Grāmata veltīta Latvijas 100-gades izciliem cilvēkiem. Stāsts ir par lietuvieti Broņislavu Aldonu Treiju, kura ieaugusi Latvijas kultūrā un izglītībā, lielāko daļu dzīves veltot Latvijas skolu izaugsmei, inovāciju ieviešanai un pozitīva skolas direktores piemēra radīšanai. Dzīvesstāsts izgaismo izaugsmi no Lietuvas pamatskolas līdz Rīgas prestižajām skolām.
Rīgas Lietuviešu vidusskolā viesojas LR prezidente Vaira Vīķe- Freiberga
Svarīgākais personības nopelns – izcilas Latvijas lietuviešu vidusskolas izveidošana, vadība un aktīva ikdienas darbība divu brāļu tautu – Latvijas un Lietuvas draudzības un sadarbības saišu nodrošināšanā.
Atmiņas uzklausīja, fiksēja, autori intervēja un apkopoja dzīves darbību projektu vadītāja Anita Šmite. Grāmatā izmantotas fotogrāfijas no A.Treijas personīgā arhīva un Rīgas lietuviešu vidusskolas muzeja.
21.gadsimts ir raksturīgs ar vairākiem bieži izmantotiem vārdiem – integrācija, identitātes meklējumi, globalizācijas sekas, vērtību krīze u.c.. Taču ikdienas dzīvē tas ir vienkāršāk. Cilvēks cenšas līdzdarboties, viņa dvēsele tiecas pēc jaunām atziņām, pārvērtē esošās vērtības, griba mudina aktīvai darbībai un prāts izsver rīcības nozīmību. Tie esam mēs šajā procesā ar kāpumiem un kritumiem, tomēr vienmēr cenšamies būt saskaņā ar vidi, ar zemi mums zem kājām.
Šis gadsimts mudina ikvienu attīstīt savus talantus un radošo potenciālu, rosina pašapliecināties, lai varētu īstenot savus personīgos plānus cilvēcīgākas un taisnīgākas sabiedrības labā.
Lietuvas Republikas prezidents Valdis Adamkus pasniedz Lielā kņaza Gedimina ordeņa medaļu Aldonai Treijai
Kas šobrīd darāms steidzīgi? Pirmkārt – jāatjauno vispusīgu zināšanu vērtība, otrkārt – jāmācās iztulkot informācija, treškārt – jārada iespēja katram attīstīt savus talantus. Cilvēks pēc savas būtības vēlas izveidot kādu modeli un ar to dzīvot ilglaicīgi, taču laiks nepiedodami prasa pārmaiņas.
Šajā pārmaiņu laikā dzīvo un darbojas arī izcilas personības, kuru dzīvesziņa un pieredze ir atslēgas vārds gan integrācijai, gan identitātes meklējumiem. Latvijā mēs neesam nabadzīgi ar pozitīvu pieredzi. Ir skolas, kas integrējas Latvijas vidē, neaizmirst savu valodu un kultūru, uztur saikni ar savu dzimteni.
Šajā grāmatā esam izvēlējušies pavēstīt par vienu šādu gadījumu, kad lietuviete kļūst par Latvijas patrioti un dibina saikni starp divām valstīm – Lietuvu un Latviju.
Izcila personība, Atzinības krusta ordeņa kavaliere Broņislava Aldona Treija ir piemērs jēgpilnai dzīvei divu valstu sadarbībā. Rakstīt grāmatu nav pēdējā laika ideja. Gatavojoties Latvijas 100-gadei, uzmanības lokā ir izcili skolu direktori, kuri ar savu darbību būtiski ietekmējuši Latvijas izglītības attīstību.
Lektoram Kasparam Bikšem radās ideja veidot grāmatu par direktori Aldonu Treiju. Ideja tika atbalstīta un direktore ar laiku piekrita. Maza plānošana Aldonas dzīvoklī un sākās garais atmiņu stāstījums. Grāmatu veidojām kā dzīvesstāstu, kurā vieta spilgtākiem notikumiem bērnībā un darba dzīvē.
