Kā mēs jūtamies, kā uztveram apkārt notiekošo, kādi ir mūsu domāšanas ieradumi un reakcijas jeb darbības? Psihologi apgalvo, ka ir trīs galvenie psihiskie procesi un stāvokļi, kā izpaužas cilvēka domāšanas ieradumi, un tie ir uzmanība, interpretācija un atmiņa (Diener, 2008).
Uzmanība. Tā rāda, kam mēs vispirms vai visbiežāk pievēršam uzmanību: pozitīviem vai negatīviem notikumiem, lietām, citu cilvēku rīcībai, informācijai. Kam primāri pievērst uzmanību – to nosaka cilvēka brīva izvēle, ieradumi, arī psihiskās īpatnības.
Īpaši svarīgi ir ieradumi. Ja cilvēks ir radis (iemācīts) fokusēties tikai uz negatīvo, tad arī viņš jebkurā informācijā pēc ieraduma selektīvi meklēs pierādījumu savam pieņēmumam, ka viss ir slikti.
Savukārt, ja cilvēks ir radis (vai izgājis ilgstošu apmācību, kas izveido jaunu pieradumu jeb nosacījuma refleksu) meklēt situācijā vai apkārtnē pozitīvo informāciju (tēlu), tad viņš automātiski arī lielā negatīvas informācijas apjomā meklēs emocionāli pozitīvu informāciju (tēlu).
Kopumā, kā liecina pētījumi un arī mana pieredze, lielākā daļa psihiski un kaut cik fiziski veselu (dažreiz arī fiziski slimu) cilvēku meklē apstiprinājumu (nosaka pašsaglabāšanās instinkts) pozitīvai informācijai.
Cilvēka psihofizioloģiskā sistēma ir tā izveidota, ka nespēj izturēt ilgstošu sasprindzinājumu un negatīvismu. Šajā gadījumā cilvēki bieži vien vai nu bēg, vai ieiet tādā kā iztēles radītā virtuālā tēlā vai izvēlas darbības, kuras rada pozitīvas emocijas.
Interpretācija. Tas ir tas, kā cilvēks skaidro dažādas norises un notikumus, arī savu dzīvi un parādības kopumā, sevi un citus. Ir cilvēki, kuri notikumus sev apkārt parasti izskaidro negatīvi, un ir cilvēki, kuri apkārt notiekošajā cenšas sameklēt kaut ko pozitīvu, kas izlīdzina iespējamo negatīvisma fonu.
Tas nozīmē, ka cilvēkiem piemīt tendence interpretēt jeb paust savu subjektīvo viedokli par lietām, kuras norisinās apkārt un kurās cilvēks ir ieinteresēts.
Kā zināms, jebkura interpretācija ir subjektīva, jo to pavada emocijas, zināšanas jeb iegūtā informācija no autoritātēm, masu medijiem, grāmatām. Ja vēlaties uzzināt savu tendenci, to, kā mēdzat interpretēt (vai vairāk pozitīvi vai vairāk negatīvi, vai balstāties uz emocijām, vai tomēr salīdzinoši izvērtējat dažādus pretējus viedokļus), tad jāiemācās pavērot savu domu gaitu, interpretējot pasauli.
Iespējams, kādu dienu pamanīsiet, ka jums ir tendence visus un visu kritizēt, ka nemitīgi meklējat “utis citu kažokā”. Ja tā, tad ir vērts pievērsties idejai par pozitīvās domāšanas vingrinājumu apguvi.
Profesore Guna Svence. Kaspara Bikšes foto.
Atmiņa. Tā ir iegaumēšana, aizmiršana un atcerēšanās: ko cilvēks primāri atceras – pozitīvo vai negatīvo pieredzi un informāciju, kāda informācija – pozitīva vai negatīva – atmiņā ir saglabājusies vairāk.
Tas viss kopumā ietekmē cilvēka izjūtu par sevi, savu dzīvi un darbu, arī par citiem cilvēkiem un notikumiem. Ne velti Senās Grieķijas filozofs Platons ir rakstījis, ka galvenais psihes process ir atmiņa un dzīvot nozīmē atcerēties.
Cilvēka dzīvē bieži vien viņa tagadnes izvēles ietekmē atmiņas – tās, saglabājušās ilgstošajā atmiņā, var ietekmēt cilvēka domas un rīcību tagadnes mirkļos, attieksmēs, emocijās, komunikācijā.
