Ja paveiksies, cilvēka dzīvē iestājas brīdis, kad nav kam palūgt padomu. Vispār nav kam palūgt.
Ne tāpēc, ka blakus nav neviena, vecāka cilvēka. Ir! Taču viņi nekad nav gājuši tavu ceļu. Viņi ir gājuši savu, bet ne tavu.
Bet tu esi aizgājis pietiekami tālu, lai jautātu citiem padomu. Un visi viņu vārdi tagad nav nekas vairāk kā vērotāju no malas viedokļi, uz kuriem neizdosies novelt atbildību par savām neveiksmēm.
Nākas meklēt sevī to punktu, kurš palīdzēs pieņemt lēmumu. Un nāksies to salīdzināt ar ziņām, kas nāk no ārpuses. Atbildēt par katru savu lēmumu un pašam mācīties izturēt savas iekšējās vētras.
Daudzi cenšas izvairīties no šī momenta. Viņi precas ar tiem, kas viņiem pateiks priekšā, ko darīt. Draudzējas ar tiem, kuri pareizi viņus novērtē. Strādā pie tiem, kuri uzņemas visu atbildību. Tā arī nodzīvo līdz pat vecumdienām. Un nekā briesmīga visā tajā nav.
Bet, kad tu ej viens, tad laiku pa laikam šķiet, ka tu visu dari aplam (un tie, kuri šaubās, noteikti tev to pārmetīs). Ne jau tāpēc, ka kaut kas reāli nav īsti labi, bet tāpēc, ka citi dara savādāk.
Tāpēc, ka izņemot tevi, neviens cits nedara tā kā tu. Tāpēc, ka tas ir tikai tavs ceļš. Pa absolūti nepazīstamu apvidu ar savu iekšējo kompasu un patstāvīgi izgudrotu jēgu. Cerībā, ka pakāpeniski sāksi no tā visa gūt labizjūtu.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis
