Jāzeps Vītols (dzimis 1863. gada 26. jūlijā, miris 1948. gada 24. aprīlī) bija latviešu komponists un mūzikas pedagogs. Radījis daudz pazīstamu skaņdarbu balsij un klavierēm, simfonijas un kora balādes.
Ar savu daiļradi viņš ir pacēlis līdz klasiskajam līmenim daudzus latviešu mūzikas žanrus un ar savu darbību strauji virzījis uz priekšu profesionālo mūziku Latvijā.
Jāzeps Vītols dzimis 1863. gada 26. jūlijā Ģīmes dzirnavās, tagad Valmieras pilsētā. Viņa tēvs bija Jēkabpils skolotājs Jānis Vītols, māte Anna Vītola. Beidzis Jelgavasreālskolu, privāti mācoties vijoli, klavieres, ērģeles un mūzikas teoriju.
Muzikāli apdāvinātais jauneklis 1880. gadā tika uzņemts Pēterburgas konservatorijā alta (viola)klasē, bet vēlāk pārgāja uz speciālās kompozīcijas klasi pie Nikolaja Rimska-Korsakova. Studiju laikā tapa viņa Klavieru sonāte b moll (1886), divas dziesmas korim a cappella (“Bērzs tīrelī” un “Lūgšana”) un simfonijas e moll 1. daļa. Bijis latviešu studentu korporācijas Fraternitas Lataviensis biedrs.
1886. gadā Vītols pabeidza Sanktpēterburgas konservatoriju ar mazo zelta medaļu un kļuva par konservatorijas pedagogu. Sākot no 1891.gada viņš kopā ar savu tuvāko draugu Jurjānu Andreju piedalījās folkloras vākšanas darbā un sacerēja balādi “Beverīnas dziedonis”.
No 1897. līdz 1914. gadam viņš veica recenzenta pienākumus Pēterburgas vācu avīzē St. Petersburger Zeitung, bija Pēterburgas latviešu kora vadītājs, kā arī mūzikas kritiķis.
Šajā laikā Vītols piedalījās latviešu dziesmu svētku organizēšanā un, sākot ar III Vispārīgiem latviešu Dziedāšanas svētkiem (1888), bija to virsdiriģents.
Pēc sava skolotāja N. Rimska-Korsakova nāves 1908. gadā Jāzeps Vītols kļuva par formas un praktiskās kompozīcijas klases vadītāju un 1911. gadā par Pēterburgas konservatorijas profesoru.
1918. gadā Krievijas pilsoņu kara laikā Vītols no Pēterburgas pārcēlās uz Rīgu un 1919. gadā kļuva par jaundibinātās Latvijas Konservatorijas pirmo rektoru. 1922. gadā Latvijas valsts par īpašiem nopelniem J. Vītolam piešķīra daļu no bijušās Gaujienas muižas centra.
Latvijas Konservatorijas mācību spēki 1929. gadā. Pirmajā rindā no kreisās: N. Kārkliņa, E. Freivalde-Miške, M. Gubene, A. Sokolovska, J. Vītols, P. Šūberts, B. Roge, E. Francmane, E. Goldmane-Elverfelde; 2. rindā: N. Kreicbergs, L. Gomane-Dombrovska, J. Jurjāns, E. Ungerna de Horna, A. Daugulis, P. Jurjāns, J. Kārkliņš, F. Ertnere, A. Benefelde, P. Sakss, F. Korādo; 3. rindā: J. Neimanis, nezināms, Ā. Ābele, A. Ozoliņš, M. Palēviča-Bite, O. Zīverss, A. Jermolovs, V. Lazda.
1926. gadā viņš bija Sesto latvju vispārējo dziesmu un mūzikas svētku rīcības komitejas priekšsēdis, bet no 1930. gada Latviešu dziesmu svētku biedrības valdes priekšsēdētājs. Daudzu latviešu sabiedrisko organizāciju goda biedrs.
Otrā pasaules kara laikā bija viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memorandaparakstītājiem. 1944. gadā Jāzeps Vītols devās bēgļu gaitās. Kopā ar dzīvesbiedri Anniju savas dzīves pēdējos gadus viņš pavadīja FlensburgāVācijas ziemeļos.
Miris Lībekas slimnīcā 1948. gada 24. aprīlī.
1993. gadā pārapbedīts Rīgā 1. Meža kapu, Mākslinieku kalniņā kopā ar sievu. Vienā pusē apbedīta aktrise Elza Radziņa, otrā komponists Valdemārs Ozoliņš ar sievu dakteri Valiju Ozoliņu.
Pedagoģiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jāzeps Vītols ir izaudzinājis daudzus latviešu komponistus. Savā mākslinieciskajā darbībā izmantojis no skolotāja N.Rimska-Korsakova apgūto krievu klasiķu reālistisko [nepieciešama atsauce] daiļrades metodi, kā arī ieaudzinājis to daudziem saviem skolēniem, neiegrožojot viņu individuālās tieksmes. Latvijas Konservatorijas pirmais rektors.
Avots: https://lv.wikipedia.org/wiki/J%C4%81zeps_V%C4%ABtols
