Vladimirs Uļjanovs, biežāk pazīstams kā Ļeņins (krievu: Владимир Ильич Ленин) dzimis 1870. gada 22. aprīlī [v.s. 10. aprīlī] Simbirskā, miris 1924. gada 21. janvārī Gorkos pie Maskavas), bija Krievijas revolucionārs, boļševiku partijas līderis, pirmais PSRS vadītājs un ļeņinisma ideoloģijas dibinātājs. Tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta ietekmīgākajiem politiķiem.
Dzimis Krievijas impērijas vidienes provinces pilsētā Simbirskā (mūsdienu Uļjanovskā) skolu inspektora Iļjas Uļjanova un viņa sievas Marijas, dzimušas Blankas, ģimenē. Viņa tēva dzimta bija cēlusies no Pievolgaszemniekiem, bet mātes izcelsme no jauktas ebreju-vācbaltiešu dzimtas ilgu laiku tika noklusēta.
1887. gadā Uļjanovu izslēdza no Kazaņas universitātes radikālo uzskatu dēļ. Tajā pašā gadā viņa brāli Aleksandru Uļjanovu sodīja ar nāvi par atentātu pret imperatoru Aleksandru III.
Uļjanovs turpināja mācības pašmācības ceļā un 1891. gadā ieguva jurista licenci. Strādājot kā jurists Sanktpēterburgā, viņš iepazinās ar Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa darbiem. Tā kā marksisms bija Krievijā aizliegts, drīz vien Ļeņinu apcietināja un ieslodzīja cietumā uz gadu, bet pēc tam izsūtīja uz Sibīriju. 1898. gada jūlijā Sibīrijā Ļeņins apprecēja revolucionāri Nadeždu Krupskaju.
1899. gadā tika publicēts viņa darbs “Kapitālisma attīstība Krievijā”. 1900. gadā Ļeņinam tika ļauts atgriezties no Sibīrijas. Tūlīt pēc tam Ļeņins izceļoja uz Eiropu, kur viņš sāka organizēt marksistu laikraksta Iskra izdošanu un kļuva par vienu no vadošajiem Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) biedriem.
1903. gadā pēc Ļeņina disputa ar citu ievērojamu KSDSP biedru Jūliju Martovu, partija sašķēlās divās frakcijās — radikālajā (boļševikos (lieliniekos)) un mērenajā (meņševikos (maziniekos)).
Pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas 1907. gadā Ļeņins pārcēlās uz Somijas lielhercogisti, kur politiskais režīms bija liberālāks nekā pārējā Krievijas impērijā. Ļeņins ceļoja arī pa Eiropu, apmeklējot daudzus sociālistu pasākumus, dažādos laika periodos,uzturoties Londonā, Parīzē un 1. Pasaules kara laikā Ženēvā.
Sākoties karam, pamazām sabruka Otrā internacionāle, jo daudzas Eiropas sociālistu partijas atbalstīja savu valstu valdības kara jautājumā. Ļeņina boļševiki bija viena no nedaudzajām grupām, kas stingri uzstājās no šķiriskajām, nevis nacionālajām pozīcijām.
Pēc imperatora Nikolaja II gāšanas Februāra revolūcijā Ļeņins atgriezās no Ženēvas Krievijā. Vēsturnieki uzskata par ļoti ticamu, ka šo Ļeņina soli finansiāli atbalstīja Vācijas valdība, lai novājinātu savu pretinieku — Krieviju.
Viņš kļuva par boļševiku līderi un publicēja savas “Aprīļa tēzes”, kurās runā par Kerenska pagaidu valdības kļūdām un izvirza mērķi gāzt šo valdību un nodibināt proletariāta diktatūru. 1917. gada jūlijā Ļeņinu apsūdzēja sadarbībā ar vāciešiem un viņš bija spiests slēpties Somijā.
