Mālpils internātpamatskolas direktore Frančeska Ģēvele
Dzimtās mājas
Vientuļš vējš mājas vērtenēs klejo,
Čīkst grīda un kāpnes, kas augšup un lejup nes.
Zirneklis šūpojas tīklā, saules zaķēni dejo
Uz ķirmju sagrauztās palodzes.
Rokas pieskaras lietām un mājas sienām,
Dvēsele savējo jūt, ar sirdi caur atmiņām.
Krāsnī joprojām smaržo pēc maizes-
Vējam šīs sajūtas neaiznest.
Dzimtās mājas sargā ar “kopā dzīvošanu”,
Mātes un Tēva vakara lūgšanu;
Vecmāmiņas dziesmu, ratiņa dūkšanu,
Vectēva jokiem par “pasaules būšanu”.
Dzimtās mājas, kur visstiprākie ozoli,
Riekšavas pilnas ar avota ūdeni –
Ābeļu dārzā visgardākie āboli,
Mātes ceptā maize ar svētību.
Vējam šīs sajūtas neaiznest…
Nevaru nemīlēt pļavu
Es nevaru nemīlēt pļavu,
Ko mūžam saucu par savu,
Pa kuru ar basām kājām skrēju,
Kurā rotaļājos un ķēru vēju.
Es nevaru nemīlēt pļavu
Ko mūžam saucu par savu,
Kur zāles palagos gulēju
Un mākoņu kumeļos auļoju.
Es nevaru nemīlēt pļavu
Ko mūžam saucu par savu,
Kur plūcu margrietiņas un zīlēju,
Kur zem varavīksnes loka sapņoju.
Es nevaru nemīlēt pļavu
Ko mūžam saucu par savu,
Kur lietum sāpes stāstīju
Un katru akmeni glāstīju.
Es nevaru nemīlēt pļavu
Ko mūžam saucu par savu,
Kur sniega kupenā asnus sargāju
Un jaunos dzinumus auklēju.
Es nevaru nemīlēt pļavu,
Ko mūžam saucu par savu –
Tā saules un gaismas pielieta,
Tā mirdzošu zvaigžņu ieskauta.
Kamēr vien stārķi lidos
Kamēr vien debesīs stārķi lidos,
Latvijas laukos cilvēki dzīvos;
Bērni kā skaistākie ziedi plauks,
Uz debesīm tieksies, zaļos un augs.
Kamēr vien Latvijas laukos cilvēki dzīvos
Un dzīvi ar sirdi – Dabas likumos kārtos,
Gaismas stars Debesis un Zemi vienos,
Putnu dziesmām visi gadalaiki sekos;
Pļavās krāsainas puķes augs,
Tīrumos vārpas pēc brieduma sauks,
Mežos sēnes un ogas gaidīs,
Zvēri dabas stihijās skraidīs,
Upēs zivis kūleņus metīs…
Kamēr vien Latvijas debesīs stārķi lidos!
Cilvēkam spārnus vajag
Cilvēkam pasaulē spārnus vajag,
Kas sapņot un lidot ļautu!
Spārnus, kas silti un cieši skautu,
Spārnus maigus, kas uzlidot ļautu,
Spārnus stiprus, kas tālumā droši nestu,
Spārnus, kas mīlot un saudzējot mājup vestu.
Cilvēkam pasaulē spārnus vajag,
Kas sapņot un lidot ļautu…
Audzinātājai /Mirdzai Rūjai, Murjāņos/
Tāds starojums – mūžīgi gādīgs un maigs,
Mirdzošas acis, gaišs, labestīgs vaigs.
Tavas dzīves stīga caur attieksmēm apvārsni pavēra,
Mīļš apskāviens – laikam un gadiem robežas atvēra.
Cik daudz mēs nesapratām jaunībā un toreiz,
Tik daudz mēs gribētu Tev pateikt šoreiz:
Paldies,
ka pieņēmi, kādi bijām, kādi esam,
kādu labāko daļu no Tevis
mēs savā paaudzē nesam !
