Ej savu taku, kaut grūti to iemīt.
Mēģināt atdarināt citu skolotāju, lai cik labs tas arī būtu, ir velta laika nosišana labākajā gadījumā, sliktākajā – izgāšanās. Var nošpikot kādu atsevišķu ideju, kādu metodisko paņēmienu, bet savs stils jāizveido pašam, piemērojot savam raksturam, augumam, balsij, skolēnu kontingentam, ainavai aiz loga utt.
Sliktais piemērs.
Māksliniece: Valentīna Gašpuite
Parasti, kad vadīju stundu „pareizi”, atbilstoši visiem priekšrakstiem, viss sagāja ķīselī. Pirms gadiem 30 noteikumi, kā vajag mācīt, bija daudz striktāki (cita lieta – kā tos ievēroja). Arī tajos laikos bija atklātās stundas, tad gan katrs centās izdarīt visu kā vajag. Un dažam kolēģim tas padevās ļoti labi. Tos lika citiem par piemēru. Vispār valdīja lielāka vienveidība. Visiem viena mācību grāmata, vieni un tie paši papildmateriāli. Biju jauna un ar mazāku pieredzi, tāpēc centos sekot norādījumiem. Rezultāts, protams, – vienveidīgas stundas.
Pirmo gadu vēl nekas, tad gribot negribot jābūt radošam. Bet iet otrs gads, trešais utt. Viss turpinās pēc labākajiem paraugiem. Un tad kādu dienu…
Bija pēcpusdiena, sildīja saulīte. Bērni paēduši, es arī. Stāstīju par kādu rakstnieku vai dzejnieku, īsti neatceros, līdz… aizmigu. Jā aizmigu runājot. Krist jau nenokritu, bet jutu, ka runāju kaut ko galīgi šķērsām. Par laimi uztvēru sava aplamā teikuma beigas, un man izdevās izveidot kaut cik sakarīgu tekstu. Bērni arī, skaidra lieta, bija tā kā samiegojušies, kā apdulluši un šķiet, neko nepamanīja.
Tajos laikos disciplīna stundā tika vērtēta augstāk par aktīvu līdzdalību, tomēr kolektīva snaušana diez vai būtu uzskatāma par labu paraugu citiem skolotājiem. Nemēģiniet to atkārtot!
Labais piemērs.
8.klase, literatūra. Tēma – godi latviešu tautasdziesmās: kristības, kāzas, bēres. Kontakts labs, bērni atsaucīgi, bet mazlasītāji un nelasītāji, ar prāviem robiem zināšanās. Pie grāmatplaukta ar striķi jāvelk. Mācu viņus otro gadu. Nepieciešams kaut kā pārliecināt, ka arī grāmatplauktā var būt kaut kas interesants. Nolemju izmantot provokāciju.
Uzdoto mājasdarbu – sameklēt 3 tautasdziesmas par noteiktu tēmu – protams, neviens nebūs veicis, visi ķers pēdējā brīdī kaut ko no mana plaukta, kur viņiem atļauts rakāties. Otrā rindā tīšām nolieku nerātno dainu krājumiņu „Puisīts tek uz meitiņu”. (Bez ironijas – lieliskākais seksuālās audzināšanas līdzeklis, ja ir prasme un dūša to izmantot.) Garo starpbrīdi pavadu skolotāju istabā, uz stundu eju lēni.
Kā jau cerēju, klasē vis sprauslā un hihina. Tūliņ pēc sasveicināšanas atskan jautājums:
– Skolotāj, kāpēc jūs klasē turat rupjas grāmatas?
Tēloju izbrīnu:
– Rupjas? Tur nevienas rupjas nav.
– Kā tad nav? Re, kur ir!
– Tā nav rupja. Tās ir tautasdziesmas.
– Bet tur pilns ar rupjībām!
– Nav vis! Nu nolasi kaut vienu!
Puisis taisās lasīt, bet tad pārdomā, kaut gan pirms brīža to droši vien darījis pilnā balsī:
– Nē, skolotāj, es nevaru, lasiet jūs!
– Kuru?
– Nu, kaut vai šo!
Iemetu aci grāmatā un nopriecājos. Laba izvēle, būs daudz, par ko runāt. Nolasu mierīgā un neitrālā balsī:
– „Kundziņš man pisti prasa,
Es vis pist negribēju:
Kundziņam zīda pauti,
Man pežiņa nemazgāta.”
– Vai, skolotāj, kad jūs lasāt, nemaz neizklausās rupji!
– Un nav jau arī. Vienkārši lietas sauktas īstajos vārdos, kādus tolaik lietoja. Un aprakstīta ļoti konkrēta situācija.
Un iesākas stundas nopietnā daļa, kurā paspējam bezgala daudz izrunāt un noskaidrot: par attiecīgo vārdu izvēli, par latviešu un vācu baronu attiecībām, par mīlestības izpausmēm savas kārtas ļaužu vidū, savas otrās pusītes meklēšanu un izvēli, bērniem nemanot jau esam atvēruši skolas dainu izlases, kas bija laikus noliktas uz galda un tā tālāk.
Bērniem acis mirdz, interese vai līdz mākoņiem, viņi man tic un ņem pretī visu, ko dodu, tēma aiziet kā vienā elpas vilcienā, pat mājas darbus izpilda gandrīz visi. Vēl pa vidu paspējam sarīkot pādes dīdīšanu ar tautasdziesmām, tikai mazuļa vietā ņemam manas meitas resno lelli. Tautasdziesmu grāmatas iet no rokas rokā, ne tikai tā viena, bet arī citas, jo, izrādās, tur ir daudz interesanta.
