Izglītības process ir viens no svarīgākajiem un būtiskākajiem procesiem cilvēka dzīvē, viņa garīgajā izaugsmē, tas ir nepārtraukts zināšanu un attieksmju pilnveides process. Turklāt tas ir daudzpusīgs, ļoti sarežģītu mijiedarbību process, kurā iesaistīti skolēns, skolotājs, vecāki un sabiedrība.
Katram šajā procesā noteikta loma, no katra atkarīgs galarezultāts – domājošs, radošs, progresīvs un labestīgs cilvēks, kura izglītība būtu atbilstoša 21.gadsimta prasībām, kuras minētas UNESCO Starptautiskās komisijas ziņojumā „Izglītība 21.gadismtam”.
Tajā minēts sekojošais – „… tradicionālās prasības izglītībai, kas ir galvenokārt kvantitatīvas un balstās uz zināšanām, vairs nav piemērotas. Nevar katram bērnam dzīves sākumā iedot noteiktu „bagāžu”, no kuras smelties visu mūžu.
Katram cilvēkam ir jārada iespējas mācīties visu mūžu gan tāpēc, lai paplašinātu savas zināšanas, prasmes un attieksmes, gan tāpēc, lai piemērotos mainīgai, sarežģītai un savstarpēji atkarīgai pasaulei”.[UNESCO, 31] Skolā un stundā notiek zināšanu un prasmju apguves process, sistemātisku nodarbību rezultātā prasmes pamazām pārtop par iemaņām. „Mācību darbs, kura mērķis ir zināšanu, prasmju, uzskatu, mācību orientāciju un attieksmju apguve, ļauj sasniegt vēlamo rezultātu”. [Aizsila, Arhipova, 61] Mācību darbam jārada cilvēkā vajadzību pēc nepārtrauktas izglītības. Šobrīd sabiedrība ir tādā attīstības līmenī, ka tikai mūžizglītība harmonē ar tās vajadzībām. Arvien lielāka nozīme ir analītiskās domāšanas spējām, spējai strādāt komandā, patstāvībai un pašiniciatīvai, profesionālajai, metodiskajai un personiskajai kompetencei. Gribētos piebilst, ka tas latviešiem jau patiesībā nav nekas jauns – sen pazīstams ir teiciens: „Mūžu dzīvo, mūšu mācies!”. Vai tad te nav runa par mūžizglītību? Pasaule to no latviešiem tikai tagad sāk mācīties![F.S.]
Nepārtrauktā jeb izglītība visa mūža garumā balstās uz četriem pīlāriem:
- mācīšanās zināt;
- mācīšanās darīt;
- mācīšanās darīt kopā;
- mācīšanās būt. [UNESCO, 43]
Tajā visā cits, ne mazāk nozīmīgs process – vērtēšanas process. Process, kurā ļoti svarīga objektivitāte, labestīga savstarpējas sadarbības gaisotne. Vienlaikus tas ir process, kas raksturo skolotāja meistarību, bet labu meistaru raksturo izmantotās darba metodes, izmantotie darba paņēmieni, rīki un, protams, galarezultāts. Konkrētais pētījums vairāk orientēts uz moderno IT radīto instrumentu izmantošanas iespēju noskaidrošanu mācību un vērtēšanas procesā. Zināšanu, prasmju un iemaņu vērtēšanas process ir ne mazāk svarīgs par to apguves procesu. Skolotāja vērtējuma objektivitāte, daudzpusīgums, niansēts skolēna pašvērtējums – kā to visu apvienot un sekmīgi realizēt ikdienā? Kādus vērtēšanas kritērijus skolotājam jāņem vērā? Kā panākt iespējami objektīvu vērtējumu? Kā novērtēt visas daudzpusīgās mācību procesa nianses, skolēna attieksmi, izaugsmi, utt.?
Saskaņā ar pedagoģijas terminu vārdnīcā norādīto, vērtēšana izglītības sistēmā – procedūra, kurā nosaka skolēna zināšanu, prasmju un iemaņu izglītības programmā noteiktajam mācību satura apguves līmenim, t.i., atbilstību standarta prasībām izglītībā.[Ped.term.sk.v., 187] Vērtēšanas darbības mērķis ir skolēna sekmju kontrole un adekvāta pašnovērtējuma formēšana.
