Galvenie jautājumi: mācību un audzināšanas procesa cikliskais raksturs; procesa vadības (menedžmenta) posmi: plānošana (mērķu izvirzīšana), ieceru īstenošana, vērtēšana, korekciju ieviešana plānotajā; plānošanai nepieciešamā informācija, ietekmes faktori, plānošana iegūstamā rezultāta kontekstā; vides dažādu kontekstu nozīme mācību un audzināšanas procesā; vērtēšanas dažādie aspekti.
Lai pedagogs varētu kvalitatīvi veikt savu pedagoģisko darbu mūsdienu izglītības iestādē, viņam ir jābūt pamatīgām, noturīgām un sistēmiskām zināšanām didaktikā(didaktika – zinātne par izglītību un mācībām, pedagoģijas nozare, kas pēta mācību procesa vispārīgās likumsakarības).
Pedagogam ir jāprot atbildēt uz vairākiem jautājumiem.
- Pirmā jautājumu grupa saistīta ar izglītības saturu: kam mācīt, ko mācīt, cik daudz mācīt, kad mācīt.
- Otrā jautājumu grupa saistīta ar mācību metodoloģiju: kā, kādā veidā mācīt. Ir jāzina, uz kādiem savstarpējo mijattiecību principiem balstās vispārējā didaktika un mācību priekšmetu metodikas.
Ir divi pamatprincipi:
- Deduktīvais princips: no vispārējā (vispārējās didaktikas) uz konkrēto (konkrētu mācību priekšmetu metodiku).
- Induktīvais princips: no konkrētā (no inovatīvās, pozitīvās pedagoģiskās pieredzes kādā konkrētā mācību priekšmeta metodikas) uz vispārīgo (uz vispārējās didaktikas pamatatziņām, kas izmantojamas arī citos mācību priekšmetos).
Šie principi ļauj pedagogam vispārējās didaktikas zināšanas izmantot savā mācību priekšmetā, izvērtēt un pamatot pedagoģisko pieredzi savā mācību priekšmetā, īstenot integratīvo pieeju dažādu mācību priekšmetu mācīšanā, saskatot kopīgo un atšķirīgo šo priekšmetu saturā un mācību organizācijā, t.sk., izmantojamās tehnoloģijās.
Dažādos vēstures posmos bijušas atšķirīgas didaktiskās pamatprasības:
- Atcerēties („iekalšana” viduslaiku skolās).
- Izprast un atcerēties (humānpedagoģijas attīstība renesanses un apgaismības laikmetos).
- Izprast, atcerēties un izmantot praksē (teorijas un prakses vienotības princips, mācības tuvināt dzīvei; humānpedagoģijas attīstība; arodpedagoģijas pirmsākumi).
- Izprast, atcerēties, izmantot praksē un iesaistīties patstāvīgā izziņas darbībā, personīgās mācību pieredzes veidošanā. Uzmanības centrā radošums un prasme mācīties (humānpedagoģijas pamatprincipi mūsdienu izglītībā, kognitīvisma un konstruktīvisma mācību teorijas (par dažādām mācību teorijām vairāk lasiet: H. Gudjons H. (1998) Pedagoģijas pamatatziņas. Rīga: Zvaigzne ABC).
MĀCĪBU UN AUDZINĀŠANAS PROCESA CIKLISKAIS RAKSTURS
Mācības ir procesuālas (no vārda: process) un cikliskas (skat. 6.1. att.).
6.1. attēls. Mācību process (avots: A. Lasmanis. Mācību metodoloģija multiplikatoriem, 2010)
Mācībām tikai tad ir jēga, kad tiek sasniegti kādi konkrēti mācību rezultāti (izglītojamā izglītības saturs). No sākuma tiek definēts mācību mērķis – apgūt konkrētu mācību saturu. Mācību programmā tiek definēti: mācību saturs, mācību organizācijas formas un atbilstošas mācību metodes (formas + metodes=mācību tehnoloģijas), mācību līdzekļi.
Izglītības saturu nosaka:
- Izglītības standarts, kurā atbilstoši izglītības pakāpei un veidam noteikti galvenie izglītības mērķi un uzdevumi, obligāto apgūstamo zināšanu un prasmju saturs un apjoms konkrētos mācību priekšmetos, iegūtās izglītības vērtēšanas pamatkritēriji, apgūto zināšanu pārbaudes formas (piemēram, skat.: Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu, pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības programmu paraugiem, http://likumi.lv/doc.php?id=268342).
- Izglītības vadlīnijas, kuras ir nozīmīgākie darbības virzieni. Lai apgūtu mācību saturu, tiek izstrādāta mācību programma, kura ietver: mācību saturu; resursus (laika, cilvēku, finanšu, materiālos, morālos) (piemēram, skat.: Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām, http://likumi.lv/doc.php?id=250854)
