Laikā, kad realitāte ik brīdi sagādā smagus satricinājumus cilvēces civilizētajam un miermīlīgajam paštēlam, savu aktualitāti no jauna apliecina psihoanalīzes pamatlicēja Zigmunda Freida pārdomas par karu kā cilvēkiem piemītošās agresijas izpausmi. Jautājums „kāpēc karš?”, kas nodarbināja Freidu vairāku gadu garumā un savulaik kļuva par tēmu slavenajai vēstuļu apmaiņai ar Albertu Enšteinu, joprojām uzstājīgi pieprasa atbildi.
Darbā Laikmetīgi par karu un nāvi Freids pauž domu, ka nāciju atšķirību dēļ pat ar augstākajiem civilizācijas standartiem kari ir nenovēršami.1 Nāciju identitātes konstituēšana balstās nošķīrumā savējie/svešie. Ienaidnieki ir izdevīgi, lai pret tiem vērstu agresiju, tādējādi stiprinot identifikācijas saiti ar „savējiem”. Karš kā šīs agresijas sekas rada vilšanos un īgnumu, kā arī maina cilvēku attieksmi pret nāvi un piešķir dzīvei zūdīguma noskaņu.
Karš atceļ valstu miera laika līgumus, vienošanās, ierobežojumus utt. Karojoša valsts brīvi lieto jebkādus netaisnīgus un vardarbīgus līdzekļus, izmanto viltības un melus, un intencionālu maldināšanu pret ienaidniekvalsti. Valsts pieprasa bezierunu pakļaušanos no iedzīvotājiem un pašaizliedzīgu rīcību, bet vienlaikus ar pilsoņiem apejas kā ar maziem bērniem, turot tos neziņā, piekopjot slepenību, cenzūru un propagandu. Konstituēdama ienaidniekus un disidentus, valsts parādās nevis kā drošības un miera garants, bet kā varaskāra instance, kas tiecas pēc indivīdu padevības un izmantošanas, un kuras mehānismiem indivīdiem būtu jāpakļaujas patriotisma vārdā. Valsts nav abstrakcija, bet vienmēr kāds reāls pakļāvējspēks, kas īsteno pakļaušanu tēvišķas aizsardzības aizsegā. Zīmīgi, ka valsts aizliedz indivīdiem īstenot agresīvas tieksmes, nevis lai izskaustu agresiju, bet gan lai to monopolizētu.2
Valsts pakļaujošās institūcijas izmanto ierobežojošos mehānismus, kas definē aizliegumus, sakot „nē” (tev nebūs…!). Varas attiecības pakļauj indivīdus caur aizliegumiem, proti, tie neko citu nedrīkst, izņemot to, ko vara tiem atļauj. Varas tīklojums pamatā ir juridisks, centrēts vienīgi uz likumu noteikšanu un aizliegumu funkcionēšanu. Visiem dominēšanas un pakļaušanas mehānismiem jānoved pie paklausības. Kad ārējie spaidi mazinās un aizliegumu groži tiek palaisti vaļīgāk, indivīdi ir spējīgi krāpt, laupīt, izvarot, nogalināt utt., kas it kā tiek uzskatīts par nepieņemamu civilizētā sabiedrībā. Karā kā sava veida dabiskajā stāvoklī ir atļauts tas, kas miera stāvoklī ir aizliegts, pretlikumīgs, pretīgs, nicināms un necilvēcīgs.
Tomēr Freids norāda, ka kara izraisītā vilšanās it kā tik civilizētajā indivīdā nav pamatota, jo šīs vilšanās iemesls ir nevis regresija no augstāka uz zemāku attīstības stāvokli, bet gan ilūzija par sasniegto civilizācijas augsto pakāpi. Karš atklāj divas ilūzijas: pirmkārt, ilūziju, ka valsts ir morāles sargātāja un īstenotāja, otrkārt, ilūziju, ka mūsdienu civilizācijas apstākļos indivīdi nav spējīgi būt primitīvi, ne-cilvēciski un dzīvnieciski. Tomēr nevis laikmets cilvēku padara par cilvēku, bet gan nemitīgs pašdarbs un pašpārvaldīšana. Tādējādi, atbrīvojoties no ilūzijas par civilizācijas augsto attīstības pakāpi un sasniegtā neiznīcināmību, nebrīnīties sastapt primitīvo gan sevī, gan līdzcilvēkos!
