Par bailēm
Mums ir jēga dzīvot un strādāt tikai tad, ja dzīvē un darbā mēs rodam prieku. Pretējā gadījumā tā ir slikta izturēšanās pret sevi. Ar sliktu izturēšanos pret sevi, mēs rādām, kā pasaulei izturēties pret katru mums personīgi. Tas nav nekas jauns, bet gan tas pats vecais, gadu gadiem skandētais par dzīves jēgu.
Ja esam pieņēmuši aplamus lēmumus, piedzīvojuši neveiksmes, sadzīvosim ar tām, nevis tās apkarosim. Iepriekš teiktais saskan ar enerģijas nezūdamības likumu. Kļūdīties ir cilvēcīgi.
Kļūdas, kuras mēs atzīstam, pieņemam kā daļu no savas esības, kļūst patiesi cilvēciskas. Tas samazinās skolotāja distanci pret skolēnu un pozitīva attieksme jebkuru skolēnu padarīs cilvēcīgi atpazīstamu.
Pārtrauksim uzskaitīt savas un skolēnu kļūdas un neveiksmes! Attīstās tikai tas, kam pievēršam uzmanību. Tas pats sakāms arī par bailēm.
Bailēm ir daudzas izpausmes – bailes no izjūtas, ka neesam pietiekami labi, bailes no neveiksmes, bailes no skolas direktora, bailes no augstuma, bailes nosarkt, bailes no miklām rokām, bailes no kļūdaina lēmuma vai kļūt smieklīgam. Bailes ir ārdoša enerģija, kas var postīt mūsu labizjūtu.
Bailes pirmām kārtām ir dabisks instinkts – pretējā gadījumā mēs bez adekvāta iemesla varētu nolēkt no devītā stāva, tām ir aizsargfunkcija. Te runa ir par destruktīvām bailēm, par izjūtām, kas ierobežo personiski unikāli neatkārtojamo brīvību, bailes, kas ir nepamatotas, dažkārt pat izdomātas.
Baiļu lielās briesmas ir tās, ka tās izplatās arvien vairāk un spēcīgāk – gluži tāpat, kā tas Dabā, pamatojoties uz vairošanās likumu. Ja tām pievērsīsim uzmanību, tad kādu dienu bailes noteiks mūsu dzīvi.
Pirmais, ko mēs, skolotāji, varam darīt, ir izvairīties no pārspīlētās skolas steigas. Tāpēc pieņemsim bailes kā savas esības daļu, atbrīvosimies no tām, nepievēršot tām uzmanību. Tad tās nomirs pašas no sevis – no pievērstās enerģijas trūkuma.
Parasti bailes izsauc trūkstoša pašapziņa, negatīva domāšana, nereālas prasības pret sevi un histēriska identificēšanās ar pareizo.
Ja mēs sevi neietekmēsim, tad to darīs skolēni. Ja nerūpēsimies par savas zemapziņas pozitīvu saturu, tad uz mums bez kontroles iedarbosies it viss, kas vien ienāk skolā un sabiedrībā. Mēs jau arī neēdam visu pēc kārtas, bet gan izvēlamies mērķtiecīgi.
Par skolotāju pozitīvu attieksmi
„Paraudzīsimies uz šo lietu no pozitīvās puses!” Šis teikums dažiem skolotājiem izsauc attiecīgu smaidu. Pozitīva attieksme jeb pozitīva domāšana šeit domāta kā atjaunojoša domāšana – konstruktīvas domas, kas mūs virza tālāk. Pozitīvā domāšana ir domāšana atrisinājumos, nevis domāšana problēmās. Mēs esam tas, ko domājam!
Tāpēc konsekventi apzināsimies savu domu plūdumu. Domas nerodas tāpat vien. Tās mēs radām paši. Medicīnā to sauktu par placebo efektu. Skolotāji ar pozitīvu nostāju ir veselīgāki, veiksmīgāki, mīlētāki un dzīvespriecīgāki.
Īpaši sarežģītās dzīves situācijās atmaksājas, ja ir stingri pozitīva dzīves nostāja, jo tad drīzāk var atrast risinājumus. Negatīvi domājošais redz tikai negatīvo. Nav nekāds brīnums, ka tādi skolotāji nekļūst par starojošo centru – pēc moto: “Pesimistus nemēdz skūpstīt” (psiholoģijas doktora Martina Seligmana grāmatas nosaukums).
Pievērsīsim uzmanību: pesimistu pulciņā ikviena pozitīva sarunu tēma novirzās negatīvismā. Katrs grib pārtrumpot otru – pēc moto “Tas jau vēl nav nekas – man gadījies kaut kas daudz sliktāks”.
Pozitīva jeb konstruktīva dzīve sākas tajā brīdī, kad mēs liedzamies runāt par negatīvo. Tāpēc par katru skolēnu, skolu, administrāciju, valsti un sabiedrību runāsim tā, kā mēs gribētu, lai runā par mums.
Apzināti piepildīsim pozitīvo saturu. Pievērsīsim uzmanību pozitīvajam, saasināsim skatienu pozitīvajam. Atzinība aktivizē spēkus — destruktīvs noliegums iznīcina enerģiju.