Vērtēšanas darbības priekšmets ir skolēna zināšanu un prasmju sistēma. Atzīme ballēs – vērtējuma izteikums. Latvijā kopš 1992./93.m.g. tiek izmantota 10 ballu skala. Tā dod iespēju fiksēt zināšanu, prasmju un iemaņu līmeni, kā arī vērtējumā ietvert citus papildu komponentus:
- mācību satura apguves apjomu, kvalitāti, līmeni;
- iniciatīvu un patstāvību mācībās;
- sadarbību un komunikatīvās prasmes;
- mērķtiecību, ieinteresētību, darba stilu un paškontroli. [Aizsila,Arhipova, 62]
Gribētos piebilst, ka 10 ballu skala ļauj vērtējumā ietverta arī attieksmi pret mācību procesu, progresu mācībās. Vērtēšanā svarīgi ir mērķi (motivēt, informēt, kontrolēt, uzlabot un padarīt efektīvāku mācīšanos), daudzveidīgas pārbaudes formas un laiks (tēmu starplaikā vai beigās, vai mācību kurs beigās). Jāmin, ka Auces vidusskola 10 ballu skalas ieviešanā iesaistījās jau eksperimentālajā posmā – pirms tā oficiāli tika ieviesta Latvijā. Ir uzkrāta visai ievērojama pieredze un tomēr joprojām vērtēšana rada problēmas visā Latvijā. Droši vien tieši tas ir iemesls centralizētās eksaminācijas sistēmas ieviešanai valstī.
Prakse rāda, ka skolotāji pieļauj neprecizitātes un izjūt grūtības realizējot šo vissarežģītāko pedagoģiskā procesa elementu – pastāv tieša saikne starp vērtēšanas meistarību un skolotāja pedagoģisko meistarību kopumā. Pedagoģiskās literatūras jūrā nav viegli atrast darbus, kas būtu veltīti pedagoģiskā novērtējuma problēmām. Var minēt šādus: V.G.Ananjevs “Pedagoģiskā vērtējuma psiholoģija”, M., 1980; Š.A.Amonašvili “Apmācība. Atzīme. Vērtējums”, M., 1980; “Vērtējums un pedagoģiskās darbības prognozēšana”, M., 1984; V.M.Polonskijs “Skolēnu zināšanu vērtējums”, M., 1981. Monogrāfija E.G.Perovskij “Zināšanu pārbaude un vērtēšana vidusskolā” ir izdota gandrīz pusgadsimtu atpakaļ, 1958 gadā.
Tradicionāli vērtēšanas procesā izdala kontroles, audzinošo un apmācošo funkciju. Mūsdienīgā traktējumā visas vērtēšanas funkcijas var tikt iedalītas divās grupās: orientētas uz skolēniem un uz skolotāju. Attiecībā uz skolotāju vērtējumam jārealizē sekojošas funkcijas: diagnosticējošo, prognozējošo un mērķi veidojošo. Diagnoze tulkojumā no grieķu valodas nozīmē atpazīšana, noteikšana, īss slēdziens par lietas un parādības būtību. Audzinošā funkcija slēpjas tajā apstāklī, ka vērtēšana ietekmē kā atsevišķu īpašību formēšanos, tā arī skolēna personību kopumā. Vērtējums palīdz veidot tādas īpašības kā griba, precizitāte, paškritika.
Visā pedagoģiskās vērtēšanas procesa daudzveidībā var izdalīt trīs galvenās vērtējumu grupas: labvēlīgs, negatīvs un ambivalents (divdomīgs). V.G.Ananjevs atzīmēja, ka visstimulējošākie ir divi pretējie veidi – atzinums un nopēlums.
