No pētījumiem par skolotāju psihosomatiskajām saslimstībām

Pēc aptaujās iegūtajiem rezultātiem, balstoties uz dažādu autoru teorētiskajiem pētījumiem un tos papildinot ar jaunākās zinātniskās literatūras analīzi, plaši neizvēršot katru teoriju atsevišķi, tikai ieskicējot to gal­veno domu, ir analizētas skolotāju psihosomatiskās saslimstībās saistībā ar skolas vidi.

Psihosomatiskās medicīnas dažādie konceptuālie pamati

2,0% respondentu noliedza jebkādu ķermeņa saistību ar dvēseli. Viņi uzskatīja, ka bez izņēmuma visas slimības ierosina tikai ārēji, no cilvēka neatkarīgi faktori.

To pašu 21% respondentu atbildēja par gripu. Apkopojot atbildes uz papildu jautājumiem, daudzās atbildēs bija jūtama stereotipāla attieksme pret veselību

Ukraiņu ārsts Valērijs Siņeļņikovs pauž kritiku par novecojušo, tas ir, visur vainu meklējošo upura–tirāna domāšanas tipu.

1. Cilvēks eksistē savrup no apkārtējās vides.
2. Apkārtējā pasaule – naidīgo un sabiedroto spēku pasaule. Labā un ļaunā pasaule.
3. Mūsu organismam uzbrūk zināmi naidīgie spēki (mikroorganismi, fiziskie un ķīmiskie faktori, cilvēku iedarbība). Mēs pastāvīgi atrodamies aplenkuma stāvoklī.
4. Mēs uzvaram, nogalinot slimības izraisošos mikroorganismus. Un pēc cīņas beigām organismam jāatjauno slimības sagrautā veselība.
5. Ir “vājas” slimības, ar kurām ir viegli cīnīties (piemēram, saaukstēšanās). Bet ir arī “stipras” slimības (tā sauktās “neārstējamās slimības”), kuras uzveikt nav iespējams. No dažām slimībām var izvairīties, nostiprinot organisma aizsargspēkus (vakcinējoties, norūdot organismu).
6. Veselības saglabāšana – tā ir cīņa.
7. Slimība – tas ir ļaunums, ar kuru jācīnās visiem spēkiem.
8. Ārsta uzdevums – palīdzēt slimniekam uzveikt slimību. Tāpēc jānosaka diagnoze, tas ir, jānosauc vārdā slimība –ienaidnieks, un pēc tam jānozīmē cīņas līdzekļi.
9. Farmaceitiskā rūpniecība rada aizvien spēcīgākus līdzekļus cīņai ar slimībām. Progresu medicīnā nosaka aizvien pilnīgāku līdzekļu radīšana cīņai ar saslimšanām.
10. Dažreiz mēs uzveicam slimību, dažreiz kaujā uzvar slimība. Pat ja mēs iemācīsimies uzveikt dažas slimības, tomēr beigu beigās zaudēsim šajā karā, tāpēc, ka nomirsim (V. Siņeļņikovs, 2003).

Pazīstamais ukraiņu ārsts iesaka citu attieksmes modeli, tā saucamo veselības noteicēja modeli

1. Mēs dzīvojam nevis izolēti no apkārtējās pasaules, bet esam tās daļa. Apkārtējā pasaule – tā ir mūsu pasaule.
2. Veselība – tas ir līdzsvars starp mūsu eksistences veidu un apkārtējo pasauli. Tā ir harmonija pašam ar sevi un apkārtējo vidi.
3. Mūsu ķermenis ir pastāvīgā kontaktā ar dažādām dabas spēku izpausmēm (mikroorganismiem, fiziskajiem un ķīmiskajiem faktoriem, cilvēku darbību). Tas viss ir neatņemama apkārtējās vides sastāvdaļa. Ikviens no šiem spēkiem mums var būt noderīgs.
4. Saslimšana – tā ir līdzsvara zuduma pazīme. Mums jāpievērš uzmanība sava ķermeņa signāliem.
5. Mēs paši ar savu darbību, savām domām un emocijām izjaucam līdzsvaru un radām slimības.
6. Mēs varam ietekmēt savas domas, emocijas un uzvedību. Mēs varam ietekmēt apkārtējo pasauli. Rūpēdamies par savu nodomu skaidrību, mēs rūpējamies par savu veselību.
7. Saslimšana – tā ir organisma veselības pazīme, tā ir cilvēka un dabas sasniegums. Tā atjauno mūsu izjaukto līdzsvaru. Slimība – tā ir dabas dziedinošo spēku izpausme.
8. Organisms pats tiecas atjaunot zaudēto līdzsvaru. Un atveseļošanās ir dabisks process. Dažos gadījumos mums var ievajadzēties palīdzību no ārpuses, ja esam par daudz “izgājuši” no līdzsvara stāvokļa.
9. Ārsta uzdevums –palīdzēt dabas dziedinošajiem spēkiem atjaunot līdzsvaru. Ārsta uzdevums – iemācīt cilvēku būt veselam (V. Siņeļņikovs, 2003).

Gribu vēlreiz uzsvērt: es nenoliedzu veco modeli un visus medicīnas zinātnes sasniegumus. Dažos gadījumos tie var izrādīties noderīgi. Es vienkārši piedāvāju jaunu modeli, kas ir ļoti efektīvs nevis cīņai ar slimību, bet veselības, harmonijas un laimes stāvokļa radīšanai un atbalstīšanai (V. Siņeļņikovs, 2003)

Cik liela nozīme tam ir cilvēka dzīvē un veselības nodrošināšanā? Vai ir iespējams, ka slimo “dvēsele”? Un, ja “slims” ir gars, vai slimo ari miesa? Kas vispār ir dvēsele (vai var pie­ļaut, ka kaut kas līdzīgs nosacīti pastāv), un kas – miesa; no kādām pozīcijām raudzīties uz cilvēku – vai šie jēdzieni būtu saistāmi, vai varbūt tos var aplūkot šķirti vienu no otra (K. Lapiņa, 2006)?

Gan mediķu, tostarp psihiatru, gan psihologu, gan arī citu zinātņu nozaru pārstāvju domas pēdējo simts gadu laikā ir mainījušās un bijušas atšķirīgas galvenokārt jautājumā par to, cik liela nozīme ir emocionālu un somatisku traucējumu kombinācijai dažā­du saslimšanu attīstības gaitā.

Harmoniska pieeja ķermenim un psihei kā nesaraujamam ve­selumam bija labi pazīstama antīkajā pasaulē – cilvēki rūpējās par sava ķermeņa skaistumu, spēka attīstīšanu un garīgo spēju izkop­šanu. Tālaika ievērojams valstsvīrs Perikls (490 –429 p. m. ē.) uzska­tīja, ka veselība ir morāla, garīga un fiziska labklājība, kas cilvēkam dzīvē sastopamās problēmas ļauj uztvert viegli un labvēlīgi tās atrisināt. Vārdu sakot, cilvēks necieš “zaudējumus” – ne garīgus, ne fiziskus (K. Lapiņa, 2006).

Mūsdienās Pasaules Veselības organizācija definējusi veselību kā fizisku, garīgu un sociālu labklājību, tā akcentējot veselības saistību ar sociālajiem faktoriem, kam, neapšaubāmi, ir liela nozīme veselības uzturēšanā. Būtībā šī definīcija ir psihosomatiska (gr. psychē – dvēsele, sōma – ķermenis) – tā pievēršas gan ķermenim, gan psihei (K. Lapiņa, 2006).

Tiek mēģināts izprast un izskaidrot, kā psihe ietekmē organismu, tā funkcijas, un arī pretēji – kādas sekas psihē atstāj pārmaiņas vai saslimšanas, kas primāri skar organismu. Ar Šo sakarību noskaidrošanu un pētīšanu nodarbojas psihosomatiskā medicīna, arī psiholoģija un, protams, psihiatrija (K. Lapiņa, 2006)

Termins psihosomatisks traucējums (zinātniskā nozīmē) pirmo reizi tika lietots 1818. gadā kādā publiskā lekcijā. No mūsdienu vie­dokļa, tas ir diezgan pasen. Tad vēl pastāvēja Tā saucamais romantis­kās medicīnas laikmets, kad slimības tika uztvertas kā alga par grēcī­gu dzīvi vai kā vainas un grēku izpirkšana.

Starp citu, arī mūsdienās daudzviet pasaulē vēl joprojām pastāv šāda attieksme pret slimībām –tas ir saistīts gan ar dažādu kultūras (protams, arī reliģijas) un vides ietekmi, gan ar zinātnes attīstību, gan ar cilvēku individuālo attieksmi pret dažādām slimībām. Tas ļauj vieglāk saprast, kāpēc daži cilvēki kļūst šķietami bezpalīdzīgi, kad ir slimi, un, šķiet, ir gatavi, neko ne­darot, padoties, kā viņi paši reizēm saka, liktenim. Taču šī pasivitāte ir visai nelāga parādība, kas dažreiz vēršas pret cilvēku pašu, – tā viņu ierobežo un ir šķērslis labākas dzīves kvalitātes nodrošināšanai (K. Lapiņa, 2006).

