Latvijas Universitātē studējis pedagoģiju un baltu filoloģiju. Bijis tiesas rakstvedis (1894—1896), skolotājs dažādās vietās Krievijā (1900—1904) un Valkā (1904—1905). 1905. gadā laikraksta “Dienas Lapa” darbinieks. 
Ticis apcietināts par revolucionāru darbību, 1906. gadā viņu atbrīvoja. Pēc tam līdz 1909. gadam strādājis dažādos laikrakstos. No 1908. līdz 1914. gadam lasījis lekcijas par literatūru un kultūru. Pēc tam līdz 1916. gadam bijis skolotājs Maskavā. No 1940. līdz 1941. gadam vadījis Raiņa literārā fonda literatūras daļu. Bijis zinātniskais līdzstrādnieks Raiņa muzejā un Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā.
Nodarbojies ar Raiņa daiļrades pētīšanu. Autors vairākām grāmatām par Raini, J.Rainis dzīvē un darbā (1930), J.Rainis Slobodskas trimdā (1961), J.Rainis Pleskavas trimdā (1964). Darbi – Latvijas vēstures hrestomātija (1919–21), Apkārtnes mācība, Apkārtnes mācības metodika (1921). Rakstījis vairākas monogrāfijas par rakstniekiem, mācību grāmatas, dzeju, prozu, tulkojis no krievu valodas.
1940. gadā kļuvis par Latvijas Rakstnieku savienības biedru. 1945. gadā saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu.
Viņa brālis Pēteris Birkerts bija folklorists un literatūrzinātnieks
