Divi ceļi uz skolas ikdienas pilnveidi
Pirmais ir ārējs. Iegūstot labākas atzīmes, labākus rezultātus dažādās olimpiādēs un tamlīdzīgi, varam nodrošināt noteiktu kārtību un disciplīnu. Šādi skolas vidi un izglītības sistēmu kopumā mēs varam sakārtot tikai daļēji.
Otrais veids ir garīgā disciplīna, kas sniedz iekšēju apmierinājumu. Taču šīs divas pieejas reti kad var pastāvēt vienlaicīgi. Bet ārējie panākumi nevar ilgi pastāvēt bez iekšēja apmierinājuma. Ja kaut kā trūks mūsu sirdī, mēs nekad nevarēsim būt apmierināti ar skolēniem, viņu mācīšanās rezultātiem, viņu uzvedību un skolas ikdienu kopumā. Ja mūsos būs dvēseles miers, tad pat vissaspringtākajā skolas vidē varam rast apmierinātību.
Esmu piedalījies visdažādākajos semināros gan Rietumu, gan Austrumu valstīs. Nevienā no semināriem, konferencēm neesmu dzirdējis universālu metodi skolēnu motivēšanai. Jo, izrādās, tādas vienkārši nav! Vienīgais par ko mēs varam runāt, tas ir, kā likt skolēnam labāk justies.
Iedomājieties, skolēns, kurš sevi nevaino (tātad automātiski nevaino arī citus), sevi nelamā, tāds, kurš ir apmierināts ar sevi ir pats labākais skolēns. Sakiet, tāds, kurš ir apmierināts ar sevi, vai tāds otram var nodarīt ko sliktu, vai tāds var mācīties slikti, vai tāds uzvedīsies slikti?! Taču nē! Slikti uzvedas un nemācās tikai tie skolēni, kuri slikti jūtas.
Skolēns top par tādu, kā mēs viņam liekam justies. Skolēns, kuram ikdienā liekam justies kā nesekmīgajam, par tādu arī kļūst. Ja liksim viņiem justies, kā kaut ko nozaguši, kādu dienu arī kaut ko nozags.
Bībelē rakstīts, ka viss notiek pēc mūsu ticības. Mēs runājam tikai par to, kam mēs ticam- tātad- labu gribēdami, jo vairāk runājam par nemācīšanos, jo vairāk viņos nostiprinām sliktā skolēna domāšanu. Par bagātniekiem ar nabaga domāšanu nekļūsim.
Priekšzīmīga uzvedība un labas sekmes pati par sevi dažreiz atrisina daudzas problēmas skolas dzīvē, taču rada arī citas. Piemēram, daži skolēni, kas kļuvuši teicamnieki, ieguvuši labus rezultātus mācību olimpiādēs un bauda labā skolēna statusu, nereti ir neapmierināti ar to, ko viņi dara, viņi dzīvo nemitīgās bailēs, ka kādu dienu var nebūt tik labi rezultāti, un šis iekšējais nemiers skolēnos rada negatīvu domāšanu.
Kā domāsi, tā dzīvosi. Viņi bez ierunām pakļaujas vecāku un skolotāju prasībām. Šādi viņi nedzīvo savu dzīvi, kaut kā trūkst, kaut kas joprojām nav tā, kā gribētos.
Savukārt daži, kuriem nav tik labas sekmes, līdz ar to mazāk raizējas par iespējamiem zaudējumiem, izjūt lielāku mieru. Kaut arī viņu sekmība un uzvedība nav laba, viņi ir apmierinātāki, varbūt pat labāk naktīs guļ. Visu nosaka prāta stāvoklis. Priekšzīmīga uzvedība un mācīšanās līdzīgi kā nauda pati par sevi pilnībā neatrisina visas problēmas. Vaigu sviedros raujas miljoniem cilvēku, bet patiesu veiksmi bauda tikai daži.