Kā iespējama varmācīga, agresīva vai ļauna rīcība augsti attīstītā sabiedrībā? Jautājums jāsaista ar to, kā indivīds kļūst par morāles normu nesēju un īstenotāju. Sabiedrība cilvēkam iemāca rīkoties atbilstoši tam, kas tajā tiek pieņemts par labu. Freida psihoanalīze postulē, ka cilvēka iedabu veido dziņas – dzīves un nāves dziņas, kas pašas par sevi nav nedz labas, nedz sliktas, un kuru mērķis ir vajadzību apmierinājums. Dzīves dziņas jeb Eross un nāves dziņa tiek tēlaini atveidotas arī kā mīlestība un naids. Nāves dziņas sinonīmi ir agresija, destrukcija un naidīgums. Kara darbība ir nāves dziņas izpausme (protams, jāņem vērā arī politiski ekonomiskās intereses) ar mērķi – aizvākt, iznīcināt, nogalināt. Dzīves un nāves dziņu cīņas vēsture ir kultūras attīstības vēsture. Freids norāda, ka „kultūra ir īpašs process, kas aptver cilvēci, [..] tā ir process Erosa dienestā, kas atsevišķos cilvēku indivīdus, bet vēlāk – ģimenes, ciltis, tautas un nācijas grib sapludināt lielā vienībā, cilvēcē. To, kāpēc tam tā jānotiek, mēs nezinām; tāds ir Erosa darbs. Šiem cilvēku daudzumiem jābūt libidozi savstarpēji saistītiem”.3 Arī draudzība ir mīloša attieksme, kuras mērķis neīstenojas kā seksuāls apmierinājums. Būt mīlētam ir labums. Mīlestības dēļ mēs esam spējīgi atteikties no citas īslaicīgas patikas, piemēram, dusmās kādam iesist.
Cilvēka agresivitāti nevar ar audzināšanas palīdzību „izraut ar saknēm”, aizstājot to ar labām tieksmēm. Tikai dziņu izpausmes darbībās var tikt vērtētas kā labas vai sliktas saskaņā ar sabiedrībai lietderīgo. Turklāt vērtēšanas kritēriji ir mainīgi un konvencionāli, piemēram, naidīgs ir īpašība, kas neiederas sabiedrības kopbūšanas interesēs. Lai raksturotu cilvēku savstarpējās attiecības, Freids atsaucas arī uz teicinu lupus est homo homini (cilvēks cilvēkam ir vilks).4 Atbilstoši jūtu ambivalencei, proti, vienlaicīgai mīlestības un naida izjūtai pret vienu un to pašu personu, mīloša un nīstoša dispozīcija ir vienmēr savijušās kopā. Līdz ar to altruisms var slēpt egoismu, pretīgais savijas ar iekārojamo, sadisms un mazohisms apvēršas.
Neviena no cilvēka pamatierosām netiek iznīcināta, bet gan tiek izstumta, kļūst neapzināta vai arī tiek aizstāta ar tās pretmetu, taču pie noteiktiem apstākļiem, piemēram, sākoties karam, ierosas var parādīties visā savā intensitātē. Šo – neiznīcinamības, nepārvarāmības – īpašību sauc par psihisko plastiskumu. Neviena no psihes attīstības stadijām nezūd, nepaliek pagātnē; tās visas pastāv līdzās viena otrai. Freida izstrādnes par sapņu interpretāciju mums pauž psihiskā plastiskuma paraugu, jo, kolīdz bēgam miegā, moralitāti viegli nometam nost kā drēbes, lai to atkal uzvilktu nākošajā rītā.5 Jāņem vērā sapņu interpretācijas galvenā premisa – sapnis ir vēlmes piepildījums. Saskaņā ar to arī šķietami altruistiski sapņi vai pat murgi sevī slēpj latentu paša vēlmes piepildījumu.