Psihiatrs Johans Heinrots (Johann Christiun Heinroth, 1733 –1843) terminu psihosomatisks savulaik attiecināja uz bezmiegu; starp citu, arī viņš piederēja pie tiem, kas slimības uztvēra kā algu par grēkiem un Dieva sodu, un saistīja tās ar vainas apziņu un grēku nožēlošanu (sevišķi attiecībā uz psihiskajām saslimšanām)

Viņš daudzas somatiskas saslimšanas uzskatīja par psihogēnām, vispirms jau no ētiskā viedokļa. Piemēram, tuberkulozes, epilepsijas un ļaun­dabīgo audzēju rašanās iemeslus viņš sliecās saistīt ar naida un kau­na izjūtu un, īpaši, – ar problēmām, kas attiecas uz seksuālo jomu. (Tolaik, kā lasītājs var iedomāties, daudzu tēmu apspriešana pa­tiešām šķita nepiedienīga, vai tās tika interpretētas pavisam citādi nekā mūsdienās.)

Vēlāk šī jēdziena plašāku izplatību veicināja vācu psihiatrs Maksimiliāns Jakobi (Marimilian Jacoby 1775 –1858), kas sāka lietot arī terminu somatopsihisks. Modernajā psihosomatiskajā medicīnā līdz ar intereses pastiprināšanos par hroniskajām ķermeņa slimībām šis jēdziens ir kļuvis visai svarīgs, tāpēc, ka psihosomatiskās slimības bieži ir hroniskas, proti, ilgstošas.

19.gs. sākumā tālaika ievērojamākais fiziologs Johanness Millers (Johannes Mūller, 1801 –1858) bija radījis pilnībā psihofizioloģiski orientētu fizioloģijas mācību, bet viņa skolniekiem, starp kuriem jāmin Ernsts Brike (Ernest Vilhelm Ritter von Brūcke, 1819 –1892) un Hermanis Helmholcs (Hermann von Helmholtz, 1821 –1894), bija pretēji uzskati.

Viņi visas norises cilvēka organismā skaidroja ar ķīmijas un fizikas jēdzieniem. Tas arī ir gluži saprotami, jo Roberta Koha, Luija Pastēra, Rūdolfa Virhova lielie atklājumi medicīnā ļāva parādīties t. s. izraisītāja modelim un radās interese par visma­zākajām ķermeņa sastāvdaļām, kurām vēl pat mūsdienās ir liela nozīme medicīniskos pētījumos, – runa ir par “mikrobu medībām” un vakcīnu atklāšanu, jo tie patiešām ir ievērības cienīgi fakti.

Neapšaubāmi, zinātnieki, atklājot dažu slimību izraisītājus un atro­dot arī efektīvu veidu, kā pret tām cīnīties, daudzos cilvēkos radīja pārliecību, ka “vainīgo” vienmēr varēs ieraudzīt mikroskopā vai vismaz slimības beidzot varēs izskaidrot.

Diemžēl tas izrādījās ne tik vienkārši. Iedomāsimies tādu situāciju: cilvēkam ļoti sāp galva, taču, izmeklējot viņu, neizdodas atrast reālu šo galvassāpju cēloni

Mēģinot noskaidrot iespējamo cēloni, ir jāizvērtē daudzi pieņēmumi un varbūtības (iespējams, bijusi galvas trauma, infekcioza saslimša­na; varbūt cilvēks lieto medikamentus, kuru blakusefekts ir galvas­sāpes; iespējams, vainīga ir redzes pasliktināšanās vai pastāvīgs sasprindzinājums u.c.). Bet ir iespējams, ka neviens no šiem iemes­liem nav īstais, – tātad jāmeklē cits izskaidrojums, un var būt, ka galvassāpju pamatā ir ilgstošs psiholoģisks sasprindzinājums, kas mūsdienās nepavisam nav retums (K. Lapiņa, 2006).

Lielas pārmaiņas tradicionālajos uzskatos par slimību ieviesa psihoanalīzes piekritēji – viņi radīja patstāvīgu un pilnīgi atšķirīgu slimību izcelsmes teoriju, kas pirmo reizi spēja racionāli izskaidrot daudzus veselības traucējumus. Zigmunds Freids (Sigmund Freud, 1856 –1939), austriešu psiho­analītiķis, neviļus kļuva par modernās psihosomatiskas medicīnas ciltstēvu, kaut gan psihosomatiskas kopsakarības viņu interesēja tikai otršķirīgi, turklāt savus skolēnus viņā atturēja no slimību somatisko korelātu pētīšanas, jo uzskatīja, ka uzmanība jāpievērš galve­nokārt psihiskajām kopsakarībām.

20.gadsimta sākumā noritēja strauja zinātnes attīstība, un tas savukārt sekmēja ari psihosomatis­kās medicīnas attīstību. Berlīnē 20. gadsimta pirmajā pusē tika izveidots viens no svarīgākajiem centriem, kura darbības virziens bija ne vien psiho­analīze, bet arī psihosomatiskā medicīna.

Tur pulcējās daudzi no tālaika slavenākajiem psihoanalītiķiem. Viens no viņiem bija Francs Aleksanders (Franz Alexander), kas vēlāk ASV nodibināja Čikāgas Psihosomatiskās medicīnas skolu.  Berlīnes  psihosomatiskās medicīnas pionieru vidū bija ari Ernsts Zimmels (Ernst Simmel), kas 1927. gadā izveidoja pirmo psihoanalītisko un psihosomatisko klīniku pasaulē).

Vēlāk, pasaulē sākoties ekonomiskajai krīzei un Vācijā nākot pie varas nacistiem, daudzi ievērojami zinātnieki bija spiesti aizceļot. Šie apstākļi, kā ari psihiatru piesardzīgā attieksme pret psihoanalīzi kopumā ietekmēja psihosomatiskās medicīnas attīstību, turklāt tā noritēja atšķirīgi dažādās valstīs. Piemēram, Anglijā šis medicīnas virziens attīstījās 20. gs. 50. gados, kaut gan tas vairāk balstījās uz empīriskiem novērojumiem un bija saistīts ar eksperimentālu darbu (K. Lapiņa, 2006).

Psihosomatisko traucējumu attīstības  iespējamie faktori

Aleksanders (Franz Alexander., 1951) nonāca pie slēdziena, ka psihosomatiskās saslimšanas: esenciālā hipertensija, bronhiālā astma, neirodermīts, peptiskā čūla, čūlainās kolīts, reimatoīdais artrīts un tireotonsinoze, rodas kā psiho fizioloģisku izpausmju rezultāts un ir specifisks pie ilgstoša emocionāla sasprindzinājuma. Pēc viņa uzskatiem būtiski ir šādi faktori:

• Specifisks konflikts + ģenētiski, bioķīmiski un fizioloģiski faktori ( x – faktori);
• Dzīves situācijas, uz kurām pacients ir sensibilizēts;

Emocijas, kas pavada šos konfliktus: apspiestas dusmas – noved pie izmaiņām sirds – asinsvadu sistēmā; neapmierināta vēlme pēc pieķeršanās – noved pie traucējumiem kuņģa – zarnu traktā; nepiekāpības pilnas attiecības noved pie sklerozes; bailes – iedarbojas caur virsnierēm un nierēm, rada spazmas, konvulsijas; vainas izjūta noved pie sirds muskuļu, plaušu, pleiras, diafragmas, aknas, kuņģa un liesas slimībām; bailes + vainas izjūta + ekonomiskās problēmas – ietekmē krustu skriemeļus; bailes + ekonomiskās problēmas – ietekmē ķermeņa lejasdaļu no krustiem līdz kāju pirkstu galiem; spīvas, cietsirdīgas dusmas – noved pie žultsakmeņiem; ļaunprātīgas dusmas – noved pie viegli konstatējamām vēža formām; iznīcinošs niknums – noved pie aizkuņģa dziedzera slimībām (Alexander F., 1951) .

Frīdmens un R. H. Rozenmers (Friedman M.; Rozenman R. H., 1959) uzskatīja, ka potenciālas psihosomatisko slimību pacientus uzskatīja par pastiprinātas reaģēšanas tipu cilvēkiem. Viņuprāt faktori, kas izraisa psihosomatiskus traucējumus ir:

ambiciozitāte, patmīlīgums, vēlme ļoti enerģiski virzīties pa karjeras kāpnēm, pārlieka aizņemtība, neiecietība, izteikts laika trūkums, agresivitāte, nespēja un nevēlēšanās atpūsties cilvēkos (Friedman M.; Rozenman R. H.,1959).

Šie faktori pamatā apstiprina iepriekšminētās koncepcijas, jo šo faktoru pamatā ir stress, kas ir arī visu psihosomatisko saslimšanu pamats. Atšķirīgu koncepciju piedāvā Dž. L. Engels (Engel G. L., 1962). Pēc viņa domām stresa situāciju, kas ir pamatā psihosomatisku traucējumu rašanās pamatā ir: pieķeršanās objekta zaudējums; pieķeršanās objekta zaudējuma draudi; agrīno objektu attiecību defekti (Engel G. L., 1962).

Par psiholoģisku slodzi var uzskatīt visus faktorus, kuri iedarbojas uz personību un kuri uzstāda organismam tādas prasības, kuru pārvarēšana ir iespējama, tikai pateicoties psihes aktivitātei, vēl pirms citas sistēmas tiek iesaistītas atbildes reakcijās (Engel,G. L., 1962)

Lai kā arī neārstētu konkrēto slimību, kura, kā pierādījusi prakse, var pat pārvietoties no viena orgāna uz citu, – ja cēlonis nav novērsts, tas turpina uzturēt slimību. Slimība nav lavīna, kuru var novākt, attīrot platību. Slimība ir kā ūdens, kurš tek no krāna, un pirmkārt vajag aizgriezt krānu – slimības cēloni (S. Lazarevs, 1998).