1917. gada oktobrī boļševiki ar Ļeņinu un Trocki priekšgalā veica apvērsumu un pārņēma varu Krievijā.
1917. gada 8. novembrī Ļeņins kļuva par Tautas Komisāru padomes priekšsēdētāju (premjerministru). 1918. gada 3. martā tika noslēgts separāts Brestļitovskas miera līgums starp Krieviju un Vāciju. Krievija izstājas no 1. pasaules kara, tomēr zaudēja ievērojamas teritorijas (mūsdienu Baltijas valstis, Baltkrieviju, Ukrainu).
Ļeņins padzina demokrātiski ievēlēto Satversmes sapulci, kurā boļševiki bija mazākumā, un aizliedza citas politiskās partijas. Drīz pēc Berlīnes papildvienošanās parakstīšanas 1918. gada 30. augustā esere Fanija Kaplāneatentātā ievainoja Ļeņinu.
Krievijas pilsoņu kara laikā Ļeņins ieviesa kara komunismu. Pēc kara beigām, mēģinot glābt ekonomiku, tika ieviesta jaunā ekonomiskā politika (NEPS), kas atļāva ierobežotu privātu uzņēmējdarbību.
Saasinoties veselības problēmām, pēc smadzeņu triekas 1922. gada maijā Ļeņins bija paralizēts. Pēc trešās triekas 1923. gada martā viņš zaudēja jebkādas kustības un runas spējas. Ļeņina ceturtā trieka 1924. gada 21. janvārī bija nāvējoša. Kā citi viņa nāves iemesli ir minēti noindēšana vai sifilisa komplikācijas.
Ļeņins pēc savas nāves tika iebalzamēts un viņa mūmiju ievietoja mauzolejā Maskavas centrālajā laukumā (Sarkanajā laukumā). Ļeņina mauzolejs kļuva par PSRS centrālo tribīni, no kuras svētkos un citos svinīgos gadījumos valsts amatpersonas sveica iedzīvotājus. Pēc 1991. gada ar dažādu intensitāti noritējušas diskusijas par iespēju Ļeņina ķermeni apbedīt.
Tūlīt pēc Ļeņina nāves izveidojās Ļeņina personības kults. Daudzas pilsētas, rūpnīcas utt. tika nosauktas Ļeņina vārdā. PSRS laikā gandrīz katrā kaut cik ievērojamā pilsētā centrālā iela bija nosaukta Ļeņina vārdā, bet pilsētas centrā bija Ļeņina piemineklis.
Padomju daiļradē tika ieviests Ļeņiniānas jēdziens (Лениниана), kas ietver Ļeņina tēla cildināšanai veltītus mākslas darbus : lugas, kinofilmas, grāmatas, muzikālus sacerējumus, gleznas, plakātus. Kādreiz ļeņiniāna veidoja veselu industriju.
Tā kinomākslā pie šīs tēmas strādāja Dziga Vertovs (“Trīs dziesmas par Ļeņinu”, 1934), Mihails Romms (“Ļeņins Oktobrī” 1965, “Vladimirs Iļjičs Ļeņins”, 1948), Sergejs Jutkevičs (“Stāsti par Ļeņinu” 1957, “Ļeņins Polijā” 1965, “Ļeņins Parīzē” 1981).
Glezniecībā izceļas Josifs Brodskis (“Ļeņins un manifestācija” 1919, “Ļeņina uzstāšanās Putilova rūpnīcā” 1929, “Ļeņins Smoļnijā” 1930 u.c.). Ļeņina vizītei Rīgā krievu mākslinieks Vasilijs Krilovs veltīja gleznu “Ļeņina ierašanās Rīgā 1900. gada aprīlī”.
1950. gadā Rīgā, pec Ernesta Štālberga projekta, tika uzcelts Ļeņina piemineklis Brīvības un Elizabetes ielu krustojumā. Piemineklis 1991.gada septembrī demontēts un aizvests nezināmā virzienā.
