Tā cilvēka dzīvē, kurš piedzīvojis daudz traumu, sāpju un vilšanos, bet pēc tam ilgi, ilgi strādājis ar sevi un atradis dziedināšanu, pienāk interesants brīdis …
Pienāk ļoti dīvaina diena, kas liek būt piesardzīgam, diena, kad viss ir labi. Un, kad šis “labi” nav vis kaut kāda bēgšana, ilūzija, triks vai klusums pirms vētras, bet kļūst par realitātes atspoguļojumu. Attiecības sakārtojas un nav vairs nodevības. Un nekur vairs pēkšņi neiekrīti. Un arī ar radiniekiem viss ir kārtībā. Šķiet, ka šajā brīdī notika visa lielā dzīves cīņa. Un pirmo reizi dzīvē cilvēks sajūtas viens vesels. Un tas ir tik neierasti.
Tomēr, nez kāpēc kļūst smagi un grūti dzīvot normālu mērenu emociju dzīvi. Nelīst augstā kalnā, nenolaisties dziļās, tumšās alās, nepiedalīties grandiozās traģēdijās, bet vienkārši dzīvot.
Un te nu ir vajadzīgs pietiekami daudz piepūles, lai apstādinātu šo ratu un ieslēgtu daudz smalkākas sajūtas. Meklēt labsajūtu ceļojumā pa mierīgu upi. Dzīvot kā visi. Izbaudīt vienkāršos priekus. Nekarot.
Pazīstams stāsts? Un kā tu ar to tiec galā?