Apvainojums ir viens no visvairāk izplatītajiem Visuma likumību pārkāpumiem, tas var izsaukt dažādas nepatikšanas gan apvainotā, gan arī – apvainotāja dzīvē.(..) Mīlestības jūtu nogalināšana ir tā augsne, kurā izaug daudzi noziegumi un nelaimes. Sadzīvē mēs bieži atļaujamies slikti izteikties par ļaudīm, par sevi, par savu likteni. Izrādās, šis paradums cilvēkam bojā … zobus(S. Lazarevs, 1998)

Ar ko bīstama ļaunvārdība un ļaundomība? Kad mēs par kādu domājam, rodas enerģētisks tilts starp mums un to cilvēku par kuru domājam, notiek informācijas un enerģijas apmaiņa, tāpēc ikviena negatīva doma ir enerģētisks uzbrukums un var kaitēt.

Pat iekšēja piekrišana ļaunvārdīgam cilvēkam var būt bīstama. Bet visbīstamākā ir ļaunprātība, kura adresēta mīļotajam cilvēkam.

Vienotības pakāpe biolauka līmenī var būt atšķirīga; starp mīlošiem ļaudīm tā izrādās visaugstākā. Mīlestības izjūtas cilvēku padara cildenu, mīloša cilvēka enerģētikas līmenis ir ļoti augsts, tāpēc jebkura viņa negatīvā iedarbība var kļūt ārkārtīgi bīstama (S. Lazarevs, 1998)

Ja cilvēks saglabā aizvainojumu pret mirušo, tas negatīvi iedarbojas uz viņu un var novest pie dažādām slimībām, psihes traucējumiem, rakstura izmaiņām. Jebkura doma par pašnāvību ir pietiekami bīstama un postoša cilvēkam un viņa pēctečiem. Stāvoklis, kuru ārsti sauc par depresiju, ir slēpta nevēlēšanās dzīvot, un tā var provocēt daudzas saslimšanas, var ienest traucējumus liktenī, raksturā, var ļoti sarežģīt cilvēka dzīvi (S. Lazarevs, 1998).

Skolotāju stress

Aptaujas rezultāti liecina, ka skolotāju vidū izplatītākie stresa fiziskie izpausmju simptomi ir: galvassāpes, gremošanas traucējumi, smaguma sajūta krūtīs, sāpes muguras lejas daļā, kamols kaklā, hroniski aizcietējumi. Bez tam vēl var būt bezmiegs, nespēja strādāt, nespēja koncentrēties, augsta uzbudināmība, nepamatota rīcība, vispārējs panīkums dzīvē; ja visiem šiem simptomiem nav medicīniska izskaidrojuma, tad jāpēta stresa faktors.

Emocionālā stresa simptomi ir: attiecību krīze, kontakta zudums ar citiem cilvēkiem, depresija, straujas garastāvokļa maiņas, dusmu uzliesmojumi, nošķirtības un atsvešinātības izjūta. Kā liecina aptaujas rezultāti stresu vairāk izraisa sliktas priekšnojautas, nevis paši notikumi, tās var būt  daudz un dažādas. Ne vienmēr cilvēku reakcija uz vienu faktoru būs vienāda, ne vienmēr tās radīs viņos stresu.

 Biežākie stresa cēloņi ir:

• sliktas priekšnojautas–vēl nezinot gala rezultātu , mēs pieņemam, ka viss tāpat slikti beigsies;
• informācijas trūkums – neziņa;
• laika trūkums – cenšanās paveikt vairākus darbus vienlaicīgi;
• pārāk liela atbildība;
• uzmanības un atzinības trūkums;
• dusmas;
• savstarpējo attiecību problēmas– konflikti, konkurence, neuzticība;
• pārmērīgs, ilgstošs troksnis;
• veselības traucējumi.

Stresu veicina darba situācijas:

• ar papīriem nokrauts galds;
• prasības, ko izvirza dažādi cilvēki un kuras ir saistītas ar iespējamiem konfliktiem tā, ka tās var būt nepatīkamas jebkuram;
• neērta darba vieta, saspiestība;
• problēmas ar jaunu vai vecu tehniku;
• sanāksmju apmeklēšana un uzstāšanās – satraukums par to, vai pateikts atbilstošā veidā;
• citu vadīšana, pārraudzīšana, aizrādījuma izteikšana.

Stresa koncepcija ir atstājusi lielu ietekmi dažādās zinātņu jomās, kas pēta cilvēku. Šo zinātnisko koncepciju ietekmējusi ievērojamā Kanādas zinātnieka H. Seljes (H. Selye) patofizioloģiskie pētījumi, un tālāk tā tiek izvērsta medicīnas, psiholoģijas, socioloģijas, un citos zinātņu pētījumos.

Medicīnā tiek uzsvērti trīs galvenie stresa posmi jeb stadijas – trauksmes, pretestības jeb rezistences, un izsīkuma stadija, tās arī H. Selje ir aprakstījis.

Sākotnēji rodas trauksmes reakcija – “aicinājums pie ieročiem” organisma aizsargspēkiem. Šo stadiju , ko reizēm sauc par mobilizācijas stadiju, raksturo ādas apsārtums, pastiprināta siekalu izdalīšanās, muskuļu tonusa  pazemināšanās, ķermeņa svars samazināšanās, audu sadalīšanās procesa pastiprināšanās.

Jebkura kaitīga faktora ilgstošas iedarbības rezultātā iestājas otrā – rezistences stadija (adaptācija, noturīgums). Tā izpaužas ar virsnieru un aizkuņģa dziedzeru pastiprinātu darbību, sintēzes procesu pastiprināšanos audos, atjaunojoties normālam svaram.

Stresa rašanos un raksturu nosaka ne tikai kairinātāja iedarbība, bet arī organisma reaktivitāte – reakcija stresora iedarbības momentā. Reaktivitāte ir atkarīga no daudziem cēloņiem; iedzimtības, vecuma, un citiem nosacījuma faktoriem. Ja kaitīgā faktora iedarbība nav bijusi sevišķi spēcīga, tad ar laiku visi aprakstītie simptomi pazūd un organisms atgriežas normālā stāvoklī (H. Selje).

Stresa cēloņi

 Aplūkosim sīkāk, ko skolotāji uzskata par stresa izraisītājiem. P. Dž. Djū pētījumā par skolotāju stresa cēloņiem, ir definējis problēmas vispārīgo raksturu:” Mācīšanas procesā rodas daudzas situācijas, kas var izraisīt stresu”. Faktori, kas izraisa stresu  skolotājiem, ir ārējie un iekšējie.

Ārējie būs šādi:

• pārslodze darbā– liels skolēnu skaits klasēs, daudzi skolotāji uzņemas vairāk nekā vienu slodzi, lai nopelnītu vairāk;
• troksnis– skolotājiem, kas ir uzņēmīgi pret troksni, tas traucē darbā, neļauj pareizi uztvert runu, tāpēc bieži vien skolotāji lūdz bērnus uzvesties klusāk. Troksnis ir bioloģisks kairinātājs, kas caur dzirdes kanālu iedarbojas uz CNS, ilgstoši pārpūlot dzirdi, rodas nogurums, bezmiegs, samazinās darba spējas;
• disciplīna klasē un tādu skolēnu audzināšana, kuri nevēlas sadarboties un kuriem trūkst motivācijas;
• skolas administrācijas un vadības atbalsta trūkums, kā arī tas, ka nav izveidojušās labas attiecības ar skolas direktoru;
• ievērojamas un straujas organizatoriskā darba un mācību programmu maiņas, kas palielina iespējas rasties konfliktiem un juceklim funkciju sadalījumā;
• prasībām atbilstošās taisnīgas darba samaksas trūkums, kā arī nelielās karjeras iespējas;
• pārmērīgs kancelejisks darbs, neproduktīvas darbinieku sapulces, laika trūkums, ierobežoti līdzekļi;
• sabiedrības un vecāku respekta trūkums, kā arī niecīgais atbalsts izglītībai.

Šie secinājumi ir apstiprināti Praktiskās psiholoģijas pētniecības grupas 1989.gadā ASV Viktorijas štatā veiktajā aptaujā par skolotāju stresu.

Pastāv arī iekšējie faktori stresa izraisītājiem. Bieži vien darba vieta sasprindzinājumu tikai veicina, bet tā galvenie cēloņi slēpjas paša skolotāja psihē, viņa privātajā dzīvē. Šī iekšējā konflikta situācijā jebkurus kaitinošus apstākļus darba vietā–kolēģa skatienu, direktora lūgumu – viņš uztver sevišķi jūtīgi. 

Iekšējo spriedzi var izraisīt: problēmas ģimenē, ikdienā apspiestas vēlmes, nesaskaņa starp skolotāja personīgajiem un profesionālajiem mērķiem ,motīviem un reālajām iespējām, kad mērķis ir sasniegts, bet par to samaksāta pārāk dārga cena.

97 %  skolotāju uz jautājumu, vai piekrīt, ka stresu vairāk izraisa pats nevis ārēji faktori piekrita, ka  paši rada sev stresu, piešķirot notiekošajam attiecīgu jēgu.

Skolotāju–sieviešu un skolotāju–vīriešu stresa īpatnības

Latvijā ir izveidojies tā, ka skolā par pedagogiem pārsvarā strādā sievietes un ja nu ir kāds vīrietis, tad tas gandrīz vienmēr ir vadošā amatā – direktors.

