Uzvedība ir indivīda rīcības ārēja izpausme, izturēšanās, attieksme, ko parasti nosaka vitālās vajadzības un vides apstākļi, kā arī tuvākajā apkārtnē vai plašākā sabiedrībā pieņemtās estētiskās, tikumiskās normas, etiķete un ko ,tāpat kā zināšanas, vērtē izglītības ieguves procesā. Vērtējot uzvedību, jāņem vērā konkrētie apstākļi un situācijas (Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca, 2000).
Svarīgs nosacījums ir dzīves posms, kas atbilst konkrētam vecumam (skat. 2.1.Tab.).
Tabula ”Uzvedības attīstību ietekmējošie faktori dažādos vecumposmos” (avots: Wustmann, 2004, aizgūts no: Metodiskais materiāls pedagogiem darbam ar izglītojamiem, kuriem ir uzvedības traucējumi, 2013)
Vecumposms | Attīstības uzdevumi |
| Agrīnā bērnība | piesaiste uzticības personai |
| valodas attīstība | |
| paškontrole/pašregulācija (galvenokārt motorā) | |
| personiskās autonomijas attīstīšanās | |
| Bērnība | dzimuma lomu identificēšana |
| impulsu kontroles attīstīšanās | |
| attiecības ar vienaudžiem (sociālā komptence) | |
| pielāgošanās skolas prasībām (lasīšana, rakstīšana) | |
| Jaunība | identitātes attīstīšanās |
| kopība ar vienaudžiem (cieša draudzība) | |
| iekšējā morāles apziņa | |
| spējas labiem sasniegumiem skolā |
Uzvedības pamatvirzītājs ir motivācija. Pedagogs ir tas, kurš var rosināt izmaiņas bērnu motivācijā, ja tas ir lietderīgi. Sociālā situācija ir izveidojusies tā, ka liela skolēnu daļa biežāk ir saskarsmē ar skolotājiem nekā ar vecākiem. No tā, kā veidojas pedagoga un bērnu attiecības, ir atkarīgs, vai bērns izrādīs interesi par izziņas un mācību procesu, vai izvēlēsies pedagogu par savu padomdevēju un uzticības personu. Šāda izvēle nosaka atbilstošu uzvedību. Prakse parāda, ka, ja bērnam (tāpat kā jebkuram izglītojamam) ir labvēlīgas, savstarpējas ieinteresētības attiecības ar pedagogu, tad intensīvāk viņš iesaistās mācību un audzināšanas procesā.
Lai labāk izprastu izglītojamo (un arī – pedagoga) uzvedību, varam izdalīt novērojumam un refleksijai uzvedības kritērijus (skat. tab.).
Tabula. Uzvedības kritēriji un to rādītāji (atvasināts no: Špona, Čamane, 2009)
Kritēriju grupas | Kritēriji | Rādītāji |
| Izziņas | Izziņas motivācija | Gatavība iegūt jaunas zināšanas |
| Vajadzība pilnveidot pašpieredzi | ||
| Vērtību izpratne (personīgā vērtību hierarhija) | “Es” kā vērtība | |
| Izglītība kā vērtība | ||
| Kultūra kā vērtība | ||
| Emocionālie | Pazīst un vada savas emocijas | Prieks par sasniegumiem |
| Prasme savaldīties | ||
| Izjūta, ka kļūdīties ir dabiski | ||
| Pazīst citu emocijas | Prieks par citu sasniegumiem | |
| Gatavība atzīt un saprast citu pārdzīvojumus | ||
| Spēja iedvesmot | ||
| Prasme veidot attiecības | ||
| Gribas | Mācību paradumi | Uzdevumus izpilda savlaicīgi |
| Iesākto pabeidz | ||
| Strādā mērķtiecīgi | ||
| Sociālie mācību paradumi | Prasme uzklausīt un ieklausīties | |
| Prasme lūgt pateicību un pateikties | ||
| Noteikumu izpildes prasmes | ||
| Prasme jautāt, atbildēt, diskutēt | ||
| Sociālie rīcības | Sadarbības prasme | Mērķis |
| Prasme saskaņot līdzekļus mērķa sasniegšanai | ||
| Pašvērtējuma prasmes | ||
| Konflikta risināšanas prasmes | Personīgo konfliktu biežums | |
| Konfliktu risināšanas stratēģija pārrunās, kopējā darbībā | ||
| Prasme pielāgoties (adaptēties), atbilstošā situācijā rast kompromisu | ||
| Piederības izjūta grupai | Cieņa pret vienaudžiem runā un rīcībā | |
| Prasme zaudēt/uzvarēt | ||
| Prasme draudzēties |
Kā jau vairākos gadījumos vērojāt tabulā (skat. Tab.) ievērot, tad uzvedībā svarīgs aspekts ir pašregulācija. Tai, kā secinājis pētnieks, psihologs Alberts Bandura (ASV), ir trīs pakāpes:
- Pašnovērošana (self-observation).
