kustību, bet vienlaicīgi atzīst, ka arī demokrātiskajā Amerikā beigtos nost:
„Amerikā mani mocītu garlaicība, jo tur ļaudis varbūt ir nevainojami taisnīgi un saprātīgi, taču dzenas tikai pēc dolāriem .. Es nevaru dzīvot kopā ar cilvēkiem, kam sveša domas izsmalcinātība, lai cik tikumīgi viņi būtu; simtreiz labāk tad dodu priekšroku izvirtuša galma smalkajām paražām. Vašingtons mani garlaikotu līdz nāvei .. Tātad ar cieņu pašam pret sevi man vēl nepietiek; es nevaru iztikt bez vecās civilizācijas izpriecām… Mani šausmina amerikāņu veselais saprāts .. Amerikāņu labie tikumi man šķiet neiedomājami pliekani.”
Lisjēns redz savu neapskaužamo pozīciju:
„Vai tiešām liktenis man lēmis visu mūžu atrasties starp fanātiskiem, egoistiskiem un pieklājīgiem leģitīmistiem, kuri dievina pagātni, un trakiem, augstsirdīgiem un garlaicīgiem republikāņiem, kas dievina nākotni?”
„Lesjēnā Levēnā” lasītājs var novērtēt, kas pasaulē izzudis, kas pārkārtojies un kas palicis pa vecam.
Līdzīgi kā „Sarkanajā un melnajā”, arī „Lisjēnā Levēnā” darbība notiek starp provinci un metropoli. Ir priekšrocības un tikumi gan vienai, gan otrai dzīvesvietai, bet autors sevi vislabāk redz pārvietojoties no vietas uz vietu, uz mēnesi apmetoties vissaistošākajās no tām. Arī Lisjēns Levēns vienīgi vecāku iespaidā atturas doties uz Ameriku, kas sola pretstatu Parīzes salkanajam šarmam un amatpersonām, kuras budžets darījis laimīgas. Viņam ir grūti panest Parīzi, kurā mode ir ¾ no skaistuma, kurā modei atbilst pat zvērināto tiesas spriedumi.
Liela vieta romānā atvēlēta Lisjēna tēva, viena no vadošajiem Parīzes baņķieriem, padomiem savam pārliecīgas prātošanas sērgas apsēstajam dēlam. Ne tikai tēvs, bet arī autors ar savu muti it kā māca Lisjēnu, kā rīkoties publiskās pārvaldes situācijās, kur sarežģītāk atrisināt pašu administratoru savstarpējās attiecības, nekā praktisko dzīves problēmu:
„Gudrs cilvēks būtu viņam teicis: „Sasniedziet dzīvē kaut ko, tad redzēsiet lietas arī no citas puses; pagaidām gluži vienkārši apmierinieties ar to, ka nevienam nenodarāt ļaunumu! Jūs vēl esat pārāk maz pieredzējis, lai spriestu par tik svarīgiem jautājumiem; nogaidiet un neko neņemiet pārāk pie sirds!”
Lisjēna tēvs pasaulē baidās tikai no 2 lietām: no garlaicīgiem cilvēkiem un drēgnuma. Viņš nekad neīgņojas un nekad nerunā ar dēlu nopietni. Tēvs par Lisjēnu saka:
„Varēt domāt, ka tu neesi dzimis parīzietis, tik ļoti tu atšķiries no šiem ļaudīm, kuru viltīgais prāts nekad nepaceļas pāri lietderīgiem mērķiem. Tev notikumi un cilvēki šķiet lielāki, nekā tie patiesībā ir, un visus sarunu biedrus tu pataisi par labiem vai ļauniem varoņiem.”
Neiztrūkstoši romānā skarta mīlestības tēma. Tas nav mīlas trīsstūris kā „Sarkanajā un melnajā”, kā arī akcents uz mīlestības motīvu ir daudz mazāks nekā „Parmas klosterī”. Mīlestība uz ultralojālisti, tātad uzskatos pretējo, bet dzīves skatījumā līdzīgo de Šastlē kundzi Lisjēnu vajā līdz grāmatas nenobeigtajām beigām. Neatrisinātās Lisjēna un de Šastlē kundzes attiecības ir tās, kas liek apšaubīt romāna pabeigtību pat nezinot, ka tas tiešām ir nepabeigts. Šastlē kundzi raksturo Lisjēna pārdomas:
„No dabas jaunajai sievietei bija cildena dvēsele, tāpēc niecīgais viņai šķita patiešām niecīgs un tātad diženai misijai dzimšua cilvēka uzmanības necienīgs. Šī pārliecība viņu vērta vienaldzīgu un nevērīgu pret visu sīko, un nekādi nieki viņu nenodarbināja, tāpēc de Šastlē kundzes dzīvotprieks šķita neizsīkstošs.”
Stendāls pa savai modei izsaka savus spriedumus par mīlestības un attiecību dabu:
„Apgādāties ar mīļāko – tas ir viens no izšķirošākajiem soļiem, ko jauna sieviete var atļauties. Ja viņai nav mīļākā, viņa nīkst nost aiz garlaicības un, sasniegusi apmēram četrdesmit gadu vecumu, viņa mīl suni, ar kuru noņemas, vai dvēseles ganu, kas noņemas ar viņu, jo īstai sievietes sirdij nepieciešamas vīrieša simpātijas tāpat kā mums – sarunu biedrs.”
Nobeigumā jāsaka, ka Stendāla „Lisjēns Levēns” ir baudāmāks ieskats valsts pārvaldē un valsts vadības procesos nekā Makjavelli „Valdnieks”. Romāns atklāj intrigu nozīmi un neizsmeļamu kāri pēc materiālās stimulēšanas, kas pēc būtības balstās ne uz ko vairāk, kā katra cilvēka raksturu.