Skolas dzīvē viss balstās uz mijiedarbību. Ja skolā ir daudz pozitīvu skolotāju, tad tādā skolā nebūs iespēju skolēniem domāt un rīkoties negatīvi. Pievērsīsim uzmanību tam, ko izstaro skolēni. Tas ir tas pats, ko izstarojam mēs, skolotāji.
Paanalizēsim, kā mēs, skolotāji, domājam, spriežam un runājam. Kā spriež un runā harismātiski skolotāji, kādus vārdus izvēlas viņi un kādus mēs. Paanalizēsim runas, lekcijas, kas, mūs ir sajūsminājušas, emocionāli iespiedušās atmiņā.
Pierakstīsim vārdus, kas mūs iekšēji saviļņo. Līdz pārņemam tos aktīvajā vārdu krājumā. Kas mūs sajūsmina vai saviļņo, uz to mēs jau esam gatavi. Sāksim ar to, ka pasaule ir skaista.
Iepriekš teiktais izriet no tā, ka attieksme un daudzkārt atkārtotais rada mūsu realitāti, kuru nevarēs apstrīdēt neviens. Par attieksmi pret dzīvi un skolu katrs skolotājs ir atbildīgs pats. Tāpēc mēs, skolotāji, atmetīsim pesimistisko izturēšanos, mobilizēsim pozitīvos spēkus un satversim mūsu sabiedrības un valsts dzīvi savās rokās.
Valsts ir tāda, kā mēs par to runājam. Sāksim ar to, ka pasaule ir skaista, tad arī, mēs, tās iedzīvotāji būsim skaisti. Tāpēc skaistāk paskatīsimies un mūsu skatiens šai brīdī saasināsies pats no sevis.
Kad pozitīvais skatiens būs saasinājies, tad automātiski mums būs nepieciešamas pozitīvas vīzijas – mērķi, kuru dēļ ir vērts papūlēties un panākt lielisku rezultātu. Tas nozīmē neko neatstāt gadījuma ziņā un radīt savu vēlamo realitāti. Un iekvēlināsim savas sirdis – tā ir māksla iedvesmot sevi un citus. Pretestība rada pretestību, sapratne rada sapratni. Pēc šī mijiedarbības likuma darbojas viss.
Skolotājs, kurš regulāri pievēršas saviem iekšējiem resursiem, daudz atpūšas, ir saistīts ar savām saknēm, viņam ir labāka pieeja Dievišķajai matricei. Šāds skolotājs risinājumus redz viengabalainā veselumā, kur vērā tiek ņemts nevis tikai atsevišķs aspekts, bet situācija tiek aptverta kā bezgalīgs kopums. Viņa intuīcijas, iztēles un jaunrades spējas harmoniskā sadarbībā ar spējām analizēt un formulēt tiek pārsniegtas pašnoteiktās robežas.
Par alfas stāvokli
Par alfu sauc stāvokli, kurā mūsu smadzeņu viļņi palēninās aptuveni par pusi no savas parastās frekvences. Tas notiek pirms aizmigšanas naktī un pamošanās no rīta. Pētnieki ir konstatējuši, ka ar cilvēka ķermeni notiek pozitīvi procesi, kad viņa smadzenes atrodas alfa līmenī – normalizējas asinsspiediens, stabilizējas pulss, atslābinās saspringtie orgāni, un visā organismā ieplūst vitalitāte.
Mūsu gars ir nomodā, mūsu ķermenis atrodas dziļā atslābuma stāvoklī: dažās reliģijās to dēvē par paplašināto apziņu. Smadzeņu viļņi kļūst izlīdzinātāki un vienmērīgāki, frekvences pastāvīgākas. Labā un kreisā puslode var sadarboties vienlaicīgi. Mēs esam harmonijā ar sevi, rodam dziļāku mieru. Mēs varam ķerties pie sākotnējās pieredzes – rodas idejas, kuras mēs citādi nekad nevarētu radīt, mēs saņemam skaidras atbildes, varam attīstīt vīzijas un nākotnes tēlus.
Šādos alfas stāvokļos mums ir brīvāka pieeja bezgalīgajiem zemapziņas resursiem, kā arī labāk saglabāt arī jaunos programmējumus, jo saprāts – mūsu kontroles filtra orgāns – tagad nevar iejaukties. Alfas stāvoklī izzūd nemiers, nesvarīgais tiek atmests, mēs atrodam pieeju savām saknēm.
Zemapziņa var aktivizēt nepieciešamo informāciju, tiek apzināta Dievišķās matrices pieredze un atziņas. Kritiskas situācijas var apskatīt no cita skatupunkta. Dziļā jūtīgumā un nejauši pavērtām bezgalīgajām zināšanām it kā paši no sevis rodas veiksmīgas atbildes un negaidīti risinājumi.