Sievietēm un vīriešiem stresa cēloņi būtībā ir vienādi, atšķirības parādās veidā, kādā to izjūt un metodēs, ko izmanto, lai tiktu ar to galā. Manuprāt, sievietes bieži vien pārvērtē savas iespējas un uzņemas vairāk, nekā fiziski un garīgi spēj paveikt, tāpēc laicīgi netiek novērtēti stresa simptomi.

Č. Sondersa raksta, ka :”Sieviešu stresa pamatā galvenokārt ir izvēles iespējas un pārmaiņas dzīvesveidā”.No sievietēm, kad ir  izcīnīta vienlīdzība ar vīriešiem, tagad gaida vairāk, ir jāpierāda, ka tu kaut ko vari.

Sievietes saņemas, nevis taisa skandālu darbavietā, klusībā cieš, izliekas ,ka nejūtas saspringtas un nogurušas, viņas ir pārāk pacietīgas. Tā, piemēram, skolotājai jābūt gan sievai, gan mātei, gan kolēģei, mājsaimniecei, meitai, utt .Pat ja skolotājai nav ģimenes, tad viņai ir jāpacieš sabiedrības nosodījums un kritika, jo cilvēki pārlieku vēlas saskatīt viņas kļūdas un neveiksmes (Č. Sondersa).

Zīmīga dzimumatsķirības īpatnība ir tā, ka sievietes bieži neatbalsta cita citu, tieši otrādi, sieviešu kolektīvā nereti tiek aprunātas veiksmīgākās vai nelaimīgākās kolēģes, atmosfēra ir skaudīga un nenovīdīga.

Sievietes dzīvē lielās pārmaiņas ir notikušas pēdējos 50 gados. Taču tikai tagad tiek pieņemta doma par sievieti, kas ir profesionāle savā darbā. Pat tagad, kad arvien vairāk amatu ir pieejami sievietēm, var konstatēt, ka vadītāji joprojām ir vīrieši. Sievietei ir jāmācās vairāk un jāstrādā vairāk, lai sasniegtu to stāvokli, ko ieņem.

Sievietei papildu stresu rada bērna piedzimšana, un jautājums – atgriezties darbā vai nē. Lai ko viņa izlemtu, jebkura izvēle liks sievietei justies vainīgai. Paliekot mājās, viņa neizmanto savu izglītību un neko nepievieno ģimenes ienākumiem, tas rada šaubas par sevi un pašapziņas zudumu. Atgriežoties darbā iespējami ātri, sieviete–skolotāja jūtas vainīga par to, ka ir slikta māte, jo uzskata savu darbu par svarīgāku nekā bērna vajadzības.

Tagad apskatīsim skolotāju–vīriešu stresa īpatnības. Par savām grūtībām vīrieši atļaujas runāt vairāk. Skolotājus–vīriešus vairāk mulsina neziņa par viņu lomu sabiedrībā,  tie jūtas nedroši par nākotni. Labi, ja vīrietis ir direktors skolā, tātad saņem lielāku atalgojumu un var justies gandarīts par veiksmīgu karjeru.

Stresa ietekme uz dažādiem skolotāju dzīves stiliem

Balsons raksta, ka dzīves stils ir izziņas pamats visam, to principu kopums, pēc kuriem tiek noteiktas vērtības, izveidota hierarhija, prioritātes. Dzīves stils ir visaptverošs, tas saistīts ar uztveri, lēmumu pieņemšanu, utt.

Piemēram, skolotājs, kas domā, ka viņam jāsaglabā kontrole, bieži nokļūst situācijās, kurās jācīnās ar citiem. Skolotāji cieš stresa dēl, ja viņu dzīves stils nonāk pretrunā ar tām prasībām, ko viņiem izvirza mācīšanas process.

Tālāk apskatīsim, kā dzīves stilus ir analizējuši R .M. Kerns un Dž. Vaits. Viņi ir izdalījuši piecus dzīves stilus, kurus skolotājs var izmantot, meklējot atbildes uz viņa dzīves problēmām.

• Kontrolētājs – parasti vada citus ,kontrolē emocijas, grūti sadusmot, ja nespēj kontrolēt, tad rodas stress, var būt autokrātisks ,patīk sacensties. Pozitīvās īpašības – spēj racionāli risināt problēmas un nezaudēt galvu konfliktsituācijās;
• perfekcionists – patīk kārtība, precizitāte, ir apdomīgs, piesardzīgs, labprāt veic uzdevumus vienatnē, mērķis ir visu izdarīt pareizi, viņa stresa cēloņi bieži ir viņā pašā;
• cilvēks, kurš vēlas izpatikt – vienmēr meklē citu cilvēku atzinību, neiesaistās konfliktos, ar viņiem viegli sadzīvot, stresu rada konfrontācijas situācijas un savu vajadzību apmierināšana;
• upuris – zems pašnovērtējums, jūtas nedrošs, jūtīgs, zema pašapziņa, stresu rada apziņa, ka viņš nespēj kontrolēt situācijas, savstarpējās attiecības, darbā neveicas, jo ir grūti sakopot spēkus, var būt depresīvs un maz enerģijas;
• moceklis – cilvēks, kura cerības uz sevi un citiem ir pārāk lielas, tāpēc rodas kriticisms, netaisnības sajūta, vilšanās, daudz strādā, pārlieku tiecas kaut ko sasniegt un ja neizdodas, tad vaino citus.

Tātad var secināt, ka, lai gan daudzi skolotāji cieš stresa simptomu dēļ, patiesībā viņi vēlas tos saglabāt, jo tie aizsargā viņu dzīves stilu. Nav jāmaina dzīves stils, bet gan jāizprot tā radītās problēmas.

Apkopojot un analizējot literatūru par skolotāju stresu var secināt:

1. Stresa situācijas ikdienā ir neizbēgamas, tās izpaužas kā organisma atbildes reakcija uz jebkuru neparastu, spēcīgu kairinātāja – stresora iedarbību.
2. Negatīvu ietekmi uz organismu atstāj tikai distress – negatīvais stress.
3. Ir trīs stresa attīstības stadijas: trauksme, adaptācija, izsīkums. Pēdējai īpaši pakļauti skolotāji .
4. Visvairāk stress skar cilvēka veģetatīvo nervu sistēmu, imūnsistēmu, un sirds asinsvadu sistēmu. Stresa ilgstoša iedarbība var beigties letāli.

Skolotājiem stresa novēršanā jāmaina sava attieksme pret notiekošo, nevis jāmēģina pārveidot skolēnus un apkārtējos.

Skolotāju izdegšanas sindroms

Pēdējos gados popularitāti ieguvis jēdziens izsīkuma jeb izdegšanas sindroms jeb angļu valodā “burn out syndrome”. Aptaujas rezultātos izdegšanas sindromu kā slimību veicinātāju minēja 98% respondentu, par iemeslu minot pārāk lielo darba slodzi, milzīgo atbildību, lielās prasības, nepietiekamais sociālais atbalsts, un neatbilstošais materiālais un emocionālais atalgojums.

Līdz šim laikam nav pilnībā izskaidroti trešās – izsīkuma jeb izdegšanas stadijas iestāšanās cēloņi, kas draud organismam ar bojāeju.

Šajā stadijā stresogēnā reakcija  iegūst patoģenētisku nozīmi. Katram cilvēkam piemīt savi rezerves iespēju līmeņi (H. Selje tos nosaucis par adaptācijas enerģijām),  tāpēc ir lielas individuālas atšķirības reakcijās uz stresa situācijām.

Viens un tas pats notikums vienam var izsaukt tikai īslaicīgas vielmaiņas, neiroendokrīnās un asinsvadu sistēmas izmaiņas, bet citam tas pats stresors var izsaukt bīstamas saslimšanas: kuņģa čūlas, hipertonisko slimību, kas liecina pr ierobežotām organisma rezervēm (H. Selje).

Izdegšanas sindroma veidojošie faktori ir: pedagogu nenovērtētais sociālais statuss, darbaholisms, zema pašcieņa, iekšēja sacensības nepieciešamība, izteikta agresivitāte, nepacietība, uzmanības trūkums pret paša/as vajadzībām un vēlmēm, fiziska un/ vai psihiska izolācija u.c.

Šie faktori savā starpā ir cieši saistīti. Cilvēks ar zemu pašcieņu un pašnovērtējumu var mēģināt atvieglot savu emocionālo stāvokli ar panākumiem darbā un līdz ar to neadekvāti maz uzmanības pievērst paša vajadzībām un vēlmēm.

Diezgan loģiskas sekas tādam dzīves stilam mēdz būt sociāla pašizolēšanās kā noguruma, tā arī nepietiekami pozitīva paštēla dēļ, kas, atraudama cilvēkam sociālo atbalstu, ko dod draugu un tuvinieku klātbūtne, savukārt šo burvju apli noslēdz (G. Ancāne, 2004).

Skolas vides aktivizētie stresori veicina izdegšanas sindroma veidošanos. Par darba vides faktoru psihisko ietekmi uz cilvēku un viņa veselību runā arvien vairāk. Šeit minēti daži no svarīgākajiem faktoriem, kuri ietekmē cilvēka fizisko, emocionālo un sociālo labsajūtu, līdz ar to arī, protams, darba efektivitāti, bet ne par to šoreiz ir runa.

