Pārstāj taisnoties par savu paša dzīvi un pārstāj domāt, kā kādm citam būtu tavā priekšā jātaisnojas par to, kā viņš dzīvo…
Aizber ar aizmirstības pelniem šos kļūdainos ceļus, tāpēc, ka tie nevienu nekur nav aizveduši, izņemot pie attaisnošanās neirozes vai citu cilvēku vērtēšanas ligas…
Dzīvi novērtēt var tikai tas, kurš pats to dzīvo.
Ja viņam tajā labi – viss ir lieliski, pat tad, ja citiem, kas ārpusē, šķiet, ka tas nevar būt labi…. atslēgas vārds ir ŠĶIET.
Ja slikti dzīvo – cilvēks vai nu kaut ko maina vai pielāgojas.
Abi lēmumi viennozīmīgi ir viņa un abi viņam ir taisnīgi.
No malas vērotājiem neviens neko neprasa.
Pārstāj uzskatīt, ka jautājumi: kāpēc vēl neesi precējies…. kāpēc tev nav bērnu vai kāpēc esi sadzemdējis veselus četrus… kāpēc tu negribi notievēt vai gluži otrādi – pieņemties svarā… kāpēc tu nekur nebrauc vai kāpēc visu laiku vandies pa pasauli…. kāpēc tu vēl joprojām dzīvo īrētā dzīvoklī vai kāpēc ņēmi kredītu…. kāpēc tu dzīvo ar šo cilvēku vai kāpēc dzīvo viens ar kaķi? – tie ir jautājumi, uz kuriem nevienam nav jāsniedz atbildes, vai arī jāsniedz tās ar vainas pieskaņu balsī…
Vispar nav jāatbild.
Vai arī dari tā, kā dara ebreji: uz jautājumu smaidot atbild ar pretjautājumu:
KĀPĒC TU TO VĒLIES ZINĀT?
Un lai taisnojas, kāpēc devuši sev tādas tiesības apspriest šīs tēmas.
Atceries, ka tev nav vajadzīga atļauja lai darītu to, ko tu dari – īpaši no tiem, kuri nesponsorē tavu darbību.
Bet pavisam ideāli, ja it visā tu pats sevi sponsorē… tad dzīve kļūst vieglāka.
Un nevajag paļauties uz kāda cita palīdzību pat tad, ja šī iespēja šķiet ļoti vilinoša.
Tāpēc, ka nav bezmaksas palīdzības.
Mēs vienmēr maksājam – vai materiāli, vai emocionāli vai fiziski…
Tāpēc, tad, ja tu, piemēram, ņem naudu no vecākiem, pēc tam nečīksti, ka viņi lien tavās darīšanās un grib visu zināt…
Tāpēc, tad, ja esi nolēmis kļūt par mīļāko un dari to materiālu apsvērumu dēļ, tad negaidi, kad kādu interesēs, kas notiek tavā dvēselē… – tu esi prece…
Tāpēc tad, ja tu bieži žēlojies par savu dzīvi – tu būsi žēluma objekts un negaidi atbalstu…
Mums ir tiesības uz visu, kas nav uz sveša rēķina un no kā neviens necietīs…
Mums ir tiesības gan uz kļūdām, gan vilšanos, gan jauniem mēģinājumiem, gan radošumu, gan vientulību, gan seksuālo orientāciju un dzīves veidu un izvēli it visā…
Nav pareizas priekš visiem dzīves…
Un tās vienkārši nevar būt, kaut vai tikai tāpēc, ka esam tik dažādi un atšķirīgi.
Atceries, ko teica Ostrovskis? – “Kāds mīl arbūzu, bet kāds – cūkas šņukuru”?
Tāpēc, lai katrs izvēlas, Ko viņam mīlēt un KO darīt…
Un, lai katrs kļūst par komandieri savā paša dzīvē…
Ļiļa Grad
Tlkoja: Ginta Filia Solis
