Augusts Bīlenštens.
Augusts Bīlenšteins (vācu: August Johann Gottfried Bielenstein; 1826. gada 4. marts — 1907. gada 6. jūlijs) bija vācbaltiešu cilmes luterāņumācītājs, valodnieks. Viens no latviešu etnogrāfijas, folkloraspētniecības un arheoloģijasaizsācējiem Latvijā.
No 1866. līdz 1899. gadam viņš aprakstījis daudzus Latvijas un Lietuvas pilskalnus, mēģinādams tos identificēt ar senajās hronikās minētajam senlatviešu pilīm.
Latviešu literārās biedrības prezidents un goda prezidents (1864-1895). 1870. gada Kurzemes latviešu dziesmu dienasorganizētājs. Laikraksta “Latviešu Avīzes” izdevējs un redaktors (1867-1903), Rīgas Latviešu biedrības goda biedrs (1893). Pēterburgas zinātņu akadēmijas loceklis.
Dzimis Jelgavā, skolotāja un luterāņu mācītāja palīga ģimenē, audzis Jaunaucē. Mācījās Šulpfortes ģimnāzijā (tagadējā Saksijas-Anhaltes zemē) un studēja teoloģiju Halles un Tērbatas Universitātēs (1846. — 1850.), kur ieguva teoloģijas doktora grādu.
Pēc tēva nāves 1852. gadā A. Bīlenšteins pārņēma mācītāja amatu Jaunaucē, bet no 1867. gada viņš bija mācītājs Dobelē. No 1864. līdz 1895. gadam bija Latviešu literārās biedrības prezidents un goda prezidents.
1863. gadā Bīlenšteins izdeva “Latviešu gramatiku”, bet 1863. un 1864. gadā Berlīnē publicēja apjomīgu divsējumu pētījumu “Latviešu valoda, tās izloksnes un formas”.
1883. gadā ieguva goda doktora grādu Kēnigsbergas universitātē. 1892. gada Pēterburgā iznāca fundamentāls pētījums “Latviešu tautas robežas” ar latviešu etnoloģiskās ģeogrāfijas atlantu 13. un 19. gadsimtā. 1893. gadā viņš kļuva par Rīgas Latviešu biedrības goda biedru.
Laikā no 1867. līdz 1903. gadam laikraksta “Latviešu Avīzes” izdevējs un redaktors, daudzu nozīmīgu lingvistisku un etnogrāfisku darbu autors.
Aizsācis latviešu tautas dziesmu vākšanu un pilskalnu apsekošanu, pats nopietni pētījis latviešu valodu un etnogrāfiju, folkloru. Vairāku atzinīgi novērtētu latviešu valodas gramatikas pētījumu autors, viņa zinātnisko darbu lokā minami arī pētījumi par latviešu tautas dzīves telpas robežām, koka būvēm, amatniecības piederumiem, latviešu tautas dziesmām, mīklām.
Aizsācis bibliotēku ar grāmatām latviešu valodā izveidošanu pagastos. Veicis Bībeles latviešu izdevuma valodisko modernizāciju (1877.).
Bijis jaunlatviešu oponents jautājumā par vācbaltiešu lomu kultūras tradīcijās. Strikti iestājās pret latviešu politisko nacionālismu. Pēc Manaseina revīzijas, kad 1885. gadā Baltijas guberņu tautskolas nodeva Krievijas impērijas izglītības ministrijas pārziņā, ar ko tika ievadīta skolu rusifikācija.
Arveds Švābe šai sakarā rakstīja: “Tas deva iemeslu Latviešu draugu biedrības priekšniekam A.Bīlenšteinam 1885. gada sapulcē ļaunpriecīgi apgalvot, ka tagad jāgulda kapā visas latviešu cerības spēlēt kādu politisku lomu”.
Pēc tam, kad 1905. gada revolūcijas laikā Dobelē latviešu revolucionāri, kurus vadīja Dāvids Beika (1885.-1946.), sadedzināja Augusta Bīlenšteina bibliotēku un arhīvu (baznīcas grāmatas un vēstules, visu mācītāja personīgo korespondenci kopš 1840.gada, kā arī zinātniskas izpētes priekšmetu kolekciju), viņš atteicies no mācītāja amata, un mūža pēdējos gadus dzīvojis Jelgavā, nepiedaloties sabiedriskajā dzīvē.
Pēc Vikipēdija materiāliem.