Aptaujas rezultāti liecina, ka būtiskākie izdegšanas sindroma veicinātājfaktori ir: zemās pedagogu algas, lielās slodzes, skolotāju zemais sociālais stāvoklis skolēnu acīs, laika trūkums, konflikti ar skolēniem, neadekvāti zems padarītā darba emocionālais novērtējums, problēmas saskarsmē ar kolēģiem, neskaidrs pienākumu sadalījums, situācija, kad darbiniekiem un administrācijai ir savstarpēji konfliktējoši mērķi, atbalsta trūkums no darba vietas puses ikdienas darbā, problēmas saskarsmē ar administrāciju.

Pavērojot šos darba vides faktorus, redzams, ka tie varētu attiekties uz lielāko daļu šobrīd strādājošo skolotāju – atbalsta trūkums, neadekvāti zems darba novērtējums u.tml. nostāda Latvijas skolotājus īpašā riska zonā.

Skolotāju izplatītākās psihosomatiskās saslimstības

3. 1. Elpošanas sistēmas psihosomatiskie aspekti

Arī ar šo iekšējo orgānu sistēmu saistīti virkne psihosomatiska rakstura izteicienu, kā, piemēram, “Aizžņaudzās rīkle”, „Pietrūka elpas”, “Trūkst gaisa”, “Kļuva vieglāk elpot”, “Smags gaiss”, “Tur nebija ko elpot”, “Aizrāvās elpa”, “Elpot kļuva brīvi”, “Atviegloti uzelpot”, “Brīvi uzelpot” u.c., kuri nebūt neattiecas uz trahejas, balsenes, bronhu vai plaušu stāvokli, bet gan raksturo cilvēka izjūtas un emocijas (G. Ancāne 2004).

3. 1. 1. Bronhiālā astma

Astmas lēkme bieži tiek analizēta kā represētu (apspiestu) raudu analogs. Dr. Veiczekers (1951) to nosaucis par “plaušu raudāšanu”, ko saista ar tāda bērna izmisīgu, protesta pilnu raudāšanu, kurš pazaudējis drošības izjūtu.

Šo interpretāciju padziļina novērojums, ka lēkme mēdz sākties un arī beigties ar elsošanu. Daudzi autori pacientu neapzināto vēlmi raudas represēt, apspiest, saista ar pacientu bērnības pieredzi – ka viņi bijuši atstumti, kritizēti un ka viņiem tika pārmests, kad viņi ar raudāšanu mēģināja sasaukt māti vai tēvu (Veiczekers, 1951).

Uzskata, ka traucējumi agrā bērnībā mātes – bērna attiecībās rada sekojošu zemapziņas konfliktu: no vienas puses vēlmi pēc maiguma, no otras puses – bailes no maiguma. Pacientus raksturo paaugstināts trauksmes līmenis, arī histeroīdas, hipohondriskas iezīmes. Pacients pats savu trauksmi neapzinās. Dr. Broitigams raksta, ka bronhiālās astmas lēkmi raksturo ne tikai gaisa aizture, bet arī jūtu un emociju aizture.

Otra raksturīga pacientu personības iezīme, kura aprakstīta literatūrā, ir pacientu traucēta spēja brīvi “dot un ņemt” (Dr. Broitigams, 1969)

3. 1. 2.  Klepus

Klepus primārais uzdevums ir atbrīvot elpošanas traktu no tajā iekļuvušiem svešķermeņiem vai citiem kairinātājiem. Radniecīgs ir cits process, kurš izpaužas kuņģa – zarnu traktā – vemšana. Izrādās šos procesus var aktivēt arī nomācošas jūtas – tās var veicināt bronhu sekrēciju. Tādējādi klepus var būt iekšēja sasprindzinājuma, nepatikas, arī riebuma izpausme (G. Ancāne, 2004).

Jores (1976) apraksta klepošanu kā apspiestu dusmu izpausmi un kā protesta formu. Emocionālie iemesli cilvēku klepošanai mēdz būt dusmas un nepatika. Labu vielu šī mehānisma izpratnei sniedz novērojumi teātra apmeklējuma laikā, kad labi novērojams tas, ko es sauktu par “teātra klepu” – praktiski veseli cilvēki bez alerģijas un iekaisuma pazīmēm elpceļos, gaidot izrādes sākumu, pēkšņi sāk klepot.

Ja uz klepu raugāmies kā uz procesu, ko var izraisīt tikai bioloģiski cēloņi, šī parādība nav izskaidrojama. Ja pieņemam, ka klepotāji sev neapzināti “izklepo savu neapmierinātību ar to, ka, piemēram, kāds viņus piespiedis atnākt uz teātri, kaut paši nav gribējuši”, un tādējādi demonstrē savu neapmierinātību ar šādu vakara pavadīšanu, notiekošais kļūst saprotamāks (Jores, 1976).

Šādos gadījumos klepus emocionālo stāvokli atvieglo. Klepus it kā palīdz atbrīvoties no iekšējām vēlmēm, kuras tiek izjustas kā neadekvātas un bīstamas (savā ziņā ”bīstama” var būt nevēlēšanās iet uz teātri, jo tas draud ar atstumšanu un kritizēšanu).

Tādējādi pirmajā brīdī vienkāršāk ir savas jūtas noslāpēt un mēģināt apmānīt sevi un citus, ka gājiens ir savas gribas vadīts. Agrāk vai vēlāk par kontakta zaudēšanu ar savu patību cilvēkam ir “jāmaksā” ar savu veselības stāvokli – teātra klepus šai ziņā ir tā niecīgākā “maksāšana” (Jores, 1976).

Līdzīgās domās ir ukraiņu ārsts, homeopāts, psihologs, psihoterapeits Valerijs Siņeļņikovs. Tā ir vēlēšanās uzbļaut visai pasaulei un paziņot par sevi: “Paskatieties uz mani! Uzklausiet mani!” Tādā gadījumā jāiemācās izpaust savas jūtas, neapspiest sevī emocijas (V. Siņeļņikovs, 2003)

3. 2. Sāpoša rīkle

Tiek uzskatīts, ka rīkles slimība esot skolotāju profesionālā slimība. Ja skolotājs kaut ko nespēj pieņemt, tas var atspoguļoties rīkles slimībās. Sāpošs kakls liecina par nespēju izteikt sevi, savu attieksmi, pastāvēt par sevi, pieprasīt no skolēniem kārtību un visu, kas skolotājam pienākas.

Rīkles stāvoklis bieži atspoguļo skolotāja attiecības ar skolēniem. Ja skolotājam būs draudzīgas attiecības, iespējams, viņš izvairīsies no rīkles sāpēm.

Ja skolotājs regulāri norij savas neveiksmes, dusmas, baidās pateikt skaļi, ko domā, tad drīz vien rīkle reaģēs ar iekaisumu. Šis ir sava veida protests pret to, ka rada šķēršļus nevēlamā izteikšanai. Ir nepieciešamība pateikt, bet nespēj, jo baidās, ka skolotāju ne tā sapratīs

Problēmas ar rīkli bieži vien rodas, kad sevi nemitīgi kritizē, lamā, pauž neapmierinātību ar sevi, savu rīcību, uzskatiem u.tml. (V.  Siņeļņikovs, 2004).

3. 3.  Nervozais elpošanas sindroms

Tā ir elpošana, kas pārpildīta ar nopūtām, kā arī ar straujām ieelpām, hiperventilācijas sindroms un t.s. elpošanas trūkuma jeb “korsetes sindroms”. Par nopūtām pilno elpošanas veidu pastāv uzskats, ka tas raksturīgs cilvēkiem, kuri jūtas izsīkuši, pesimistiski sakarā ar neauglīgām pūlēm un vilšanos.

Hiperventilācijas sindroms ir emocionāls traucējums, kura gadījumā pacients ieelpo vairāk gaisa nekā viņam nepieciešams. Šos pacientus raksturo trauksmaina depresija, hipohondrija, fobijas. Būtiskākās šo pacientu izjūtas ir lielā mērā neapzinātas bailes, un neapzināti daudz enerģijas šie pacienti atdod baiļu noslēpšanai gan no sevis, gan citiem.

Tie sociālā ziņā ir izteikti adaptatīvi pacienti, izteikti pieklājīgi, kuri savas vajadzības pieraduši respektēt kā pēdējās. Tas nozīmē, ka šiem pacientiem savā uzvedībā grūti izpaust savu patību un sevišķi grūti – savas agresīvās jūtas, kuras viņi baidās pat apzināties. Viņi apraksta sevi kā cilvēkus, kuru jūtu dzīve ir apspiesta, kuri mēģina iztikt bez jūtām, kas esot “vāju” cilvēku pazīme. Pacienti tomēr jūtas nomākti, jo tā kā nespēj aizstāvēt sevi (iekšējs aizliegums izpaust agresīvās jūtas), tad bieži ir pakļauti nesaprātīgi lielām prasībām no citu puses.

Otra raksturīga iezīme – neapzināta vēlēšanās kļūt atkarīgiem no otra, ļaut partnerim pār sevi dominēt. Iemesli tam meklējami bērnības pārdzīvojumos. Šie pacienti bieži nāk no ģimenēm, kurās valdījusi pārlieka orientācija uz sociālām normām un līdz ar to nav atbalstīta un veicināta bērnu individualitātes attīstīšana, kas bieži noved pie slimīgu simptomu un slimnieku veidošanās ģimenē.

Bērnam šādās ģimenēs tuvāks kļūst vājākais vecāks, ar kuru iespējams emocionāls kontakts. Agresīvās emocijas pret dominējošo vecāku tiek apspiestas, jo tās tiek izjustas kā eksistenci apdraudošas. Šo bērnu emocionālā pieredze liek viņiem dzīvot kopā ar spēcīgāku partneri, tādējādi iegūstot drošības sajūtu.