Ja tagad jūs paskatīsieties pa logu – ko jūs vispirms pamanīsiet? Uz ko jūsu uzmanība koncentrēsies vispirms? Paeksperimentējiet!. Nereti cilvēks kā pirmo izvēlas to tēlu, kas atbilst viņa šībrīža noskaņojumam.
Bet, ja izvēle (tēli, krāsas) regulāri un bieži saistās ar noteikta tipa tēliem (objektiem), tad jāpadomā, kas mani nomāc, kas būtu jārisina personiski. Ja negatīvisms sāk traucēt sevis uztverē, komunikācijā ar citiem, tad, iespējams, ir jāsarunā tikšanās ar psihoterapeitu vai psihologu.
Var sākt ar cita veida vingrinājumu, piemēram, uzdodiet sev jautājumus:
1) vai man kopumā sava dzīve patīk;
2) vai visā visumā es sev patīku;
3) vai man patīk dzīvot;
4) vai man patīk lielākā daļa cilvēku, kuri man ir apkārt;
5) vai mans darbs man vairāk patīk nekā nepatīk?
6) vai lielos vilcienos man patīk mana dzīvesvieta un apstākļi;
7) vai man ir kāds mērķis, ko vēlos tuvākajā vai tālākajā nākotnē sasniegt.
Ja uz lielāko daļu jautājumu atbildējāt ar “jā”, tad var pieņemt, ka ar savu dzīvi esat vairāk apmierināts nekā neapmierināts.
Mūsu domāšanas ieradumi, kas savukārt nāk no mūsu pieredzes, manuprāt, visbiežāk nosaka, ko mēs uztveram vispirms – pozitīvo vai negatīvo no pasaules kopējā informatīvā lauka piedāvājuma.
Edvards Dīners, viens no pozitīvās psiholoģijas pamatlicējiem, ir jautājis, kas padara mūsu dzīvi garāku un kur atrast spēku dzīvot. Viņš arī atbildējis, ka rezultātu ietekmē citu cilvēku sniegtais atbalsts un iedrošinājums, laimes izjūtas biežums, spēja piedzīvot transcendenci, tas ir, spēja uz garīgiem pārdzīvojumiem un optimālo pieredzes gūšanas prieku.
Ir izpētīts, ka negatīvi orientētie (cilvēki, kuriem pārsvarā ir negatīvas emocijas) vairāk slimo, īpaši – ar hroniskām kaitēm, nekā tie, kuri bieži izjūt pozitīvas emocijas.
Pozitīvas emocijas parasti saistās ar apmierinātību ar dzīvi kopumā – šie cilvēki biežāk izjūt pozitīvas emocijas, ir optimistiski, pārliecināti par sevi, un tas, protams, veido atgriezenisko saiti – jo cilvēks ir optimistiskāks, priecīgāks, pašpaļāvīgāks, jo vairāk apmierināts ar dzīvi kopumā.
Taču, runājot par sabiedrību konkrētā kultūrvidē, mentalitātē, ekonomiskā un politiskā situācijā, psihologi ir izpētījuši, ka tā sabiedrības daļa, kurā valda nabadzība, posts, slimības, sociālais netaisnīgums, nevar būt laimīga.
Profesore Guna Svence.
Izrādās, ka ekonomiski zemāka līmeņa valstīs (zemāks nacionālais ienākums, augsta inflācija, zemas algas un dzīves līmenis) ir zemāki apmierinātības ar dzīvi rādītāji.
Pozitīvās psiholoģijas pārstāvji vairākās valstīs ir salīdzinājuši aptauju (no E.Dīnera runas 4. Eiropas Pozitīvās psiholoģijas kongresā Horvātijā par apatujas Gallup World Poll-First Survey rezultātiem) rezultātus.
Apskatot šo valstu sarakstu un zinot papildu informāciju par valstu ekonomiku, var izteikt hipotēzi, ka pēc 10 ballu sistēmas visaugstākais novērtējums apmierinātībai ar dzīvi ir tajās valstīs, kurās (no iedzīvotāju viedokļa) ir optimāls dzīves līmenis, samaksa par darbu, sadzīve, sociālās garantijas, kā arī noteiktas tradīcijas un ieradumi.