Karš dara iespējamu primitīvā cilvēka atkal atgriešanos mūsos. Kara aizsegā primitīvais cilvēks novelk savu civilizētības apmetni. Tieši no spriešanas par acīm redzamo rīcību veidojas ilūzija par cilvēka motivāciju, piemēram, nesavtību, labvēlību pret otru. Savukārt darbību motīvi paliek apslēpti. Valsts uzraudzības mašinēriju neinteresē cilvēka motivācija, kamēr viņa darbības atbilst no viņa prasītajam – paraugiem, normām. Jo spēcīgāka lolotā ilūzija par paša un līdzcilvēku labsirdību, jo spēcīgāka vilšanās, saskaroties ar pretējo. Freids norāda, ka ilūzija, ar kuru mēs dzīvojām un kuru satrieca Pirmais Pasaules karš, balstījās tajā, ka nevis cilvēki būtu zemu krituši kara iespaidā, bet gan tajā, ka viņi nekad nebija pacēlušies tik augstu, cik iedomājāmies.6
Freida nopelns jautājumā par karu un agresiju ir tas, ka agresija ir ne tikai līdzeklis kaut kādu mērķu sasniegšanai, bet tiek īstenota arī sevis pašas dēļ kā viena no cilvēka pamatierosām. Varmācība var nebūt fiziska; tā var izpausties kā morālais, intelektuālais sadisms. Freids postulē katram cilvēkam – svētajam vai noziedzniekam – piemītošu agresijas jeb nāves dziņu, proti, tiekšanos pēc nāves, iznīcības, neorganiskā; un, pirmkārt, nevis pēc citu, bet gan paša nāves. Cilvēks ir būtne, kas tiecas mirt. Karš deiluzionē cilvēku kā miermīlīgu, mīlestību alkstošu būtni. Cilvēks ir arī ļauns bestija. “Arī” nevis “tikai”. Līdz ar to cilvēkam ir izvēle, par kuru ir jāuzņemas atbildība. Agresija pret citu, otru, tuvāko ir nevis neizbēgamība, bet gan pašsaudzēšana – sevis saudzēšana no sevis paša.
Cilvēces vēsture ir slepkavību vēsture. Bauslis „Tev nebūs nokaut” norāda uz to, ka slepkavnieciskums ir viena no cilvēka pamatvēlmēm, jo to, ko neviens nekāro darīt, nebūtu jēgas arī aizliegt. Mūsdienu cilvēks – mēs – ir tikpat asinskārs kā pirmatnējie cilvēki. Ne jau dziņas ir mainījušās vai izzudušas, bet apkārtceļi to apmierināšanai, piemēram, šausmu filmas katarsei, un palīgkonstrukcijas – cigaretes, alkohols. Tomēr īstais ir tīkamāks par aizvietoto, un tāpēc karš ir agresijas apmierinājuma apsolījums.
Vai tāpēc karš būtu neizbēgams? Iespējams, ka cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kas spēj nogalināt nogalināšanas vai tīksmes dēļ. Bezapziņā, Freids apgalvo, cilvēks nogalinātu pat mazākā sīkuma dēļ.7 Karavīri neizpilda pavēles kā automāti; tiem arī tīk nogalināt. Bet kā autonomi subjekti viņi ir atbildīgi par savu izvēli. Nevajag dziņās balstītās vēlmes pārvērst par īstenību, ar neirotisko valūtu atpērkoties no neapmierinošās realitātes. Katra esošā nāves dziņa neattaisno agresijas izlādēšanu uz āru. Dziņas nenosaka darbību vai rīcību, bet gan dod rīcībai motivējošo spēku. Mēs esam gan mīlestību, gan naidu alkstošas būtnes. Nāves dziņa pati par sevi nav nekas ļaunestīgs. Freids neaicina īstenot „dabisko savaņģotību”, bet gan apzināties savu iedabu. Freida ieteikums būtu – stiprināt saprātu, tādējādi neļaujot agresijai patvaļu, tomēr nevis, lai no sadista kļūtu par mazohistu, bet gan lai izkoptu sevis pārvaldīšanu. Tādēļ 1933. gadā savu vēstuli Einšteinam Freids noslēdz ar optimismu: „viss, kas veicina civilizācijas attīstību, tajā pašā laikā darbojas pret karu”.8
- Freud S. Reflections on War and Death. New York: Moffat, Yard and Company, 1918, p. 9. (atpakaļ uz rakstu)
- Turpat, p. 14. (atpakaļ uz rakstu)
- Freids Z. Īgnums kultūrā. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000, 85. lpp. (atpakaļ uz rakstu)
- Turpat. (atpakaļ uz rakstu)
- Freud S. Reflections on War and Death, p. 32. (atpakaļ uz rakstu)
- Turpat, p. 29. (atpakaļ uz rakstu)
- Turpat, p. 64. (atpakaļ uz rakstu)
- Freud S. Why War?, The Standard Edition of the Complete Psychological Works of Sigmund Freud. Volume XXII. New Introductory Lectures on Psycho-Analysis and Other Works (1932–1936). London: The Hogarth Press/The Institute of Psycho-Analysis, 1964, p. 215. (atpakaļ uz rakstu)
Autore: Ieva Stūre-Stūriņa