Cena, ko cilvēks neapzināti izvēlas par šo drošību maksāt, ir savu paša vēlmju un vajadzību izstumšana jeb atteikšanās no tām. Šo pacientu dzīves anamnēze liecina, ka viņi atkal no jauna un no jauna atrod iespēju sevi ievietot atkarīgā pozīcijā, tādejādi zaudējot savu identitāti un palielinot savu trauksmes līmeni.

Lēkmes bieži iestājas situācijās, kuras prasa no pacienta pašapzinīgu, noteiktu un agresīvu rīcību, uz ko pacienti nav spējīgi un kas konfliktē ar viņu ierasto bezpalīdzības izjūtu un bailēm zaudēt iedomāto aizsardzību (Dunbars, 1946).

3. 4.  Ēšana kā komunikācija un ēšanas traucējumi

Arī skolotāju atbildes uz aptaujas jautājumiem apstiprina, ka ēšanas paradumos ievijusies cilvēka dzīves pieredze, kā arī pašreizējais dzīvesveids, attieksme pret dzīvi. Pastāv pamatots uzskats, ka ēšanas paradumi netieši atspoguļo arī cilvēka psihisko veselību, emocionālās vajadzības un to, kā tās līdz šim ir bijušas apmierinātas. 61% respondentu sūdzējās par ēšanas traucējumiem.

Nereti rijība ir neirotisks veids zemapziņas pozitīvo nolūku īstenošanai. Rīmas piedēvē ēdienam kaut kādas speciālas īpašības, nemaz nerunājot par to, kas saistīts ar fizioloģiskā izsalkuma apmierināšanu.

Piemēram, ar ēdiena palīdzību cilvēks tiecas aizpildīt emocionālo tukšumu. Zemapziņā veidojas saikne: kuņģa piepildīšana ir emocionālā tukšuma aizpildīšana tūlītējai emocionālās baudas sasniegšanai. Cilvēks izmanto ēdienu kā līdzekli ātrai un tūlītējai baudas iegūšanai. Un tā kā tas ir tikai pašapmāns, tad organisms pastāvīgi pieprasa jaunas un jaunas porcijas (V. Siņeļņikovs, 2003).

Cieša sakarība starp garastāvokli un ēšanu pastāv arī fizioloģisku iemeslu dēļ. Vienam no tiem – endorfīniem (cilvēka paša opiāti) ir divas galvenās izdales lokalizācijas – augšējā kuņģa – zarnu trakta gļotāda un centrālā nervu sistēma. Labs ēdiens uzlabo garastāvokli, un labs garastāvoklis uzlabo barības gremošanas procesus. Cilvēka, kurš hroniski jūtas dusmīgs, neapmierināts, nokaitināts, aizvainots, skumjš vai bēdīgs, kuņģa zarnu trakts tīri fizioloģiski nespēj sagremot barību pietiekami labi (G, Ancāne 2004).

3. 4. 1.  Kuņģa–zarnu trakta traucējumi

Pētījumi rāda, ka emocijām, kuras izraisa ēšanas un kuņģa – zarnu trakta traucējumus, pamatā ir zemapziņā izstumta pastiprināta (nepiepildīta) vēlme pēc drošības, samīļošanas un aizsardzības.

Dabiskā veidā pieaudzis cilvēks šīs vajadzības apmierina, uzņemoties atbildību par lietām un darbiem, kurus dzīve prasa uzņemties. Pacientiem, kuriem ir grūtības tikt galā ar dzīves izvirzītajām prasībām un uzņemties atbildību par to atrisināšanu, viens no ceļiem šo vajadzību apmierināšanai ir neapzināta regresija.

Tā var izpausties kopā ar somatizāciju. Biežas vēdera sāpes, kas būtu salīdzinoši “normāli” maziem bērniem, kuriem sāpes vēderā ir gana biežs komunikācijas līdzeklis, bet ne vairs pieauguša cilvēka vecumā (te var atcerēties Makša Šura de – un resomatizācijas teoriju, kura uzsver, ka pieaugušiem cilvēkiem ir jau nobrieduši psihiskās aizsardzības mehānismi un problēmsituāciju pārvarēšanai somatizācija vairs nav nepieciešama).

Regresija izskaidro pētījumos bieži konstatēto faktu, ka gastrointestinālie traucējumi bieži novērojami kopā ar trauksmi, depresiju un atkarības tieksmēm. Interesants un klīniski nozīmīgs fakts – emocionālie traucējumi sākumā it kā nav manāmi, tie iznāk priekšplānā, kad kuņģa – zarnu trakta traucējumi terapeitiski vai ķirurģiski ir izārstēti vai apārstēti (Gunta Ancāne 2004).

3. 4. 2. Aizcietējumi un caurejas

Plaši izplatīti kuņģa – zarnu trakta traucējumi ir aizcietējumi un caurejas. Kairinātu resno zarnu sindroma gadījumā var būt raksturīgas arī to periodiskas maiņas.

Hroniski aizcietējumi raksturīgi pacientiem ar depresiju un trauksmi. Šos pacientus raksturo iekšējs saspringums, kuru amerikāņu ārsts Francis Aleksanders apraksta šādi: „Es neko nevaru sagaidīt no citiem, un tāpēc man nav arī citiem nekas „jādod””; citiem vārdiem – man nav jāatdod tas, kas ir mans (Alexander, F., 1951).

Zigmunds Freids šajā sakarā runā par t.s. anālā rakstura triādi – stūrgalvība, pedantisms un taupīgums. Tomēr cilvēks, kuram ir aizcietējumi, nebūtu uzskatāms par skopu. Aizcietējums var būt arī kā reakcija pēc pārlieka devīguma, turklāt tam par cēloni var būt virkne somatisku iemeslu.

No psihosomatiskā viedokļa – aizcietējums tikai liecina par noteiktu emocionāla stāvokļa prevalēšanu attiecīgajā brīdī. Tā var būt arī protesta reakcija. Īpaši bērniem un īpaši situācijās, ja raizes par vēdera izeju ir gandrīz vienīgais, kas attiecīgajā brīdī vecākiem bērnā interesē. Tātad aizcietējums var būt novērojam kopā ar sava veida agresijas un izaicinājuma jūtām.

Pretējā norise – caurejas, tāpat ir biežs funkcionālo traucējumu veids. Emocionāli šis traucējums saistīts ar tādām jūtām kā padošanās, nespēju tikt ar kaut ko galā, bailēm, īpaši – no autoritātēm („lāča slimība” pirms eksāmena), bezpalīdzīgu atkarību. Ja vēlēšanās iegūt atzinību iet kopā ar lielām prasībām un sava vājuma, bezpalīdzības izjūtu, tad to piepildīt ir grūti (Gunta Ancāne 2004).

3. 4. 3. Netradicionāls viedoklis par ēšanu

Igauņu ārste Lūla Vīlma savā grāmatā “Piedodu sev. Doties tālāk” apraksta, ka “apetīte ietver informāciju, kas notiek cilvēkā, un šī informācija ir vienkārša”.

Ja kārojas kaut kas skābs, nepieciešams piebarot vainas izjūtu. Ja ir nepārvarama kāre pēc saldā, ķermenī mīt bailes. Tās nepieciešams piebarot. Saldumu lietošana izraisa patīkamu mieru. (..) Kas pārlieku aizraujas ar saldumu ēšanu, tas audzē savas bailes. (..) .

Kārums pēc gaļas nozīmē, ka cilvēks ir sadusmojies, bet dusmas var pabarot tikai ar gaļu.

Prasība pēc piena simboliski nozīmē vēlēšanos un pārliecību, ka ieradīsies kāds, kas sakārtos dzīvi. Nesamērīga piena lietošana veicina dzīves pasivitāti.

Kam garšo zivis, tas gaida brīnumu, ko mīļuprāt pats rada. Tieksme pēc zivju ēdieniem liecina par cilvēka vēlēšanos, kaut viss nokārtotos. (..) Kam zivis netīk, tas nevēlas ne apātiju, ne dvēseles mieru. Viņš bīstas no pasivitātes, bezdarbības, slinkuma. Kas necieš zivis, tas necieš vienaldzību, slinkumu un pat dvēseles mieru. Viņš grib, lai dzīve ap viņu mutuļot mutuļotu.

Kam garšo saldūdens zivis, tas pasaule vēlas dzīvot klusi klusītiņām, lai neviens viņu neaiztiktu un lai viņš pats neaiztiktu citus.

Kam garšo sālītas zivis, tas ar dūrēm sit sev pa krūtīm un paziņo: “Lūk, te stāv patiesi labs cilvēks!” Sāls palielina izlēmību, pārliecību par sevi. Pārspīlējumi šo īpašību iznīcina.

Par ūdens lietošanu.

Ja cilvēks dzer maz ūdens, viņš pasauli redz saasināti un uztver krasi.

Ja cilvēks dzer daudz ūdens, pasaule viņam ir izplūdusi un neskaidra, tomēr viņš ir labdabīgi noskaņots un labvēlīgs.

Pēdējā laikā no Rietumiem ienākusī modes slimība katru dienu litriem dzert ūdeni notrulina uztveri. Tiesa, ūdens mazina, tas ir, atšķaida agresivitāti, bailes un dvēseles pārdzīvojumus, taču līdz brīdim, kamēr cilvēks meklē problēmu risinājumu tikai fiziskā līmenī, tās pilnīgi netiks atrisinātas.

