Iesūti savu reklāmu!
[contact-form-7 id=”19352″ title=”Contact form 1″]
Kādu dienu Pūks sēdēja istabas vidū, skaitīdams savus medus podiņus, kad pie durvīm kāds klauvēja.
— Četrpadsmit! — teica Pūks. — Iekšā! Četrpadsmit. Vai tomēr piecpadsmit? Sasodīts. Man jau galva griežas.
— Sveiks, Pūk! — teica Trusītis.
— Sveiks, Trusīt! Četrpadsmit, vai ne?
— Kas četrpadsmit? — Mani medus podi, ko es skaitīju.
— Skaidrs, ka četrpadsmit. — Tu esi par to pārliecināts?
— Nē, — teica Trusītis.
— Vai nav vienalga?
— Es tikai gribēju zināt, — Pūks bēdīgi atbildēja. — Lai es varētu sev atgādināt: nu ir atlikuši četrpadsmit podiņi. Vai piecpadsmit, ja būtu piecpadsmit. Tā tomēr ir drošāk.
(A.Milns “Vinnijs Pūks un viņa draugi”)
P.S. Pūks pie medus tika vienmēr. Viņš to nemeklēja- viņš to vienkārši atrada jeb kā citi zināja teikt- viņš dabūja. Jo, kad Pūks skaita reklāmas naudiņu, viņš dažkārt to aplaiza, bet dažreiz tikai apošņā. Viņš māk skaitīt gan uz priekšu, gan uz atpakaļu, bet vislabāk viņam tā skaitīšana padevās, kad viņš to darīja ar kādu kopā- tad tā skaitīšana gāja raitāk un jo vairāk skaitīja, jo vairāk visiem pietika, bet kad aizskaitīja līdz desmit, Pūks parasti teica: „Medus reklāmas maksu ne visiem lāčiem raiti izdodas saskaitīt, tāpēc skaitīsim kopā- abpusēji vienojoties!”.
Annemartes Kreituses zīmējums.