Jo biežāk mēs ieiesim alfa stāvoklī, jo labāk varam tikt galā ar savu dzīvi un veikt savus uzdevumus. Mēs jūtam lielāku uzticību pret sevi un apkārtējo pasauli, sajūtam un aktivizējam pozitīvos resursus un pozitīva ticība kļūst par nomierinošu pārliecību, jo bezgalīgos zemapziņas resursus vislabāk var uzrunāt tieši alfa stāvoklī.
Pārdomāsim, cik atslābinājušies mēs esam mājās, mācību stundā, starpbrīdī, miegā un tā tālāk. Jo mierīgāks būs mūsu ķermenis, jo mierīgāks kļūs mūsu gars. Tikai atslābinājies ķermenis ir līdzsvarots ķermenis.
Tāpēc pēc iespējas biežāk centīsimies klausīties savu iemīļoto mūziku, ļausim domām vienkārši klīst, veiksim atslābināšanās elpošanas vingrinājumus, nodarbosimies ar meditāciju, autogēno treniņu, jogu, dzen, progresīvo muskuļu atslābināšanu, skaitīsim lūgšanas, klausīsimies iedvesmojošas lekcijas un CD ar ierunātām afirmācijām.
Ja nevēlamies sevi lieki piepūlēt, visvienkāršāk ir izmantot pozitīvi ierunātas afirmācijas. Un vēl priekšrocība ir tā, ka mēs ne vien atslābināmies, bet arī vienlaicīgi iegaumējam jaunus, pozitīvus paradumus kā domu, tā arī izturēšanās līmenī.
Par elpošanu
Elpošana un psihes stāvoklis ir nedalāmi. Elpošana ir dzīves enerģija. Elpošana ķermeni savieno ar prātu. Ieteicams ir elpot ar vēderu, nevis kā mācīja manā bērnībā – krūtis uz priekšu, vēders uz iekšu. Sekla elpošana norāda uz vājiem nerviem, zemu koncentrēšanos, mazām darbaspējām un pazeminātu smadzeņu uztveres spēju.
Uzliksim rokas uz vēdera. Vai jūtam, kā izliecas vēders, kad mēs ieelpojam? Vai arī nejūtam neko? Tad iespējams mēs elpojam pārāk sekli. Iespējams, kad tad mums drīzāk kustas pleci, nevis vēders.
Apzināta elpošana palīdzēs mums īsā laikā ieiet alfa stāvoklī. Tas ir lielisks veids, kā ar enerģiju uzlādēt ķermeni, domas un garu. Ne jau vienmēr mums ir jānorobežojas,
Netērējot papildu laiku, mēs varam atslābināties starpbrīžos starp saspringtām mācību stundām, uzņemt jaunu enerģiju, nevis histēriski, viens otru pārkliedzot, saskriet skolotāju istabā, to piebļaut un nemiera vairoti, skriet un nākamo mācību stundu.
Apzinātu elpošanu var veikt visur un pat tā, ka klātesošie to nemaz nepamana. Trenēsim atslābinošo elpošanu.
Kad mums gaidāma nepatīkama situācija, vislabākais līdzeklis ir apzināta elpošana. Ar katru elpas vilcienu mēs atbrīvosimies no bailēm, nervozitātes un steigas. Mēs varēsim domāt mierīgi un bez steigas.
Par meditāciju
Tam nepieciešams ir vairāk laiks un miers. Ja iespējams, varam pieņemt to kā noteikumu – reizi dienā kādu laiku veltīt sev. Izvēlēsimies vietu, kur varam būt netraucēti. Ļausim savām domām vaļu.
Ļausim domām nākt un iet. Akceptēsim domas kā savas esības daļu. Mums nekas nav jādara. Vienkārši jutīsimies labi un brīvi. Izbaudīsim to!
Par autogēno treniņu
Iztēlosimies, ka mēs stāvam uz skaistām kāpnēm. Soli pa solim mēs dodamies lejā. Veiksim katru soli ļoti apzināti, skaitot atpakaļ no desmit līdz nullei. Kad būsim nokāpuši lejā – tātad pie nulles -, mēs būsim nonākuši miera stāvoklī.
Turpināsim lēnām doties pa kāpnēm uz leju. Ar katru pakāpienu izelpas atslābums kļūst vēl dziļāks. Šādā stāvoklī ķermenis nevar izdalīt virsnieres serdes hormonu – adrenalīnu, tādēļ nevar rasties nekādas baiļu vai steigas izjūtas.
Šāds stāvoklis ir piemērots, lai sev iedvestu pozitīvas suģestijas un tamlīdzīgi. Tad dosimies pa kāpnēm augšā, lēni skaitot no nulles līdz desmit. Nonākuši pie desmit, mēs izstaipīsimies un atkal būsim stāvoklī „šeit un tagad”.
Ja nevedas ar vizualizāciju, dziļi elpojot un skaitot no desmit līdz nullei un otrādi, staigāsim pa kāpnēm lejā un augšā, skaitot no desmit līdz nullei un otrādi. Viss ir paradumu jautājums, un tam visam ir vajadzīgs laiks. Laiks, ko veltām sev, ir labākais ieguldījums, ko mēs varam veikt planētas labā.