Turpināsim sarunu par dažu pārtikas produktu enerģētiku. Liesa gaļa – godīgi atklātas dusmas, trekna gaļa – slepenas nodevīgas dusmas, labība – atbildība pasaules priekšā, rudzi – interese, lai apgūtu dziļas dzīves gudrības, kvieši – interese, lai apgūtu virspusējas dzīves gudrības, rīsi – precīzi sabalansēts pilnīgs pasaules redzējums, kukurūza – visu viegli saņemt no pasaules, mieži – pašpārliecinātība, auzas – zināšanu alkas, ziņkārība, kartupeļi – nopietnība, burkāni – smējīgums, kāposti – sirsnība, kāļi – tiecība pēc zināšanām, bietes – prasme viegli saprotami izskaidrot sarežģītus jautājumus, gurķi – ilgas, sapņainums, tomāti – ticība sev, zirņi – loģiskā domāšana, sīpoli – savu kļūdu atzīšana, ķiploki – pašpārliecināta nepiekāpība, āboli – saprātīgums, spriestspējas, dilles – pacietība un izturība, citroni – kritisks prāts, banāni – vieglprātība, vīnogas – apmierinātība.

Viss, pārmēru lietots, izraisa pretēju rezultātu. Arī labi produkti, nesaprātīgi ēsti, kļūst slikti.

Piemēram, ola nozīmē tiecību pretī pilnībai. Kas ēd daudz olu, bet neprot domāt, tam pieaug nepieciešamība pēc pilnības. Tā kā neviens uz zelta paplātes pilnīgu dzīvi klāt nepienes, viņš sadusmojas. Fiziskā līmenī tas izpaužas kā paaugstināts holesterīna līmenis asinīs.

Dabas brīnums medus sniedz pilnīgu mātes mīlestību un siltumu gluži kā mātes apskāviens. Tāpēc ar medu ārstē visas slimības. Ja cilvēks nekad nav jutis šādu mīlestību, ja viņš baidās savas mātes mīlestības, kas nodara sāpes, tad viņš necieš medu. (L Vīlma, 1999) “

3. 5.  Sirds – asinsvadu sistēmas un elpošanas sistēmas psihosomatiskie traucējumi

Interesanti, ka no sadzīves viedokļa raugoties, visbiežāk sirdi kā orgānu asociē vai nu ar jūtām vispār vai ar mīlestību. Tomēr visai paradoksālā kārtā, kā rāda psihofizioloģiskie pētījumi, tieši uz mīlestības jūtām sirds kā iekšējā orgāna darbība reaģē vismazāk. Sirds galvenokārt reaģē uz tādām jūtām kā dusmas, naids un bailes (G. Ancāne, 2004).

Ja, ar cilvēku sarunājoties, piemin viņam mīļus cilvēkus, sirdsdarbībā nereģistrē būtiskas izmaiņas, savukārt, ja piemin cilvēkus, kurus viņš ienīst vai uz kuriem dusmojas, sirds – asinsvadu sistēmas darbībā reģistrējas būtiskas izmaiņas.

Jāņem vērā, ka pati sirds darbības pieminēšana daudziem cilvēkiem rada dziļi slēptas bailes, jo apziņa par sirds absolūto svarīgumu dzīvības saglabāšanā iet kopā ar pilnīgu nespēju šo dzīvībai svarīgo orgānu kaut kā nebūt pašam kontrolēt – ne to var apskatīt, ne aptaustīt. Uztraucošākais ir tas, ka šīs intriģējošās un svarīgās orgānu sistēmas – sirds un asinsvadu – darbību cilvēks sajūt tikai to patoloģijas, respektīvi, slimības gadījumā – sāpju, pārsitienu un citu nepatīkamu izjūtu veidā (G. Ancāne, 2004).

Psihes un ķermeņa ieguldījums dažādu sirds – asinsvadu sistēmas traucējumu un slimību izcelsmē atšķiras.

Sarindojot slimības secībā, kādā palielinās emocionālo faktoru loma to izcelsmē, pirmajā vietā atrodas iedzimtās sirdskaites, tālāk – sirds audzēji, kardiomiopātijas, iekaisīga rakstura sirds saslimšanas un koronārā sirds slimība, ko labāk pazīst ar vārdu miokarda infarkts, šo uzskaitījumu noslēdz dažādas sirds darbības aritmijas un sirds baiļu neiroze (G. Ancāne, 2004).

Medicīniskajā literatūrā (Klussmann, 1986) tiek minēts šo traucējumu gadījumā bieži sastopamais personības tips, t.s., B personības tips, kuru raksturo: depresīvas un atkarības tendences, drošības izjūtas zaudējums, koncentrēšanās uz sava ķermeņa simptomātiku; pieaugoša dzīves aktivitāšu samazināšanās, cenšanās izvairīties no stresa situācijām, pastiprināta sevis vērošanas tendence (Klussmann, 1986).

Pārāk liels svars, paaugstināts arteriālais asinsspiediens, izmaiņas lipīdu vielu maiņā, smēķēšana, daži iedzimtības faktori rada dažādus riska faktorus saslimstībai ar miokarda infarktu. No psihiskās veselības viedokļa raugoties, kā riska faktors tiek minēts A personības tips (Rosenman, 1968).

A personības tipa raksturīgākās iezīmes: dominējoša uzvedība, izteikta pašpārliecība, latents naidīgums, nepieciešamība pēc fiziskajām aktivitātēm, steidzīgs, nemierīgs dzīves stils, darbīga, aktīva psihiskā, darbošanās; nepacietība, impulsivitāte; tieksme pēc panākumiem un apkārtējo atzinības, kā arī augsta sociālā stāvokļa; sasprindzinājums, dažādas uzmācības; cīņa ar laiku un cīņa ar apkārtējiem cilvēkiem; mērķi neskaidri, bet stūrgalvīgi tiek īstenoti; panākumu trūkuma gadījumā – depresija, izsīkuma izjūta (Klussmann, 1986).

Šim personības tipam raksturīgā īpatnība ir savu dabisko baiļu noliegšana. Noliegšana ir neapzināts psihiskās aizsardzības mehānisms. Ar savu it kā mieru un savaldību, sūdzēšanās un ārējas nomāktības iztrūkumu, humora izjūtu šie pacienti mēdz būt pat ārstu un citus pacientus uzmundrinoši un mierinoši, viņi bieži rada tādu tēlu, kas neņem slimību nopietni, tomēr šie traucējumi – gan psihiskie, gan fiziskie – ir ar ļoti nopietnu prognozi un tāpēc arī nopietni vērā ņemami (Klussmann, 1986).

Šāda pacientu personības struktūra atšķiras ar hiperadaptatīvu uzvedību, kuras mērķis ir izteikta vajadzība pielāgoties sociālajām normām. Raksturīgi ir augsti standarti kā kompensācija savas mazvērtības, mazpielāgotības izjūtai. Arī infarktu biežāk izraisošās situācijas ir saistītas ar objekta zaudējumu (Klussmann, 1986).

Galvenais iemesls, kas traucē adekvāti izstrādāt objekta zaudējumu, ir narcistiskie traucējumi. Narcistiskām personībām zaudējums ir salīdzinoši lielāka trauma. Vilšanās personīgās attiecībās vai darbā ir liels emocionāls zaudējums

Tādējādi tiek sašūpota iekšējās drošības sajūta, kas veicina depresīvu iezīmju parādīšanos un mazvērtības izjūtu. Tādējādi tiek radīts svarīgs iekšējais motīvs augstu standartu un mērķu sasniegšanai, kas rada pseido –pašpārliecību.

Lielākā daļa autoru kā galvenos miokarda infarkta etioloģiskos faktorus min 2 galvenos cēloņus – sklerozi un stresu. Šo faktoru rašanos veicina virkne neveselīgu paradumu – pārēšanās, neveselīgu ēdienu ēšana, pārmērīga alkohola dzeršana, smēķēšana, kā arī trauksme, sasprindzinājums, agresivitāte un uzmācības.

Tomēr viens no bīstamākajiem faktoriem ir jau minētā tiekšanās pēc panākumiem. Ja anorexia nervoza nosacīti var dēvēt par princešu slimību, tad miokarda infarkts ir vadītāju, direktoru un prezidentu slimība (G. Ancāne, 2004).

Steiga, nepacietība, miega un atpūtas trūkums, laika spiediens un atbildības nasta ir riska faktori. Uzmācīga kaislība pret darbu. Šie pacienti mēdz tik ļoti identificēt sevi ar savu darbu, ka viņiem nav laika ne priekš kā cita. Panākumi panākumu vārdā, bez mīlestības un pieķeršanās darāmajam darbam, tikai ar apmierinājumu par darba nozīmīgumu – ar to ir par maz (Klussmann, 1986).

Uzmācīgo vēlmi strādāt daži autori skaidro ar to, ka šim personības tipam emocionāli tuvas attiecības liekas nomācošas un tādēļ labāk par emocionāli tuvu attiecību veidošanu ar saviem ģimenes locekļiem padodas ekstraverta, uz āru vērsta, virspusēja, ar zināmiem šova elementiem saistīta kontaktu veidošana.

Interesanta detaļa – vairāki pētnieki šo personības tipu apraksta kā sevi pārāk augstu novērtējošu, un līdz ar to šie cilvēki uzņemas darīt darbu, kuram nav pietiekoši sagatavoti, kas tiem rada papildus darba slodzi. Riska pacienti pārpūlas, jo mēģina būt vēl labāki, vēl stiprāki, vēl ātrāki, vēl perfektāki. Toties dziļi sevī valda slēptas bailes par iespējamo neveiksmi (Gunta Ancāne, 2004).

