Par attieksmi un vērtībām jeb sabiedrībā ienāk jaunas vērtības, kuru rezultāts ir vērtību pieņemšana vai noliegšana

Atbilstoši UNESCO Starptautiskās komisijas koncepcijai, tieši pedagogu attieksmju un vērtību sistēmas iegūst prioritāru nozīmi. Katram pedagogam kompetences komponentam ir profesionālais un personiskais aspekts, kuri atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā un ir nenoliedzami svarīgi (skat. Labvēlīgas un nelabvēlīgas komunikācijas raksturojums rotaļā (Freiberga, Dzintere, Augstkalne, 2009,http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/materiali/apgads/raksti/747.pdf.

                                   Svarīga ir līdzsvara atjaunošana attieksmēs (skat. 4. att.).

4. attēls. Līdzsvara atjaunošana attieksmēs (avots: A. Lasmanis. Mācību metodoloģija multiplikatoriem, 2010)

Attieksmēs svarīga ir tolerance. Ar toleranci ļoti cieši saistīti ir tādi jēdzieni kā relatīvisms un absolūtisms. Relatīvisms ir saistīts ar uzskatu, ka pastāv vairākas patiesības jeb morāles kodi, attieksmes, emocijas, kas tomēr saskan vismaz vienā ideālā variantā. Nav tikai viena pareiza atbilde. Tā ir relativitāte, kas liek būt tolerantiem. Kritiski pret relativitāti attiecas absolūtisma piekritēji. Absolūtisms ir tad, kad tiek uzskatīts: tikai viens variants ir pareizais. Absolūtisma piekritēji uzskata, ka relatīvisms mūs noved pie neierobežotas tolerances, kas rada draudus kļūt amorāliem. Diskutējot zinātnieki tomēr vienojas, ka tolerance ir morāli nepieciešama. Tātad mēs varam vērot vēl vienu viedokļu apmaiņu, kuras secinājums ir: sabiedrībā līdzsvarotās attiecībās nepieciešamas abas (relatīvisma un absolūtisma) pieejas. Tolerance ir attieksme – aktīva attieksme, ko veido cilvēktiesību un pamatbrīvību izpratne (L. Ose, J. Osis). Tolerance ir funkcija – daudzveidīga funkcija (uzdevums un darbības norise) apgūt citas kultūras vērtības (Samuels Lovijs (Lowy). Citu kultūru vērtību apguves procesā tolerance īsteno divas konkrētas funkcijas:

1. palīdz ignorēt (apzināti neievērot – precīzāk t.i. – nepievērst lielu uzmanību) īpatnības un pievērst uzmanību kopīgajam, līdzīgajam, tā cilvēkiem vieglāk mijiedarboties, lai sasniegtu kopīgus mērķus;
2. līdzvērtīga izturēšanās pret visiem mazina neapmierinātību ar iespējamiem ierobežojumiem, novēršot nevēlamo rīcību situācijas uzlabošanai. Gordons Olports (Allport, 1954) savā darbā „Aizspriedumu daba” (grāmatas daļu tulkojumi pieejami www.iecietiba.lv, Tolerances bibliotēka) raksta par silto toleranci jeb iecietību, kura cilvēkam ļauj citus cilvēkus ne tikai nešķirot pēc rases, krāsas vai ticības, ne tikai pieciest, bet gan kopumā pieņemt un atzīt par labiem savus līdzcilvēkus.

Tolerances (iecietības) jēdzienā ietver tādus raksturojumus kā dialoģiskums, atvērtība citām kultūrām. Plašākā nozīmē iecietība ir īpašība, kura veido attieksmi, ka citiem arī ir savs, atšķirīgs viedoklis, kuru tie izsaka. Būt iecietīgam pret citādo prasa zināmu prāta atvērtību — gatavību uzklausīt citus un viņu teiktajā saklausīt iespēju apšaubīt savus spriedumus. Rodas jautājums: kā saglabāt toleranci, ja dialoga partneris ir neiecietīgs vai naidīgi noskaņots pretinieks. Tieši tad nepieciešama prasme izjust savu iekšējo spēku, līdzsvarot to: piemēram: es esmu es, es zinu, kāds ir mans mērķis – tu esi tu, tu esi tāds, kāds šobrīd esi, es vēlos tevi saprast – tas palīdz pārvaldīt trauksmi un bailes, kas parasti tādās situācijās apzināti vai neapzināti izpaužas.

Tolerance nozīmē nepiekrist un nenoraidīt – tas nozīmē arī sasniegt vienprātību ar netolerējamo (to, kam nepiekrītu), atrast uzskatu kopumu, kuros atšķirīgu pārliecību pārstāvji var dalīties. Visbiežāk tomēr sastopama tā sauktā vertikālā tolerances pieeja, kas nozīmē valdošās varas (piemēram, skolā – administrācija un pedagogi) pielaidīgāku attieksmi pret opozīcijā esošām grupām (piemēram, skolēni un viņu vecāki) privātās komunikācijas robežās. Horizontālajā tolerances pieejā atzīst, ka svarīga ir abpusēja mijiedarbība, cenšoties izvairīties no konflikta, saglabājot spēku samēru. Vēl svarīgāk ir, neskatoties uz atšķirīgiem priekšstatiem, pārliecībām par labo, vērtīgo, nepieciešamo, atrast kopīgo – normas, principus, kurus abas puses var pieņemt un kuri nedod priekšroku vienam cilvēkam, grupai, kopienai.

Piemēram, savā laikā Krievijas psiholoģijas klasiķis Sergejs Rubinšteins formulēja tolerantu (šo jēdzienu gan vēl nelietojot) skolotāja un skolēna mijiedarbību mācību procesā: divi subjekti (skolotājs un skolēns) kopā pēta objektu.