Dusmas kā visa neapmierinātības avots
Jebkurā līmenī — gan individuālajā, gan skolas, gan izglītības sistēmā kopumā — viskaitīgākie nemiera izraisītāji ir dusmas par to, ka bērni neatbilst mūsu vēlamajam priekšstatam. Nekad nespēsim sakārtot izglītības sistēmu, kamēr mēs būsim dusmīgi un neapmierināti.
Kamēr dusmas ietekmē mūsu rīcību, apmierinātība ar skolu, skolēniem, viņu uzvedību, nav iespējama. Lai sakārtotu izglītības sistēmu, skolas ikdienā jārūpējas par mieru, rāmumu un patiesu draudzīgumu, mums jāmazina dusmas un jāattīsta sirsnība un laipnība.
Un šī skolotāju prāta disciplīna uzreiz atspoguļosies skolēnos, viņi kļūs sirsnīgāki, līdzjūtīgāki, draudzīgāki un saticīgāki. Skolas ikdiena kļūs labvēlīgāka, tas sekmēs ne tikai labu uzvedību, bet arī uzlabos skolēnu sekmību. Nebūs tā, ka lapas zaļos, ja saknes ir bojātas.
Mēs varam būt sekmīgi un priekšzīmīgi mācībās, labi izglītoti, bet bez iekšēja apmierinājuma mūsos nebūs miera, un miera nebūs arī mājās pēc darba, un cietīs pat mūsu personīgie bērni.
Skolotāja vienkāršība un draudzīgums ir garīgā miera pamats. Daudzas skolas problēmas rodas no skolotāja vēlmes par visu vari izvirzīt sevi pirmajā vietā- būt stingrākajam skolotājam ar labākajiem mācību sasniegumiem un tā tālāk. Miers baro, nemiers- posta, un nemierīgā vidē, nemierīgā skolas ikdienā no skolēniem prasīt sekmību un labu uzvedību no skolotāju puses īsti nebūtu godīgi.
Skolotāja pūliņi nodrošināt kārtību skolā ar visstingrākajām prasībām un likumiem, ir neproduktīvi. Kāpēc? Tāpēc, ka mums ir darīšana ar enerģijas nezūdamība likumu; to var pārvērst tikai labā vai sliktā enerģijā. Ārējs miers nav iespējams bez iekšēja miera.
Ir cildeni strādāt ar problēmu ārējiem risinājumiem, domāt par paņēmieniem, kā motivēt skolēnus mācīties, bet tie nevar būt sekmīgi, kamēr mūsu prātos būs nemiers, dusmas par skolēnu neatbilstību mūsu vēlamajiem priekšstatiem.
Lūk, ar ko būtu jāsāk izglītības sistēmas sakārtošana, tas ir, ar saskaņas un draudzīguma iedibināšanu, kas vairāk par visu vajadzīgs mūsu skolas ikdienā, mājās, valstī un pasaulē. Skolā kārtību, disciplīnu stundu laikā nevar panākt ar iebiedēšanu, sodīšanu un mums izdevīgo sacensības garu.
Labākajā gadījumā ar iebiedēšanu un sodīšanu panāktais efekts ir īslaicīgs; tā niecīgais ieguvums rada aizvien jaunas problēmas. Iebiedēšana un nemitīgā sodīšana Latvijas izglītības sistēmu ir novedusi mūs pašreizējā stāvoklī, un, lai rastu izeju, mums jāuzlabo mūsu prāta stāvoklis.
Pārspīlētās prasības
Gan no ministrijas puses, gan no mums, skolotājiem. Pārspīlētu prasību izvirzīšana ir kā aizsegs aiz kura slēpt savu neziņu un bailes. Un tas rada aizvien lielāku neapmierinātību. Mēs vēlamies aizvien vairāk un vairāk. Tādējādi izdabājam negausībai. Citi varbūt nav pirmie mācībās, toties ir apmierināti, un tāpēc viņiem ir mazāk satraukumu, mazāk nelabvēļu un problēmu.