Lielākais Aldonas Treijas ieguldījums ir Rīgas lietuviešu vidusskolas izveidošana, tās iekļaušana Latvijas izglītības vidē un lietuviešu biedrības apritē. Skolēniem vienādi mīļa ir sava tēvu dzimtene Lietuva un jaunā mājvieta Latvija.
Izcila personība, Atzinības krusta ordeņa kavaliere, daudzu starptautisku apbalvojumu ieguvēja direktore, Broņislava Aldona Treija ir piemērs jēgpilnai dzīvei divu valstu pakļautībā – Lietuvas un Latvijas.
Direktori raksturo augstas darbaspējas, stabili darba rezultāti, redzama iestādes izaugsme ilgākā periodā. Direktore vienmēr bijusi toleranta pret dažādiem viedokļiem, kas ļāvis sadarboties un daudz palīdzēt citiem.
Neapšaubāmi A.Treija ir oficiālais līderis skolā, spēj respektēt citu tiesības un uzskatus, ir „spilgta” vadītāja un saimniece skolā, nebaidās riskēt un prot novērtēt situācijas.
Pats lielākais mūža ieguldījums ir lietuviešu skolas celtniecība un skolas iekļaušana lietuviešu biedrības apritē. Šeit nav runas par latviešu valodas mācīšanu, jo tā jau īstenota gadiem ilgi. Skolēniem vienādi mīļa ir sava tēvu dzimtene Lietuva un jaunā mājvieta Latvija.
Par to gatavojam intervijas, pārrunas, pārdomas, atziņas šajā grāmatā.
Lai arī citiem izdodas tāda divu valstu vienotība!
Rakstīt grāmatu par Aldonu Treiju nav tikai pēdējā laika ideja. Gatavojoties saņemt Atzinības krusta ordeni, no jauna uzvirmoja doma – dokumentēt Latvijas izcilākos skolu direktorus un metodiķus. Tas gan būtu jādara VIC skolu muzejam, taču lietas nevirzās arī pirms valsts 100-gades.
Aktīvam lektoram Kasparam Bikšem, kurš daudz sadarbojies ar Rīgas Lietuviešu vidusskolu, radās ideja izveidot grāmatu par izcilo direktori Aldonu Treiju. Ideja tika atbalstīta, autore ar laiku piekrita, kaut bija sabijusies, nu darbs sākās. Satiekamies direktores mājās un uzmetam īsu plānu darbam. Jau pēc dažām dienām Aldona ķeras pie saviem atmiņu stāstījumiem. Izmantojam rakstīto, sarunas, intervijas, es savas atmiņas sadarbībā ar Aldonu un teksti seko viens pēc otra.
Fragmenti
Mana bērnības upe Minija bija mūsu rotaļu un pastaigu vieta. Upei ir skaisti smilšaini krasti un vienmēr silts ūdens vasarās. Mēs ar brāli Ādolfu tur bieži pavadījām laiku peldoties, ķerot mazās zivtiņas. Nebija jau tikai izpriecas – mums bija jāpalīdz tētim un mammai lasīt klūgas, tās bija jāmizo un jāžāvē saulē. Tētim un mammai tas bija naudas pelnīšanas darbs – no klūgām pīt grozus, dekorus, šķīvjus un pat mēbeles.
Atmiņā vēl šodien skaistā Minijas upes kalnu grēda, pilskalns. Mūs, mazos, priecēja baznīcas torņi kalnā, varenais pilsētas parks ar ozoliem, kuru tur rodam vēl šodien. Koku ieskauta ir arī Minijas ieleja.
Mani vienmēr ļoti iedvesmojusi dabas varenība. Tā, stāvot Minijas krastos, dzima sirdij tuvas dzejas rindas. Tās man uzjundī mīlestību pret savu dzimteni Lietuvu un tās dabas skaistumu. Kā šodien redzu lielo puķu klāju pļavās pie upes. Lasījām arī pirmās zemenītes, avenes upes krūmos un krāsainas sarkanas un melnas ogas. Mūsu mutes krāsojās ar melleņu aromātu, varējām priecāties viens par otra krāsu gammu uz lūpām. Upes pļava izaudzēja daudz skābeņu, kuras noderēja arī nebaltām dienām.