VĒRTĪBAS

Vērtības skaidro kā sociāli nozīmīgus un konkrētā sabiedrībā, organizācijā un grupā vispārpieņemtus atzinumus par cilvēka sūtību, dzīves mērķiem, ideāliem un jēgu (augstākās vērtības), par sociālo sistēmu un to elementu nozīmīgumu (patriotisms, demokrātija vai privātīpašums), par tikumisko, ideoloģisko principu un normu nepieciešamību:

• kā vispārīgus atzinumus par to, kas ir labs, pareizs un vēlams, un, otrādi, kas ir slikts, nepareizs un nevēlams;
• kā jēgpilno, saprātīgo, to, kā vēl nav, bet kam vajadzētu būt un pēc kā ir vērts tiekties; tas ir konstrukts, ko tieši nevar novērot, uztvert. Vērtības var izprast, analizējot cilvēku izteikumus, spriedumus, domas, vērojot viņa uzvedību.

Cilvēku uztverē un priekšstatos vērtības izpaužas kā garīgi orientieri un darbības mērķu izvēles kritēriji. Vērtības ir tas, kas cilvēka jūtām liek atzīt to par pāri stāvošu, par kaut ko tādu, pēc kā ir jātiecas. Tā kā cilvēkam ir daudz vajadzību un cilvēka uztveres veidi ir dažādi, tad arī novērtējums ir atšķirīgs. Tas, kas vienam ir ļoti vērtīgs, citam nav vērtīgs.

Mūsdienu izglītības nozīmīgākās vērtības:

• Katra cilvēka dzīves neatkārtojamības vērtība un patstāvības vērtība –izglītība veicina patstāvīgu un atbildīgu cilvēku, kas spēj izvirzīt mērķus un radīt personiskās vērtības, izaugsmi.
• Pasaules atveidojuma daudzveidības vērtība – izglītība veido skolēniem izpratni par pastāvošo priekšstatu par pasauli, pasaules daudzveidību un attīsta viņu prasmi izmantot dažādus pasaules atveidojumus.
• Mobilitātes vērtība mainīgajā pasaulē – izglītība attīsta jauniešu mobilitāti – prasmi pāriet no vienas darbības pie otras, no viena domāšanas veida pie cita.
• Personīgās atbildības vērtība – izglītība veido cilvēku gatavību uzņemties personisko atbildību par saviem lēmumiem, rīcību un to sekām. Lai uzņemtos atbildību, nepieciešamais priekšnoteikums ir sistemātiska domāšanas attīstība – spēja uztvert veselumu, kura ietvaros norisinās cilvēka darbība.
• Sadarbības un partnerattiecību vērtība – izglītība veido cilvēku spēju iekļauties kolektīvā darbībā – organizēt komunikāciju un sadarbību, radīt kopīgus mērķus, spriest, meklēt jaunus risinājumus.
• Inovāciju vērtība – izglītība nodrošina jauniešu iespēju piedalīties inovāciju procesos  veidojot kompetenci projektēšanas, vadības un organizācijas jomās (skat. http://web.iac.edu.lv/starpkulturu_saskarsme/IAC_GramataL.pdf , 44.-45.lpp.).

Vērtību veidošanās notiek noteiktā secībā:

1. Vērtību izvēle. Veidojas vispārināta attieksme pret vērtību.
2. Vērtību respektēšana. Šis posms ietver ar prātu izvēlēto vērtību emocionālo pārdzīvojumu, konkrētas attieksmes izveidi.
3. Rīcība, atbilstoši personiskām vērtībām. Šajā posmā tiek pieņemts lēmums par konkrētas vērtības realizēšanas nepieciešamību un iespējamību. Tiek izveidota darbības programma un tā tiek realizēta. Veidojas aktīva attieksme pret vērtību.

Kopumā varam secināt, ka vērtības izpratni un attieksmi pret to veido:

1. zināšanas (zināt – ka, zināt – ko, zināt – kā);
2. izvērtējums (analizēt, teorētiski izvērtēt un novērtēt nozīmīgāko);
3. emocionāls pārdzīvojums (vērtības personiskā nozīmīguma un sasniegšanas vēlmes pārdzīvojums);
4. lēmuma pieņemšana (spriedumu un slēdzienu veidošana uz noteiktas emocionālās attieksmes pamata);
5. rīcības plāna izveide un īstenošana (cilvēka aktivizēšanās konkrētai darbībai un tās pēctecīga izpilde ).

Ja domājam par attieksmēm un vērtībām, ko skolotājs vēlas veidot bērnos, tad lietderīgas ir pārdomas:

1. katram cilvēkam ir sava iekšējā iedzimtā vērtība, vērtības izjūta, vērtības pamatā esam mēs paši, nevis kādu citu cilvēku nevērtīgums;
2. svarīgi ir ar pozitīvu attieksmi pieņemt atšķirības. Katrs cilvēks ir neatkārtojams un īpašs. Grupas darbā, kopēju uzdevumu izpildē atšķirības, tāpat kā kopīgais, rada grupas spēku. Mācīšanās un attīstība notiek pieredzē un no pieredzes un vienam otra atšķirību iepazīšanas un kopīgā atrašanas;
3. katra atsevišķā cilvēka (indivīda) vērtību sistēma veidojas kultūras apguves – socializācijas – procesā un pieredzē. Vērtību sistēma ir kā vidutājs starp vēsturi un apkārtējo vidi. Vērtības tiek pārmantotas no paaudzes uz paaudzi un tiek apgūtas jau bērnībā, un tas ir pašsaprotami. Taču sabiedrībā ienāk jaunas vērtības, kuras izraisa diskusijas, kuru rezultāts ir vērtību pieņemšana vai noliegšana.