Mācību vadīšanāsvarīga ir pedagoga prasme vadīt darbu tā, lai izglītojamais pakāpeniski no reproduktīvas darbības virzītos uz radošu pieeju (metožu) izmantošanu un tad – uz radošu darbību. Būtībā jau tā ir arī pedagoga prasme vadīt savu mācīšanos. Mācīšanās ir nepārtraukta līdzsvara atjaunošana starp jaunas informācijas apgūšanu un tās piemērošanu jau esošām zināšanām.
Procesu starp sākuma zināšanām pirms mācībām un kompetenci, ko iegūst, kad apgūst jauno materiālu, var iedalīt četros posmos:
1. posms: neapzinātā nekompetence – mums trūkst zināšanu un prasmju, un mēs nezinām, ka mums to nav, jo nav bijusi iespēja par to pārliecināties. Kad apzināmies šo trūkumu, tad jautājam sev: kuras un kādas zināšanas un/vai prasmes man šobrīd šā uzdevuma/darba izpildei trūkst?
2. posms: apzinātā nekompetence – mēs zinām, ka mums trūkst konkrētu prasmju, un mēs vai nu esam motivēti šīs prasmes apgūt, vai arī – jūtamies nedroši, nepārliecināti un baidāmies darīt;
3. posms: apzinātā kompetence – parsmes ir iegūtas, tiek pilnveidotas, atkārtojot darbības un veidojot jau prasmi kā paradumu;
4. posms: neapzinātā kompetence – iegūtā un attīstītā prasme pilnībā ir integrēta mūsu uzvedībā; līdzdarbojas zemapziņa, un zemapziņa dara to patstāvīgi, tādēļ mūsu apziņa ir brīva jaunu prasmju ieguvei. Neapzinātas kompetences ir mūsu meistarības nosacījums.
Pedagogam svarīga ir prasme izmantot, mainīt mācību satura un metožu vienotību atbilstoši mācību satura apguves līmeņiem, mācību satura elementiem (skat. Att. ).
attēls. Mācību satura elementu, metožu un līmeņu vienotība (avots: A. Lasmanis. Mācību metodoloģija multiplikatoriem, 2010)
Mācību procesa vadīšanā pedagogs izvēlas arī atbilstošu mācību organizācijas formu: noteiktā kārtībā un režīmā norisošās pedagoga un izglītojamā sadarbības ārējā izpausme, kas reglamentā multiplikatora un izglītojamā kopīgo darbību. Mācību procesā, mērķtiecīgi apvienojot dažādas mācību organizācijas formas, iespējams sasniegt mācību rezultātus atbilstoši izvirzītajiem mācību mērķiem. Pedagoģijas vēsturē ir bijušas un ir dažādas mācību procesa organizācijas formas:
Individuālā mācību forma. Individuālā mācību procesa organizācijas forma radās tad, kad nepieredzējis cilvēks mēģināja atdarināt pieredzējušu cilvēku. Piemēram, mūsdienās:
- mājskolotājs (ģimenē);
- konsultācija, individuālās pārrunas, individuālie radošie darbi;
- stažēšanās, datorapmācība, sagatavojoties profesijai.
Individuālā mācību procesa organizācijas forma ir kombinējama ar pārējām mācību procesa organizācijas formām.
Integrētā mācību individuālā un grupas forma – nodarbības grupā, bet ievērojot katra izglītojamā psihofizioloģiskās īpatnības.
Mācību procesa ārējā struktūrā ir pieci posmi:
- mācību mērķa izvirzīšana;
- jaunās informācijas organizēta uztveršana un apjēgšana;
- jauno zināšanu nostiprināšana, prasmju un iemaņu izkopšana;
- apgūto zināšanu vispārināšana un sistematizēšana;
- zināšanu, prasmju un iemaņu pārbaude.
Katrā posmā ir savi svarīgi nosacījumi: piemēram, mājas darba/patstāvīgi veicamā darba uzdošanu nedrīkst atlikt uz pašām stundas/nodarbības beigām, jo dažādu faktoru ietekmes rezultātā var nepietikt laika paveikt visu ieplānoto. Nav pieļaujama ārpus mācībām patstāvīgi veicamo darbu uzdošana pēc nodarbības (skolā pēc zvana), kad beidzies stundai/nodarbībai formāli atvēlētais laiks un kad izglītojamo uzmanība ir atslābusi. Mūsu pedagoģiskajā praksē veiksmīgi ir aprobēta nepabeigtās darbības efekta teorija (teorijas autore Blūma Zeigarnika). Kopīgi pārrunājot un uzsākot mājas darba veikšanu nodarbībā, ir lielāka garantija tam, ka izglītojamais ir sapratis uzdevuma noteikumus un ka būs motivācija to pabeigt mājās. Pedagogam nepieciešams just laika ritējumu un respektēt katrai stundas/nodarbības struktūrdaļai atvēlēto laika limitu (Katane, 2006).
Mācību stunda/nodarbība ir viena no mācību organizācijas formām, kurā pedagogs noteiktu laiku ar izglītojamo grupu organizē un realizē izvirzītos mācību mērķus. Stundas/nodarbības struktūra ietver:
- mērķa izvirzīšanu;
- jaunās mācību vielas iztirzāšanu;
- jauniegūto zināšanu reproducēšanu, vingrināšanos darbībā pēc parauga;
- jauniegūtā materiāla iekļaušanu jau iepriekš apgūtā sistēmā;
- rezultāta kontroli un izvērtēšanu.
Atbilstoši izvirzītajam mācīšanas un mācīšanās pamatmērķim mācību stundas/nodarbības klasificē:
- jaunu zināšanu ieguves;
- iemaņu un prasmju apguves;
- zināšanu vispārināšanas un sistematizēšanas;
- zināšanu, iemaņu un prasmju novērtēšanas;
- kombinētā.
Mācību nodarbības ilgums skolā atbilstoši pētījumiem fizioloģijā, pedagoģijā un psiholoģijā par indivīdu uzmanības noturības spējam ir 40-45 min (skat.: http://likumi.lv/doc.php?id=20243#p35 ).
