Jau Latvijas brīvvalsts laika (20. gs. 20-tie – 30-tie gadi) pedagogus vieno atziņa: audzināšanā pedagoga darbība nedrīkst traucēt skolēna individualitātes izpausmei. J. Students izteica domu, ka audzināšana ir gan par zinātne, gan māksla, kurā liela nozīme ir pedagoga personībai un viņa meistarībai.
Audzināšanas būtība
Š.Amonašvili savos izstrādātajos “audzinātāja baušļos” izvirza prasībaspedagogam, lai pedagogs varētu veidot humānu attieksmi pret skolēnu/skolēniem:
1. Audzināšanai jābūt humānai. Tādas audzināšanas galvenais princips ir noskaņot skolēnu audzināšanas procesam, lai viņš pēc savas gribas iesaistītos savā audzināšanā.
2. Saskarsme ir cilvēku dzīves būtība. Humānās audzināšanas galvenā metode – sniegt skolēnam saskarsmes prieku ar mums: kopējā izziņas priekā, kopējā darbībā, spēlēs un atpūtas brīžos.
3. Parasta pieaugušo ikdienas dzīve un attiecību raksturs ir vide, kurā attīstās nākotnes cilvēka personība. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai mūsu ikdienas dzīve, mūsu savstarpējā saskarsme pietuvotos tam ideālam, kuru cenšamies parādīt bērnam.
4. Ticība cilvēkiem, savām dzīves pozīcijām ir pirmppamats pilnvērtīgai saskarsmei starp cilvēkiem un personības virzībai. Mūsu pienākums ir attīstīt un saudzēt bērna ticību mums, saviem audzinātājiem, ticību saviem biedriem, ticību cilvēkiem, ticību sev.
5. Audzināšanas procesa pamatā jābūt cieņai pret katra skolēna personību, un jāaudzina bērnos gādības jūtas par biedriem, tuviniekiem, vispār par cilvēkiem.
6. Cilvēks var izpaust un attīstīt visas savas spējas un dotumus un būt laimīgs tikai tad, kad viņš jūtas vajadzīgs, nevis tad, kad viņu mākslīgi izceļ vai pazemina. Tā vajag justies skolēnam sabiedrībā, kurā viņš dzīvo.
7. Bērns ir impulsīva būtne, viņam dažreiz ir grūti mūs saprast. Mums, audzinātājiem, nepieciešams izprast bērnu un plānot mūsu darbību atbilstoši bērna dvēseles virzībai.
8. Audzināšana ir slēpts un garš process, un tāpēc mums jābūt vērīgiem, konsekventiem un pacietīgiem visos konkrētos gadījumos, pieņemot lēmumus.
9. Mūsu personības virzošo spēku jāveido iejūtībai, atsaucībai, dvēseles labestībai, mīlestībai, maigumam, līdzjūtībai. Tam visam jāsasaistās ar prasīgumu pret sevi un skolēnu, ar atbildības izjūtu jaunās paaudzes priekšā, ar rūpēm par Dzimtenes nākotni.
10. Atteikties no autoritārisma un imperatīva (pavēlēm) un to izpausmēm: kliegšanas, lamāšanās, patmīlības, rupjības, draudiem, piespiešanas. Skolotāja humānā attieksme pret skolēnu veicinās ne tikai zināšanu apguves motivāciju, bet arī viņa dvēseles attīstību.
B. S. Fenimora (Kolumbijas Universitātes Skolotāju institūts, ASV) projekta “Atvērtā skola” materiālos piedāvā desmit veidus, kā pret visiem bērniem izturēties vienlīdzīgi:
1. Izstrādājiet noteiktu plānu, kā pateikt “labrīt” un “uz redzēšanos” katru dienu katram skolēnam savā klasē. (Sagaidiet, iedrošiniet un piedodiet!)
2. Izveidojiet sarakstu un cita veida orientierus, lai pārliecinātos, ka jūs katru bērnu uzrunājat vismaz reizi dienā un jūs vienādā mērā iekļaujat katru bērnu stundas darbā, pārrunās un mācību aktivitātēs.
3. Plānojiet saturīgu, vispusīgu sarunu ar pieaugušajiem, kas atbild par katru no jūsu klases bērniem, neraugoties uz to, ko jūs jau zināt par viņiem, kāda ir jūsu attieksme pret viņiem vai kā viņi atbild. (Nepārstājiet sazināties!)
4. Koncentrējiet uzmanību uz katra bērna pašcieņu un lieciet sev paskatīties, kas slēpjas aiz sarežģītas un nepievilcīgas uzvedības, lai skatienam nepazustu katra bērna stiprās puses un labās īpašības.
5. Pieņemiet, ka katrs bērns gūs panākumus un ejiet uz skolu ar patiku, pat ja jums sevi jāpiespiež nepievērst uzmanību pašreizējiem sasniegumiem, kontroldarba rezultātiem, motivācijas un uzvedības problēmām. Pasakiet katram bērnam, ka jūs ticat, ka viņš gūs panākumus, un palīdziet katram bērnam iztēloties panākumus, kādi pastāv augsta statusa profesijās.
6. Pieņemiet, ka jums piemīt aizspriedumi, pārstājiet par tiem uztraukties un katru dienu “pacelieties” virs tiem (“Man nav aizspriedumu” ir ļoti bīstams apgalvojums!). Pastiprināti pievērsieties visu savu skolēnu reālajai dzīvei, pieredzēm, ģimenēm un kopienām, pat ja, jums augot, netika mācīts tās novērtēt.
7. Sagaidiet panākumus no visiem skolēniem un tāpat reaģējiet uz katru kļūdu: pagaidiet, pamudiniet, iedrošiniet un smaidiet. Ja bērnam kaut kas neizdodas, paskaidrojiet un dodiet viņam vēl vienu iespēju, cik drīz vien iespējams.
8. Katru gadu uzglabājiet anekdotiskus atgadījumus, kas norāda uz katra jūsu klases bērna stiprajām pusēm. Cik bieži vien iespējams, pastāstiet bērniem un viņu ģimenēm par šīm stiprajām pusēm. Prātā paturiet arī vienu trūkumu, kuru jūs visa gada laikā centīsieties izlabot.
9. Uzturiet ciešu fizisko saskarsmi ar visiem bērniem, kurus jūs mācāt. Pārvietojieties pa klasi. Veltiet vienādu laiku fiziskai saskarsmei ar ikvienu. Nevienam nevajadzētu saskatīt atšķirīgus spēju līmeņus vai grupas klasē, vienkārši pavērojot, cik laika jūs veltāt, pieejot pie katra, vai jūsu iedrošinošo uzvedību.
10.Aizsargājiet un izveidojiet pozitīvu reputāciju ikvienam savas klases bērnam. Jūsu profesionālās atbildības viens no uzdevumiem ir radīt bērniem pozitīvu atmosfēru, vidi, neraugoties uz problēmām vai vilšanos. Aizstāviet savus skolēnus skolotāju istabā!