Skatoties uz dzimtenes dabu, mana sirds runāja vārsmās:
Pielasīju baltās, skaistās margrietas
Āboliņu un spīdīgo smilgu,
Es viena un apkārt tikai lauka puķītes –
Mana sirds ar prieku pilna!
Un tālāk cik varu redzēt, mana zeme mierīgi, mierīgi snauž.
Es viena savas dzimtenes pļavās –
Savās rokās viņai mīlestību aužu…
Nekas nav aizmirsts. Ļoti bieži es domās izstaigāju savas mīļās Lietuvas dabas skaistākās vietas. Pasēžu Nemuna krastos, aizstaigāju līdz jūrai, aizeju uz Klaipēdas ostu pie kuģiem.
***
Lietuviešu pamatskolas izveides vēsture
Rīgas lietuviešu pamatskolas sākums bija 1991./92.m.g., kad pie Rīgas 85. vidusskolas ar B.Flanderes iniciatīvu un vidusskolas direktores A.Treijas aktīvu atbalstu un Vidzemes priekšpilsētas Skolu valdes piekrišanu tika atvērta pirmā lietuviešu klase, kurā iestājās 9 skolēni.
Atbalstu projekta īstenošanai jau no sākuma izrādīja Lietuvas valdība un Izglītības ministrija. Uz jauno klasi no Lietuvas atsūtīja skolotāju E.Murauskaiti, kura kļuva par pirmās lietuviešu klases audzinātāju un lietuviešu valodas skolotāju. Var uzskatīt, ka tieši no šī laika sākās ilglaicīga Latvijas un Lietuvas sadarbība, arī starp Izglītības ministrijām.
Lietuviešu skolai no paša sākuma pievērsām uzmanību nacionālo tradīciju saglabāšanai un sakaru uzturēšanai ar vēsturisko dzimteni – Lietuvu. Skolā regulāri atzīmējām Lietuvas nacionālos svētkus un piemiņas dienas. Bieži viesi skolā bija Viļņas un Kauņas mākslinieki, literāti un etnogrāfiskie ansambļi.
Paliekoša draudzība skolēniem izveidojās ar Lietuvas Paņevežas 1. ģimnāziju. Tā nebija tikai skolēnu apmaiņa, bet mums palīdzēja ar grāmatu un mācību līdzekļu sūtījumiem. No 1993. gada skolēni brauca vasaras nometnēs uz Lietuvu. Ciešie sakari rada iespēju jau 1993. gadā pie 85. vidusskolas lietuviešu klasēm izveidot Rīgas lietuviešu izglītības un kultūras centru. Centra vadītājs R.Ražuks, vietniece biju es.
Bija jāizstrādā skolas koncepcija. To pieņēma Rīgas skolu valde un 1995. gada jūlijā tapa lēmums par Rīgas lietuviešu pamatskolas izveidošanu. Sākumā tās bija 1.-5. klases, vēlāk atvēra arī sagatavošanas klasi. 1997. gadā skolu akreditēja. Skola auga ar skolēnu skaitu un kļuva pazīstama Latvijā un Lietuvā. Lietuvas draugi palīdzēja ar lietuviešu skolotājiem. No 15 skolotājiem jau 8 strādāja pamatdarbā.
- gadā skolu apmeklēja Lietuvas prezidents A.Brazauskas, 1998. gadā – V.Adamkus un V.Lansberģis.
Man bija uzdevums:
- izveidot visu mācību priekšmetu programmas, ievērojot mazākumtautību skolu specifiku;
- otrs svarīgākais darbs – izveidot skolas bibliotēku;
- nokomplektēt skolotāju sastāvu augošajai skolai.
Vadības komanda izvirzīja galvenos audzināšanas un pilsoniskās apziņas veidošanas uzdevumus. Izveidojām skolas vecāku padomi un skolēnu padomi, četras skolotāju metodiskās komisijas. Kopēji plānojām pedagoģiskās padomes sēdes un audzināšanas pasākumus. Sadarbojāmies ar Rīgas mazākumtautību skolām. Mācību darbu vadīja N.Jakubauska.
Aldona Treija Rīgas Lietuviešu vidusskolā