3. 5. 1. Arteriālā hipertensija

Arī arteriālās hipertensijas izcelsmē nozīme ir visu triju veidu faktoriem – kā bioloģiskajiem, tā psihiskajiem un sociālajiem. Vienīgi šīs slimības gadījumā bioloģiskie faktori diferencējami īpaši rūpīgi, jo arteriālā asinsspiediena paaugstināšanos var izraisīt dažādas saslimšanas – nieru, endokrīnās sistēmas, kardiovaskulārās, neiroloģiskās u.c.

Par raksturīgāko hipertensijas pacientu personības profilā tiek uzskatīts konflikts starp agresīvajiem impulsiem no vienas puses un atkarības tendencēm – no otras. Sociālā uzvedība – hiperadaptēta, paklausīga, uz izrādīšanos orientēta, pasīva. Novērojama izteikta tendence – izvairīties no konfliktiem, gan pozitīvie, gan negatīvie afekti tiek apvaldīti.

Veids, kādā šie pacienti uztver konfliktus un distresu, noteiktā veidā atšķiras no to cilvēku uzvedības, kuriem paaugstinātu asinsspiedienu nenovēro: viņi atsakās atzīt stresa situācijas esamību.

Pētījumi par attiecību veidu ģimenēs, kurās viens no vecākiem slimo ar hipertensiju rāda, ka bērniem nav iespējas iemācīties veiksmīgus konfliktu risināšanas veidus, jo šajās ģimenēs pārsvarā novēro negatīvu neverbālo komunikāciju, t.i., neapmierinātība netiek izrunāta un risināta, bet izpaužas neatbildēšanā, ar novēršanos no citiem, izvairīšanos no acu kontakta, dusmu izpaušanu darbībā (skaļu durvju aizciršanu u.c.) u.tml.

Kā rāda pētījumi, izvairīšanās no konfliktu risināšanas bieži korelē ar hipertensijas sākumu. Šo attiecību veidu no vecākiem pārņem bērni, un veidojas nākamie uz hipertensīvām reakcijām tendētie pacienti. Šis process jāņem vērā, lai izvairītos no iedzimtības faktoru pārvērtēšanas un emocionālo, konkrētā saskarsmē iegūto faktoru nenovērtēšanas hipertensijas etioloģijā (G. Ancāne, 2004).

Secinājumi

1. Apkopojot skolotāju aptaujas rezultātus, var secināt, ka viens no biežākajiem minētajiem faktoriem, kas veicina psihosomatisku traucējumu attīstību ir: nestabila ekonomiskā situācija, milzīga darba slodze, ģimenes problēmas, izdegšanas sindroms, darbaholisms (zemais pašvērtējums) u.c.
2. Būtiska nozīme psihosoma­tisku traucējumu attīstībā ir iedzimtībai.
3. Vairumā gadījumu psihosomatožu rašanās gaitā nozīmīga vieta bijusi emocijām. Būtiski psihosomatožu veicinātājfaktori ir tādas skolotāju agresīvas personības iezīmes, kā lepnība, kritizēšana, nemitīga novērtēšana, pretenziju izteikšana, hroniska neapmierinātība, nosodīšana, naids, antipātija, ilgstošs aizkaitinājums, niknums un dusmas, aizvainojums, pārmācīšana un atriebības kāre, īgnums, vilšanās, ļaunas valodas, ļaunas domas, vainas izjūta, pašsodīšana, bailes, nemiers, satraukums, šaubas, pārliecības trūkums, skolēnu žēlošana, skumjas, grūtsirdība, skumjas, grūtsirdība, rijība, skaudība, liekulība, melošana un glaimošana.
4. Būtiska loma ir ilgstošam emocionālam sasprindzinājuma stāvoklim. Ņemot vērā saslimšanu dažādos attīstības variantus, un katra cilvēka individuālo situāciju, psihosomatiskās slimības var skart praktiski jebkuru organisma sistēmu un līdz ar to simptomi ir visnotaļ daudzveidīgi. Var ciest gan elpošanas, gan imūnā, gan urīnizvadsistēma, kā arī endokrīnā sistēma.
5. Tāpat par būtisku jāuzskata daudzu respondentu nespēja veidot pozitīvu attieksmi pret psihosomatozēm brīdī, kad darbojas psihotraumējošais faktors. Lietodami pretsāpju līdzekļus, neapmeklējot ārstu vai izmantojot kādu no aizsardzības mehānismiem, ar laiku vēl vairāk zaudē līdzsvaru. Tieši šī pieeja arī ļauj izskaidrot dažādos aizsardzības mehānismus, kuri tiek izmantoti psihofizioloģiskā līdzsvara saglabāšanai.
6. Spriedze jeb stress ir neatņemama skolas ikdienas sastāvdaļa. Tas pats sakāms arī par hroniskajiem trauksmes stāvokļiem. Stresa reakciju pētīšana pedagogu mijiedarbībā ar skolēniem ir ļoti svarīga, jo stress darbojas nepārtraukti. Izšķir konstruktīvo un destruktīvo stresu.
7. Daudzi respondenti norādīja, ka skolas iekšējā vide jau pati par sevi darbojas kā stresors, un šī vide dažādi ietekmē gan skolēnu, gan pedagogu reakcijas.
8. Ir vesela rinda tā saucamās stresa saslimšanas, tādas, kā kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla, diabēts un citas.
9. Aptaujas rezultāti liecina, ka respondenti vienlīdz vienādi cieš gan no tā saucamajiem somatiskajiem stresoriem, piemēram, gripa, gan psihoemocionāliem, piemēram, nemitīgs konflikta stāvoklis ar skolēniem.
10. Emocionālā spriedze vispostošāk darbojas tad, ja spēcīgi vai ilgstoši tiek ierobežotas iespē­jas apmierināt nepieciešamās vajadzības, piemēram, vajadzība pēc drošības.
11. Psihosomatiskie traucējumi ir loģisks gara attīstības procesa rezultāts. Tie nerodas pēkšņi, parasti tiem ir gara priekšvēsture, kas meklējama jau agrā bērnībā. To apstiprina arī respondentu atbildes. Parasti šie iemesli izpaužas kā stereotipāla un automātiska rīcība.
12. Liela nozīme psihoso­matožu attīstībā ir audzināšanai un visādi citādi ar sociālo vidi saistītiem faktoriem.
13. Savā pētījumā, studējot teorētisko literatūru un salīdzinot ar aptaujas rezultātiem, esmu guvis apstiprinājumu, ka starp skolotāja veselību un skolas vidi pastāv ciešas saistības un noteiktas (psihosomatiskas) likumsakarības.
14. Aptaujas rezultāti apliecina, ka psihosomatiskās saslimstības veic sava veida aizsardzības funkcijas; tas ir kā viens no adaptācijas mehānismiem saspringtajā skolas vidē.

Avoti

1. Kristiāna Lapiņa. Psihosomatiskās sakarības un mūsdienu cilvēks; Rīga, “Biedrība Librum”, 2006.
2. Pezeškjans Nosrats. Psihosomatika un pozitīvā psihoterapija / Nosrats Pezeškjans // Psiholoģija Mums. – ISSN 16910982. – Nr.9 (2005), 10.-14.lpp.
3. Seligman, M. E. P. (2002). Positive Psychology, Positive Prevention, and Positive Therapy. In C.R.Snyder & S. J. Lopez (Eds.), Handbook of Positive Psychology (pp. 3-9). Oxford: Oxford University Press.
4. Ancāne Gunta. Psihosomatiskā medicīna – kas tā ir? // Jums, Kolēģi!. – Bibliogr.: 33. lpp. (3 nos.). – (1996). – Nr.10, 32.-33. lpp.
5. Raščevska, M., Kristapsone S. (2000). Statistika psiholoģijas pētījumos. Rīga: Izglītības soļi.
6. Brannon, L., Feist,J. (2000). Health Psychology. Australia.
7. Ancāne Gunta. Ķermeņa un psihes saistība : [par psihosomatiku] / Gunta Ancāne, asoc. prof. – Bibliogr.: 43.lpp. // Psiholoģijas Pasaule. – ISSN 1691-0435. – Nr.1 (2004), 38.-43.lpp.
8. Lūle Vīlma “Piedodu sev. Doties tālāk.” Rīga, 1999., “Kantri Nams”.
9. Viesturs Reņģe ” Psiholoģija. Personības psiholoģija”; Rīga, “Zvaigzne ABC”, 2000.
10. Luban – Plozza, B., Poldinger, W. (1996).
11. Psychosomatic Disorders in General Practice. Berlin: Springer – Verlag.
    Kulakov, S.A. (2003).
12. Cambridge Hanbook of Psychology, Health and Medicine. Oxford: Oxford University Press.
13. Caplan,M., Sadock, B. (1994). Modern Synopsis of Comprehensive Textbook Psychiatry. London.
14. Carr, A. (1999.) Child and Adolescent Clinical Psyhology. London: Routledge.
15. Clinical Psychology. Society of Clinical Psychology, Division of American Psychological Association. Oxford University Press.
16. Lazarevs “Karmas diagnostika”, Rīga, 1998, “SOL VITA”.
17. Valērijs Siņeļņikovs Izproti savu slimību, Rīga, 2004, “SOL VITA”.
18. Ū.Roge Bez haosa neiztikt 2004
19. http://www.isinet.com/products/citation/ssci/
20. http://www.org
21. http://search.epnet.com