Dažādu valstu iedzīvotāju vērtējums apmierinātībai ar dzīvi savā valstī 2006. gadā bija šāds:
Dānijā – 8,0,
Somijā – 7,7,
Nīderlandē – 7,5,
Spānijā – 7,2,
Zviedrijā – 7,2,
Īrijā – 7,1,
Lielbritānijā – 7,0,
Itālijā – 6,9,
Polijā – 5,6,
Latvijā – 5,5,
Zimbabvē – 3,8,
Gruzijā – 3,7,
Kambodžā – 3,6,
Togo – 3,2.
Šobrīd, monogrāfijas rakstīšanas brīdī, 2009. gadā, pasaules ekonomiskās krīzes apstākļos, kad iedzīvotājiem draud mājokļa un darba zaudēšana, tas ir, vairs netiks apmierinātas iedzīvotāju pamatvajadzības, šie rādītāji noteikti būtu zemāki.
Tātad pastāv noteikta saistība starp iedzīvotāju apmierinātību ar dzīvi un ekonomiskajiem rādītājiem valstī, kopienā, ģimenē.
Šo apmierinātību ietekmē pamatvajadzību apmierinātības līmenis (būt paēdušam, kaut cik veselam, dzīvesvietas esamība, piederības izjūta, drošības izjūta), kā arī valstiskās (kopienas) garantijas kopumā, arī taisnīgums, piemēram, korupcijas līmenis – vai cilvēks droši var realizēt savus sabiedrībai pieņemamus mērķus.
Šobrīd pozitīvie psihologi (pēc 4. Eiropas Pozitīvās psiholoģijas kongresa 2008. gadā materiāliem) izvirza uzdevumu attīstīt pozitīvo psiholoģiju valstiskā līmenī, nepropagandējot negatīvismu vai nihilismu, bet gan uzsverot pozitīvas emocijas.
Kas varētu būt pozitīvas emocijas valstiskā līmenī? Tā ir iespēja strādāt, gūstot prieku darbā, tās ir veselības aprūpes un sociālās garantijas, tā ir sakārtota vide, izglītība un ekonomika.
Tā ir arī masu mediju – TV, radio, preses izdevumu – politika, kuru redaktori, žurnālisti apzinās, ka ietekmē lielas daļas nācijas vai tautas domāšanu un uzskatus.
Tā kā pozitīvā psiholoģija kā atsevišķa psiholoģijas nozare veidojusies ASV, vietā ir jautājums – vai mūsu priekšstata pamatā ir stereotips (“american dream”– amerikāņu sapnis), ka būt laimīgam nozīmē būt jaunam, skaistam un bagātam. Tāpēc psihologi ir pētījuši arī jautājumu, vai apmierinātība ar dzīvi, laimes izjūta ir ciešā sakarībā ar naudas daudzumu, kas ir cilvēku rīcībā?
Izrādās, ka ne jau naudas daudzums nosaka laimes, mīlestības un garīgo pārdzīvojumu, optimisma un labizjūtas līmeni. Protams, pēc aptauju rezultātiem, cilvēkiem no pārtikušām valstīm ir augstāki dzīves labizjūtas rādītāji.
Taču pētījumi Kongo, Indijas un citu valstu atsevišķās nabadzīgās kopienās liecina: ja cilvēki sasniedz pamatvajadzību līmeni un savai izpratnei atbilstošu līmeni par kaut cik nodrošinātu dzīvi, tad viņi arī kopumā ir apmierināti ar dzīvi, viņiem nav konstatēti augsti vidējie depresivitātes rādītāji.
Savukārt, ja cilvēki pārsniedz noteiktam dzīves līmenis atbilstošu materiālo nodrošinājumu, viņi nebūt līdz ar to nekļūst laimīgāki. Var būt pat otrādi – ,izvirzot arvien jaunas un jaunas prasības, cilvēks, kurš materiāli ir pat ļoti nodrošināts, var justies nelaimīgs un saslimt ar depresiju.
Dažādās valstīs ir izpētīts, ka laimes izjūtas līmeni nosaka ne tik daudz naudas daudzums, cik mīlestība, veselība, personība.
Avots: ar autores atļauju no grāmatas “Pozitīvā psiholoģija”.