- Pašnovērtējums (judgemental process). Cilvēks salīdzina to, ko viņš novēro savā uzvedībā, ar nosacītu standartu.
- Pašatbildība (active self reaction). Ja cilvēks ir rīkojies atbilstoši sev noteiktajam standartam, seko “apbalvojums” pašam sev – prieks, lepnums u. tml., ja atbilstības standartam nav – pašsodīšana (kauns, vainas sajūta).
Pašregulācija var būt reaktīva un proaktīva.
Reaktīva pašregulācija – cilvēks mēģina mazināt starpību starp sasniegumiem un mērķi. Kad šī starpība ir novērsta, notiek proaktīvā pašregulācija – tiek izvirzīti jauni, augstāki mērķi.
Līdzīgi kā pašregulācija, uzvedībā, sevišķi mērķu izvirzīšanas un sasniegšanas procesos, svarīga ir pašefektivitāte. Pašefektivitāte A. Banduras skatījumā ir savu prasmju apzināšanās, veidojot noteiktu uzvedību atbilstoši konkrētam uzdevumam vai situācijai. Tie, kuri apzinās savu pašefektivitāti, vairāk pūlas sarežģītu uzdevumu izpildē, tās ir panākumu gaidas, kas parasti dod labus rezultātus. Savas pašefektivitātes neapzināšanās saistīta ar neveiksmes gaidām, tas mazina motivāciju, pašcieņu.
Pašefektivitātes iegūšanā svarīgi ir četri nosacījumi:
- Spēja veidot uzvedību – mēģinājums sasniegt vēlamo rezultātu, veiksmes vai neveiksmes pieredze pagātnē.
- Netiešā pieredze – vērojot citus cilvēkus, savu vērojumu pārrunājot, var veidot savu uzvedību. Cilvēkā var rosināt pašefektivitātes un pārliecības cerību, ka līdzīgu uzdevumu arī viņš var izpildīt.
- Verbāla pārliecināšana – tas ir – pārliecināt cilvēku, ka viņam piemīt spējas, kas nepieciešamas mērķa sasniegšanā. Taču tādai pārliecināšanai nebūs nozīmes, ja faktiskie panākumi neatbilst gaidītajam rezultātam. Verbālās pārliecināšanas efektivitāti ietekmē pārliecinātāja statuss un autoritāte.
- Emocionālais pacēlums – tā kā cilvēki salīdzina efektivitātes līmeni ar emocionālās spriedzes līmeni saspringtās un draudošās situācijās, jebkurš veids, kas pazemina trauksmi, paaugstina efektivitāti.