Paldies
par saulrietiem un rītiem,
Par mirkļiem
kopā pavadītiem !
Paldies
par laikā pasacītiem labiem vārdiem,
un bez vārdiem,
tik ar skatiem.
Paldies
par iedvesmu un kopā padarītiem darbiem,
Paldies
par drosmi un par skaistiem sapņiem,
Paldies
par atmiņām, par laimes brīžiem.
Paldies
par sirsnību un dzīvesprieku,
un par uguntiņām Tavās acīs.
Neko vairs nevaram mēs sasteigt,
Nevienu negribam mēs pārsteigt,
Mēs tiecamies vien satikties ,
Būt Tavā tuvumā,
Būt Tavā apskāvienā –
Tavā gaismā…
Labrīt !
Smaržo kafija –
ar labu rītu!
Un negribas
neko citu,
Vien labu rītu-
ar maliņu
apzeltītu!
Prieka kārtās
apgleznotu.
Pārsteigumā-
iesaiņotu.
Labrīt!
Vai vēlies kafiju?
Tev ieliešu
Tūlīt.
Divas tasītes piparmētru tējas…
Piparmētru tēju
Divās tasītēs lēju…
Nespēju izlikties,
Gribēju tikties…
Tu nāci pa durvīm
Ar atvērtu smaidu,
Zināji – mīlu…
Zināji – gaidu…
Divas tasītes tējas –
Karstas un smaržīgas…
Tu nāci tik klusām…
Un paliki…pavisam.
Vējš lapām solīja debesis…
Vējš lapām solīja debesis,
Maigi pieglaudies saldi čukstēja:
“ Mīlu Tevi vairāk par koku!
Uz rokām nesīšu ! Dod sirdi, dod roku!”
Lapas mēģināja neklausīties, izvairīties,
Aizvējā paslēpties, siltumā ielavīties…
Bet vējš bija pārlieku uzbāzīgs,
Par daudz brāzmains un nekaunīgs.
Vējš izrāva lapas no koka skavām,
Elsojot uzcēla augšup, virs koku galvām.
Nopūtās norautā… mainīgais vējš mīlēja-
It kā nopietni, it kā pa jokam.
Zvaigžņu lietus līst
Lietus līst, zvaigžņu lietus līst –
No Debesīm uz Zemi spožas gaismas krīt.
Lietus līst, zvaigžņu lietus līst –
Zvaigznes labos sapņus darbos piepildīs.
Zvaigžņu lietū Debesis virs Zemes klājas,
Pa vidu, pa vidu – manas mājas.
Zvaigžņu lietū Zeme ar Debesīm sarunājas,
Dzirdu to visu – es esmu mājās.
Zvaigžņu lietus Debesis un Zemi savieno,
Es sajūtās ar Zemi un Debesīm dalos,
Ar Debesīm un Zemi savienojos,
Plašajā Visumā piedalos un piepildos.
Veļu laiks…
Vējš spēlē vijoli kailajos kokos,
Svece izdegot, trīsuļo, satraukti lokās.
Liesma, kvēlojot, turas pie dakts.
Ir nakts… atveras Visumā ceļi
Un divas pasaules savieno vienā.
Miglas vāli gaismās un ēnās veļas …
Gan upēm un ezeriem, cauri pļavām;
Gar simtgadu ozoliem, pa alejām vecām;
Gar svētnīcām, pirtīm un klētīm senām;
Nāk Veļi, nāk Senči uz dzimtajām mājām.
Nāk Dvēseles gaišas caur laiku un telpu …
Caur garīgām smaržām sajūt dzimtas elpu,
Kur sātu sniedz ūdens un maizes rieciens.
Nāk Senči uz Zemi pie savējiem ciemos,
Nāk padomu dot, sargāt un vienot.