Lietderīgāk būtu vairāk enerģijas veltīt nevis jaunu stingrāku prasību izvirzīšanai, skolēnu un skolotāju tiesību un pienākumu piesaukšanai, bet gan katram individuāli mazināt prāta nedisciplinēto stāvokli, kā arī nesekmību uzvedības pārkāpumus uztvert ar pozitīvu nostāju. Skolēnu nesekmību un disciplīnas pārkāpumus uztverot pozitīvi, mēs atvieglojam visu šo ciešanu radīto grūtību nastu.
Ne jau tikai slinkuma dēļ skolēns zaudē cerību būt sekmīgam. Skolēnu nesekmības un neadekvātas uzvedības pirmais cēlonis ir bezcerība. Tikai tad, kad mūsu prāts būs rāms, brīvs no agresijas, spēsim to pašu sagaidīt arī no skolēniem. Turpretī, ja mūsu prāts ļausies dusmām un kārei pārmācīt, tas ir, censties skolēnus pielīdzināt saviem priekšstatiem, negūsim mieru arī tad, ja skolas ikdiena būs mierīga un patīkama.
Jo vairāk nodosimies grandioziem plāniem, jo vairāk zaudēsim saikni ar tagadni
Par bailēm būt nepietiekami labam
Baiļu dēļ palikt zaudētājos, nebūt pirmajam sevi un skolēnus padarām verdziskus. Un tas skolas ikdienā rada stresa un nemiera pārmāktu neuzticēšanos. Bailes no „neesmu pietiekami labs”, nobloķē saprātu. Vergus nemīl. Mīl tikai tos, kas māk atļauties, kuri mīl un ciena sevi.
Un šīs bailes prasa nepārtrauktu apliecinājumu, liek vēl un vēlreiz pārdzīvot izjūtas, ka mūs nemīl, neklausa, slikti uzvedas. Tik ļoti gribas pierādīt, ka esam labāki par citiem. Un tik ļoti gribas palepoties- mēs tak esam pelnījuši.
Šādi, iemācīdami bērnos savas bailes no sliktākiem rezultātiem, mēs panākam to, ka reizēm vislielākais kauns ir pastāvīga savu vajadzību, savu vēlmju un galu galā savas dzīves ignorēšana tikai tāpēc vien, lai izdabātu savu vecāku un skolotāju vēlmēm. Vecumā, kad spēks un veselība ir galā, mēs apjaušam, ka visas dzīves laikā tā arī neuzdrošinājāmies dzīvot paši savu dzīvi. Bet to savlaicīgi atzīt traucē mūsu lepnība.
Arī mēs, skolotāji, bērnībā centāmies visiem spēkiem izkalpot mīlestību. Pārmērīga pakļaušanās vecākiem, skolotājiem, valstij, likumam un kārtībai daļēji mūs padara garīgi nabadzīgākus, jo jebkura rīcība balstās uz bailīgu cenšanos izkalpot atzinību.
Ja atbrīvosimies no šīm bailēm, konflikti izzudīs. Kas vainīgo meklē ārpus sevis, tas gudrs netaps nekad. Sevi mainīt var sākt kaut tūlīt, nekad nav par vēlu.
Lai gan lepnība vienmēr ir uzskatīta par negatīvu īpašību, katrā cilvēkā mīt vēlme ar kaut ko izcelties pārējo vidū. Ja ar panākumiem lepojas kāds no skolotājiem, tas vispirms krīt acīs tam, kurš arī gribētu palepoties, tāpēc viņu dažkārt tas kaitina.
Jo lielākas mūsos ir šīs bailes, jo lielāka nepieciešamība būt labākajam. Šādi skolas ikdienā ienāk nemiers un zaudējam prātu.