Negatīvs pedagoģiskais vērtējums – ļoti smalks instruments, kas jāizmanto ļoti uzmanīgi, jo to nemākulīgi pielietojot, var nopietni traumēt skolēnus. Piemēram, no paša personiskās skolotāja pieredzes varu apgalvot, ka vairākās nodarbībās pēc kārtas dodot skolēna darbam negatīvu vērtējumu (zemas balles) panākam vien to, ka skolēns stundā uzdevumus vispār vairs nevēlas pildīt. Un gluži pretēji pozitīvs vērtējums par kaut ne visai labi paveikto darbu, kuru skolēns ir centies izpildīt no visas sirds, dod viņam vēlmi darīt atkal un atkal, pie kam arvien labāk. Noraidīšana, piezīmes, nopelšana, sods – šīs pedagoģiskās vērtēšanas metodes ir atsevišķa apskata vērtas. Arī pozitīvo pedagoģisko vērtējumu arsenāls ir ļoti daudzveidīgs: piekrišana, atzinums, uzslava, perspektīva atzīme, apbalvojums, utt. Pozitīvs vērtējums vairumā gadījumu izraisa pozitīvas emocijas, rosina darboties tālāk, pilnveidoties.
Vērtēšanas process prasa zināmu empīrisku noteikumu ievērošanu:
- Ļoti būtiska ir vērtējuma objektivitāte. Visi skolēni neatkarīgi no viņu vecuma un situācijas, vissāpīgāk uztver viņu darba neobjektīvu vērtējumu.
- Jāņem vērā raksturs – svarīga ir individuālā pieeja.
- Vērtējums, kas skar personības īpašības, nedrīkst tikt izteikts publiski.
- Jāskaidro savu vērtēšanas pieeju, jāpamato dotā vērtējuma pareizību.
- Jāveic sistemātisku vērtēšanu, lai pedagoģiskā procesa dalībnieki vienmēr būtu informēti par saviem panākumiem.
- Jebkuras šaubas jātraktē skolēna labā.
- Neaizmirstiet vērtēšanas stimulējošo funkciju. Svarīgi saskatīt pozitīvās izmaiņas skolēna uzvedībā, attieksmē pret pildāmo uzdevumu, pozitīvas izmaiņas viņa zināšanās un viņa spējas. Atbalstiet un nostipriniet tās, izdariet reālu vērtēšanu.
- Jāatceras, kas vērtēšana ir divpusīga – procesā iesaistīts gan skolotājs, gan skolēns. Rezultāts ir svarīgs abiem Vērtēšanas meistarība ir viens no pedagoga profesionālās meistarības vadošajiem kritērijiem.[Mendriks]
Visiem pedagoģiskā procesa dalībniekiem atzīmju problemātika nekad nezaudē savu asumu. Skolotāji, skolēni un viņu vecāki atzīst atzīmju subjektivitāti. Viens no faktoriem, kas noved pie subjektīvas atzīmes, ir skolotāja vadības stils, kas savukārt atkarīgs no paša skolotāja personiskajām īpašībām. Visobjektīvāk skolēnu zināšanas un prasmes novērtē skolotāji ar demokrātisku vadības stilu. Skolotāji ar autoritāru vadības stilu mēdz samazināt atzīmes. Skolotāju vadības stils ietekmē skolēnu sekmju aptaujas un vērtēšanas metodiku. Demokrātiskie skolotāji rada labvēlīgāku vidi skolēnu zināšanu realizācijai, biežāk izmanto atzīmes un fiksē tās klases žurnālā. Skolotāji – autokrāti, itin bieži rada saspringtu gaisotni klasē.
Skolēnu sekmes ir atkarīgas no viņu personiskajām un neirodinamiskajām īpatnībām, kā arī no mācību motivācijas. Zināšanu ieguves motīvs bieži ir pārāks par atzīmes motīvu. Interesanti, ka bieži labākas sekmes ir skolēniem ar vājāku nervu sistēmu un izteiktāku uzbudinājumu “ārējā” balansā. Pieredze rāda, ka skolotāju profesionālās sagatavošanas procesā pietrūkst apmācības vērtēšanas procesa sistēmās. Palīdzēt objektīva vērtējuma problēmas risināšanās var IT iespēju sekmīgs pielietojums.