,
Ziedēja vasara saules vainagā…
Baskāje meitene rīta rasā
Pēc zirga uz pļavu skrēja.
Baskāje meitene rīta rasu
Baltā priekšautā sēja,
Lai tā nepazūd rīta vējā.
Baskāje meitene rīta rasā
Pļavas ziedus deviņām kārtām plūca,
Deviņām kārtām- ziedu pie zieda lika,
Lai visiem laimītes tika…
Baskāje meitene rīta rasā
Zirgam mugurā auļoja mājās,
Matos, krēpēs un ziedos
Ieķēries vējš meiteni ķircināja.
Baskāje meitene rīta rasu,
Pļavas ziedus un laimi pārveda mājās.
Ziedēja vasara saules vainagā –
Ziedēja mājas un ģimenes svētībā
Izjūti laiku
Izjūti –
Katru gadu, mēnesi, dienu,
Diennakts vērtīgo mirkli ikkatru!
Izjūti –
Pavasarī- martā, aprīlī, maijā-
Plaukstošo asnu un pumpuru pukstus,
Gājputnu priecīgo atgriešanās dziesmu.
Sajūtu trauksmainu, skanīgu un līksmu.
Izjūti –
Pavasaris ar vasaru mijas
Ziedos un dziesmās piebirst dārzi, meži un pļavas.
Izjūti –
Vasarā – jūnijā, jūlijā, augustā-
Ziedu smaržīgos čukstus un briešanas sparu
Un krītošās zvaigznes plaukstā-
Sajūtu dziņas, kas sapņiem dod vaļu.
Izjūti –
Vasara ar rudeni mijas
Kā krāsainas dzijas kamolā vijas.
Izjūti –
Rudenī – septembrī, oktobrī, novembrī-
Sulīgo augļu pilnbrieda smagumu, krītošo lapu gammu
Un gājputnu smeldzīgās atvadu dziesmas.
Sajūtu, kas notur – cik labi ir mājās.
Izjūti –
Rudens ar ziemu mijas
Kā pelēkais lietus līst un krīt sniegpārslas saltas.
Izjūti –
Ziemā – decembrī, janvārī, februārī –
Baltā sniega un klusuma harmoniju.
Kupenu aizsegā – stindzinošo aukstumu un puteņa gaudas.
Sajūtu tieksmē pēc siltuma un saules gaismas.
Izjūti –
Kā ziema ar pavasari mijas
Kā ziemas miers zaļā trauksmē un cerībā vēršas…
Izjūti –
Katru gadu, mēnesi, dienu,
Diennakts vērtīgo mirkli ikvienu!
Man esi tuvu – satikt nevaru
Tu teici, ka nāksi arvien,
Kur dzīve laika ritumā skrien.
Tikai soļi Tavi ir klusi,
Tos vairs nedzird neviens.
Teici, ka vienmēr nāksi
Un tas nekad nebeigsies –
Baltajos bērzos stāsies,
Zaru šalkās runāsies.
Es Tevi gaidīju vasarā,
Pār pļavu nākot uz mājām.
Pazudi rīta vējā un rasā,
Pagāji garām – pie zvaigznēm.
Gaidīju rudenī rēnā –
Līdz ceļiem bridi pa māliem,
Nāci caur miglas vāliem,
Pēkšņi, izgaisi garajā ēnā.
Gaidīju ciemos – ziemā.
Nevarēji izbrist caur sniegiem
Ar smaržu pilnajiem ziediem-
Tie sasala, nobira citiem.
Pavasarī – gaidīju es ļoti
Ar putniem mājup atgriežoties,
Bet dziļā upe tecēja tik strauji-
No tālā krasta netiki tai pāri.
Man esi tuvu – satikt nevaru.
Pie loga klauvē vēja atbalsī,
To nedzirdu, vien jūtu Tavu garu –
Sev blakus – Sargeņģeli savu.