Leklerks u.c. uzskata, ka pastāv divi iespējamie pašīstenošanās veidi:
Pirmais ceļš ir bagātināt savu Es, integrējot jaunus elementus (idejas, uzskatus, izpratnes, vērtības) patības apziņas struktūrā. Tātad pašīstenojoties indivīds elastīgi maina savu paštēlu, savus uzskatus par sevi pašu, apzinoties arī apkārtējo realitāti. Iespējams, ka šādu pašīstenošanās procesu var arī nosaukt par indivīda identitātes nepieciešamo un nepārtraukto maiņu un attīstību visas dzīves laikā;
Otrais ceļš – samazināt tā saucamo apdraudēto patības daļu, kura ietver nepieņemamas, neapzinātas jūtas un reakcijas, kas izveidojušās pieredzē.
Izglītojamo uzvedības vadīšanā svarīgi ir ievērot nosacījumu, ka nespēja, neprasme pašīstenoties, pašizpausties izraisa bezspēcības izjūtu un tādēļ var atraisīt cilvēkā postīšanas impulsus. Postīšanas līmenis ir proporcionāls spontanitātes ierobežojuma pakāpei. “Postīšana – ir neizdzīvotas dzīves rezultāts” – tā secinājis agresijas un brīvības izjūtas pētnieks Ēriks Fromms.
Nepiemērota uzvedība ir bērna atbildes reakcija uz situācijām, kuras neatbilst viņa paša pieņēmumiem, vērtībām, uzskatiem. Ja tādas situācijas ir biežas un dziļi skar bērna jūtas, tad reakcija uz tām kļūst pastāvīga, darbības modeļi nostiprinās bērna apziņā, un nepiemērotā uzvedība bērnam kļūst par normu. Tātad – tas kļūst par traucējumu – uzvedības traucējumu. Uzskata, ka tādi uzvedības traucējumi ir dzīves laikā iegūts uzvedības modelis, un tas nav tieši saistīts ar iedzimtību (skat.: Metodiskais materiāls pedagogiem darbam ar izglītojamiem, kuriem ir uzvedības traucējumi. Liepājas Universitātes Speciālās izglītības laboratorija. Rīga: VISC, 2013. http://www.iic.lv/wp-content/uploads/2014/07/materi%C4%81ls-pedagogiem-izgl%C4%ABtojamie-ar-uzved%C4%ABbas-trauc%C4%93jumiem.pdf ).
Antisociālas attīstības izpausmes ir variatīvas, no vienkāršas nepaklausības līdz fiziskai vardarbībai (skat. 2.2.Tab.)
2.2.tabula. Antisociālās uzvedības izpausmes (avots: Metodiskais materiāls pedagogiem darbam ar izglītojamiem, kuriem ir uzvedības traucējumi. Liepājas Universitātes Speciālās izglītības laboratorija. Rīga: VISC, 2013.
Uzvedības izpausmes veids | Izpausmes raksturojums |
| Nepaklausība | Pretošanās prasībām, lūgumiem, padomiem, uzvedības normām (visbiežāk – pirmsskolas periodā (līdz 6 gadiem) un jaunākajā skolas vecumā (6-12 gadi). |
| Draiskulība | Īss bērna uzvedības periods, kurā izpaužas aktivitāte, iniciatīva, radošums; īpaša pazīme ir pozitīva attieksme pret notikušo, liels apmierinājums par padarīto; parasti bez ļauna nodoma. |
| Dauzīšanās | Uzvedības epizode, kurā izpaužas izdoma, aktivitāte, iniciatīva (delveris). Atšķirībā no delvera dauzoņa pārkāpj noteikto kārtību, apzinātāk un tīšām veic darbības, kuras rada nekārtības un kaitē citiem. |
| Pārkāpums | Sociāli bīstama parādība, parasti atkārtojas un ir izplānota vai ar īpašu nodomu. Ja pārkāpumi atkārtojas – stabilizējas negatīvi uzvedības modeļi. (Pieaugušie kļūdaini cenšas pārkāpumus attaisnot ar vecumposma īpatnībām un mirkļa iegribām, bērna neprasmi kontrolēt uzvedību). |