Būdami pārliecināti par savu pozitīvumu, pati doma, ka es esmu labs cilvēks, jau ir augstprātība un šis mūsos mītošais labiņais ir no sirds pārliecināts, ka viņam ir tiesības pieprasīt. Tāpēc, ka viņš ir labs. Bet visi labie domā vienādi. Un viņi visi baidās kļūdīties. Savukārt nesekmīgajiem uz kura rēķina dzīvo teicamnieki un labiņie apziņa vien, ka ir nepaklausīgs un nesekmīgs, viņus padara par upuriem, bet no skolēna ar upura domāšanu nav jēgas gaidīt produktīvus rezultātus.
Vēlme būt labākajam ir kā apziņas vīruss, kas sagrauj mūsu psiholoģisko imunitāti: iekšējo labsajūtu, rada sasprindzinājumu utt. Ar šo vīrusu tiek inficēta mūsu uzvedība, domāšana, uztveres programma, tas neļauj mums baudīt dzīves harmoniju un prieku, apzināties sevi. Tāpēc it īpaši nesekmīgie otrgadnieki jūtas pamesti, nedroši, vientuļi, zaudē interesi par mācībām, skolu un dzīvi kopumā. Šie vīrusi spēj izmainīt mūsu uzvedību, mums pašiem to nezinot.
Lai sakārtotu izglītības sistēmu, svarīgi ir iemācīties ārējā pasaulē raidīt tikai pozitīvas domas, nemaz jau nerunājot par to, ka ikvienai rīcībai ir jābūt draudzīgai un labvēlīgai pret skolēnu. It īpaši labas domas domāsim par nesekmīgajiem- jo nesekmīgāks, jo vairāk viņu mīlēsim, nevis nosodīsim viņu nesekmību un slinkumu.
Jo vairāk cīnīsimies ar nesekmību, jo vairāk tā ienāks mūsu skolās. Ko nosodīsim, to pievilksim. Jebkurš skolotājs, ar savas apziņas palīdzību radīdams savu telpu, modelē situācijas, ar kurām nākotnē būs jāsaskaras. Ja mēs raidām skolēniem savu mīlestību, mēs to arī saņemam. Šādas “pieslēgšanās” rezultātā skolotājs drīz vien sajutīs, ka tiek pasargāts, ka kāds par viņu rūpējas.
Pozitīvs vingrinājums
Vingrinājuma ilgums – no 30 līdz 45 sekundēm. Atradīsim vietu, kur mēs dienas gaitā vairākas reizes varēsim netraucēti būt vieni paši. Pat divas reizes dienā izpildīts vingrinājums var izmainīt mūsu skolas ikdienu! Tātad mēs dodamies uz šo vietu un rīkojamies šādi: vispirms koncentrējamies, tad paceļam rokas virs galvas un cenšamies domās attīrīt apziņu no negatīvisma, piepildīt to ar skaidrām un gaišām domām. Pēc tam lēnām nolaižam rokas lejā. Šādi mēs veicam simbolisku apziņas attīrīšanas rituāls.
Nākamais vingrinājums. Izpletīsim rokas sānis, it kā gribētu kādu apskaut. Koncentrēsimies uz kādu pozitīvu domu. Sajutīsim enerģētiskos laukus, kas ieskauj šo domu, ar izplesto roku palīdzību virzīsim laukus iespējami tuvāk savam ķermenim. Sāksim lēnām apļot rokas, virzot enerģiju uz visu ķermeni.
Tad pieliksim vienu roku pie saules pinuma. Paturēsim 10-15 sekundes. Sajutīsim mīlestību pret sevi. Veicot šo vienkāršo vingrinājumu, mēs apzināti attīrām sevi un savu apkārtni.
Izpildīsim vingrinājumus vairākas reizes katru dienu un pamanīsim, ka dažu dienu laikā mūsu domas materializējas. Uzreiz pamanīsim, ka drīz vien lielākā daļa skolēnu pret mums sāks izturēties ar cieņu un mīlestību. Viņi atdos mums to gaišo, ko paši viņiem nosūtījām.
