Katram no mums dzīvē pienāk brīdis, kad jūtam: ir jāsāk jauna nodaļa savas dzīves grāmatā. Tas prasa uzdrošināšanos, spēju pārvarēt savu nedrošību un paieties pretī sev, noticēt sev un uzticēties savai sirdsbalsij. Darīt to ne tikai sevis dēļ, bet tāpēc, ka ar šo uzdrīkstēšanos mēs varam palīdzēt arī citiem cilvēkiem būt drosmīgākiem, riskēt, atļaut sev būt tiem, kas mēs esam. Man tā dzīvē ir bijis vairākas reizes, kad jūtu: ir īstais laiks. Uzdrīkstēties būt sev, būt īstam, būt atvērtam, būt saimniekam, saimniecei savā dzīvē un beidzot izdarīt to, pēc kā sirds tik sen ir alkusi. Un šādi lēmumi bieži vien dzimst tad, kad redzam un dzirdam cilvēkus, kuri jau ir uzdrīkstējušies, noticējuši sev un beidzot dara to, par ko agrāk vien sapņojuši.
Pavasara studijas nometne, esot uz viena viļņa kopā ar fantastiskiem cilvēkiem – skolotājiem, iedvesmotājiem, tādiem pašiem laimes alkstošajiem, kā es pati, deva iedvesmu dalīties ar to siltumu, prieku un sirds sajūtām, ko saņēmu. Ļāva sev noformulēt to, ko esmu guvusi savā dzīves ceļā un kas ir tas, kur es varu būt noderīga citiem. Vienatnē to izdarīt būtu daudz grūtāk.
Jau no bērnības es esmu bijusi zinātkāra un mani vienmēr ir interesējušas atbildes uz jautājumiem: kas es esmu, kāda ir mana sūtība, kāpēc vieni cilvēki dzīvo priecīgi, bet citiem visa dzīve ir vienas ciešanas, kā uzbūvēts Visums un kādas ir manas robežas, bet varbūt nekādu robežu nemaz nav? Es gribu būt laimīga. Es gribu mīlēt. Es gribu saprast sevi: kas ir mans. Ko man vajadzētu darīt, lai dzīve kļūtu skaistāka ne tikai man, bet arī citiem cilvēkiem? Kā es varu palīdzēt sev un citiem cilvēkiem? Daudz, daudz nebeidzamu jautājumu. Man ir bijuši daudzi labi skolotāji. Daudzi no viņiem, sabiedrībā zināmi cilvēki. Taču bieži vien es sapratu, ka vislabākās mācību stundas man sniedz tie, kuri it kā nepretendē uz skolotāja statusu.
Es vienmēr esmu daudz lasījusi: sākumā pasakas, tad daiļliteratūru, stāstus par ievērojamu cilvēku dzīvēm, motivējošas grāmatas, ezotērisku literatūru – meklējot šīs pašas atbildes. Un gluži normāli man vienmēr ir šķitis padalīties savās atklasmēs ar citiem cilvēkiem. Daudzi no izlasītajiem rakstiem bija krievu valodā un es dalījos arī ar tiem. Taču bija cilvēki, kuri teica, ka viņi tik labi nepārvalda krievu valodu, lai šos rakstus pietiekami labi uztvertu. Un es sāku tulkot, jo tas bija svarīgi man un es vēlējos palīdzēt daudzas lietas saprast arī citiem. Līdztekus tam, tās lietas, kas man šķita prakses vērtas, es izmēģināju pielietot savā dzīvē un pārbaudīju, kā tās praktiski strādā – un tā guvu savu pašas pieredzi – darot…. un, protams, arī kļūdoties.
Tā tapa mans blogs www.gintafiliasolis.wordpress.com, kuram piecu gadu laikā ir izaudzis krietns sekotāju pulks. Un šī nodarbe: agri no rīta, baudot savu ikrīta kafiju no savas mīļākās, vīra mātes dāvātās krūzes, es tulkoju to rakstu, kurš pie manis “atnācis”. Laikam ejot, es uzzināju, ka daudzi cilvēki, lasot šo blogu, jūt to pašu ko es, izlasītais viņus iedvesmo dzīvei, palīdz grūtos brīžos, izveidojas par savdabīgu rituālu. Un, protams, tas iedvesmo darīt, darīt labāk, vairāk, skaistāk, iedvesmojošāk.
Pirms daudziem gadiem es strādāju izdevniecībā “Rīgas Viļņi”, biju datorgrafiķe, maketēju žurnālus un savā nodabā sapņoju par to, ka es ļoti gribētu savā dzīvē izdot SAVU žurnālu, kurā es varētu intervēt interesantus cilvēkus, rakstīt par sev tuvām tēmām un izdomāt tā vizuālo izskatu. Sapņoju par žurnālu, kurš cilvēkus iedvesmotu skaistām lietām, iedrošinātu piepildīt savus sapņus, noticēt sev. Un tad “pavisam nejauši”, “dažādu sakritību” rezultātā es iepazinos ar Inesi, ar viņas Pavasara studiju, piedalījos grāmatu “Māmiņ, kāpēc tā?” un “Kā iemīlēt sevi” ceļā pie lasītājiem, kā arī Ineses sarunāšanās spēļu tapšanā. Un jau pagājušā gada jūlijā dienas gaismu ieraudzīja mūsu pirmais žurnāla “Kā darītu Mīlestība” numurs. Kā gan to savādāk nosaukt, ja ne par Dieva Brīnumu?
Jā, Inese jau mūsu sadarbības sākumā piedāvāja man kļūt par Pavasara studijas lektoru, taču, godīgi atzīstos, man bija bail, man trūka pārliecības par sevi, trūka sajūtas, ka tas, ko varu cilvēkiem piedāvāt ir vērtība, ka mana pieredze var kādam palīdzēt sasniegt to, ko viņš vēlas. Vēl joprojām, turpinot risināt šo domu, es sāku mācīties Ineses skolās, kļuvu par daļu Pavasara studijas un arī nometnes “Iekšiņa un Āriņa” dalībnieci un lektori vienlaicīgi. Un, likumsakarīgi, es sapratu, ka ikvienam cilvēkam ir doti savi īpašie talanti, savas spējas, prasmes, katram savs “unikālais komplektiņš”, lai radītu savu dzīvi – skaistu, interesantu, piepildītu un iedvesmojošu. Vajag tik to apzināties, uzdrošināties, pieņemt lēmumu un sākt darīt. Tas attiecas gan uz pārmaiņām pāra attiecībās un ģimenē, gan savas nodarbošanās un hobiju jomā, gan veselībā un mainot savu dzīves ritmu un ieradumus.
Par to, kā pašiem radīt gaišas pārmaiņas savā dzīvē, uzdrošināties, uzticēties, noticēt, pieņemt savas dzīves svarīgākos lēmumus, mēs runāsim klātienē Pavasara studijā pirmdien 3. jūnijā plkst. 18:00
Mīļi gaidīti
Jūsu Ginta Filia Solis