| Negatīvisms | Nemotivēta un nepamatota pretošanās apkārtējo cilvēku ietekmei; mēdz būt aktīvs negatīvisms– darīt pretēji prasībām un pasīvs negatīvisms – atteikšanās darīt prasīto. |
| Spītība | Uzvedība līdzīga negatīvismam, neatlaidīga nepaklausība; tiek turpināta darbība, kura kļuvusi pilnīgi nelietderīga un nevajadzīga; pamats melošanai kā arī neirotiskiem stāvokļiem: neirozēm, uzbudinājumiem, tieksmei radīt, t.s., tračus. |
| Kaprīzes | Bezmērķīga un nelietderīga darbība un rīcība, pretojoties pieaugušo prasībām, padomiem, norādījumiem, lai parādītu savu “Es”; raudāšana, nemērķtiecīgu kustību aktivitāte; cēlonis ir nenobriedusi nervu sistēma un uzbudinājuma pārsvars pār bremzēšanas procesiem – nogurums, uzbudinājums, spēcīgi pārdzīvojumi, bet būtiskākais ir nepareiza audzināšana. |
| Patvaļība | Patstāvības un gribas veidošanās rezultāts, neprasme izvēlēties adekvātus līdzekļus pašapliecināties; absolūta prasību izpildes pieprasīšana pastiprina patvaļības izpausmes. |
| Rupjība, nekaunība | Necienīga izturēšanās pret līdzcilvēkiem, neadekvāti pausti centieni “iekļū” pieaugušo kārtā un kautrēšanās izrādīt maigumu; saistīta ar nesavaldību. |
| Nedisciplinētība | Mēdz būt ļaunprātīga un neļaunprātīga; biežāk novērojama zēniem. Ļaunprātīga nedisciplinētība atkārtojas. |
| Likumpārkāpumi | Sociāli un pedagoģiski nepiemērotos apstākļos iespējama bērnu un pusaudžu iekļaušanās prettiesisku darbību veikšanā. |
Lai savlaicīgi un sekmīgi novērstu nepiemērotu uzvedību un veidotu produktīvu sadarbību, pedagogam nepieciešams noskaidrot izglītojamā: patiesos rīcības motīvus; atbilstoši tiem izvēlēties paņēmienus, lai novērstu un pārtrauktu negatīvo darbību; izstrādāt savu pedagoga uzvedības stratēģiju, kura samazinātu iespējas šādai rīcībai atkārtoties turpmāk (pedagoģiskās stratēģijas izglītības iestādē, bērna vecāku iesaistīšana uzvedības traucējumu korekcijā).
Jebkurā vadīšanas procesā (pedagogs mācību un audzināšanas procesā ir vadītājs) ir lietderīgi pielietot un saskaņot divus iedarbības veidus:
- pārliecināšana;
- līdzdalība.
Pārliecināšana ir sava viedokļa efektīva prezentācija. Panākot vienošanos, vadītājs apmierina tā, kuru viņš vada, pašapziņas un cieņas vajadzības. Pielietojot līdzdalību, vadītājs un vadāmie brīvi apmainās ar informāciju, un vadāmos vadītājs iesaista lēmumu pieņemšanā. Piemēram, pedagogs ar bērniem vienojas par to, ar ko bērni zīmēs, ļaujot izlemt: vienkāršais zīmulis, krāsu zīmuļi, krāsainie krītiņi…
Viens no mūsdienu izglītības pamatprincipiem ir cilvēka kā indivīda un sabiedrības daļas iedrošināšana – pozitīvas varas (savu stipro pušu un iekšējo resursu apzināšanās) izjūtas sniegšana katram indivīdam, kura neļauj viņam justies bezspēcīgam, bet tieši otrādi – sniedz pārliecību par to, ka viņa spēkos ir ietekmēt savu un sabiedrības dzīvi (skat. http://providus.lv/article_files/855/original/Tolerance.pdf?1326200695 , 13.-17. lpp. – interesantas idejas nodarbībām, idejas par mācību metodēm).
