Valdis Lukss (īstajā vārdā Voldemārs Lukss; 1905. gada 21. jūnijs — 1985. gada 24. jūlijs) bija latviešu dzejnieks, žurnālists un politiskais darbinieks.
Dzimis Ozolnieku (tagad Smārdes) pagastā. Mācījies Tukuma apriņķa skolā. Pēc tās pabeigšanas 1937. gadā pabeidza studijas Latvijas Universitātē. Otrā pasaules kara laikā bija PSRS frontes laikraksta “Latviešu Strēlnieks” redakcijas darbinieks. 1944. gadā uzņemts PSKP. Pēc kara, no 1945. līdz 1947. gadam, bija laikraksta “Literatūra un Māksla” redaktors. No 1950. līdz 1965. gadam Lukss bija Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs. 1958. gadā apbalvots ar Latvijas PSR Valsts prēmiju. Bijis LKP CK biedrs. No 1958. līdz 1962. gadam Valdis Lukss bija PSR Augstākās Padomes deputāts.
Pirmie Valda Luksa dzejoļi parādījās periodikā jau no 1925. gada. Pirmais dzejoļu krājums “Skarbums” iznāca 1941. gadā. Tajā dominējoši bija revolucionārās cīņas motīvi. Vairāki dzejas krājumos apkopoti kara laika dzejoļi, piemēram, krājumos “Sniga sniegi” (1943) un “Kara krūze” (1945). Pēc kara iznāca dzejoļu krājumi “Rita sāk dzīvot” (1948), “Dzejas” (1949), kas bija veltīti pēckara dzīvei. Revolucionāriem veltītās poēma “Slava” (1958), dzejas krājumi “Augsim” (1948), “Rīta solis” (1951), “Pirmklasnieki” (1956), “Tinces varavīksne” (1957). Luksam raksturīga bija emocionāli ekspresīva, sabiedriski aktuāla dzeja.
