Dzīvē ikvienam gadās nepatīkamas lietas. Vienīgā atšķirība starp laimīgu un nelaimīgu cilvēku ir tā, kā viņš reaģē uz nepatīkamo notikumu, kad tas ir noticis.
Dzīvē gadās nepatīkamas lietas. Piemēram, mēs dabūjam zemāko atzīmi savā klasē, vai notiek kas cits. Tādas lietas gadās ikvienam. Vienīgā atšķirība starp laimīgu un nelaimīgu cilvēku ir tā, kā viņš reaģē uz nepatīkamo notikumu, kad tas ir noticis.
Iedomājies — tu tikko pavadīji lielisku dienu pludmalē ar draugiem. Atgriežoties mājās, tu redzi, ka tieši tavas mājas durvju priekšā ir izgāzta mēslu krava. Par šo kravu tu zini trīs lietas:
1. Tu to neesi pasūtījis. Tā nav tava vaina.
2. Te nu tā ir — tavu durvju priekšā. Neviens nav redzējis, kas to izgāza, tāpēc tu nevienam nevari likt to novākt.
3. Mēslu kaudze smird un ir pretīga, tās smaka piepilda visu tavu māju. To ir gandrīz neiespējami izturēt.
Šajā stāstā mēslu krava mājas priekšā ir tās traumatiskās pieredzes, kuras ir uzgāzušās mums mūsu dzīvē.
Tieši tāpat kā ar mēslu kravu, ir trīs lietas, kuras mēs zinām par dzīves traģēdijām:
1. Mēs to neesam pasūtījuši. Mēs parasti vaicājam — ”Kāpēc man? Par ko?”
2. Te nu tā ir — gadījusies manā dzīvē. Neviens, pat vislabākais draugs, nevar to aizvākt prom (pat tad, ja viņi ļoti cenšas).
3. Traģēdija ir briesmīga, tā iznīcina laimi, un sāpes, kas nāk no tās, piepilda visu mūsu dzīvi. To ir gandrīz neiespējami izturēt.
Ir divi veidi, kā mēs varam reaģēt uz mēslu kaudzi, kas parādījusies mājas durvju priekšā. Pirmais ir — nesāt mēslus sev līdzi. Mēs paņemam gabalu mēslu, ieliekam tos kabatā, mazliet somā, un nosmērējam kreklu. Mēs ieliekam kādu porciju biksēs. Pēc brīža mēs pamanīsim, ka tad, kad nēsājamies apkārt ar mēsliem, mēs sākam zaudējam draugus. Pat vislabākie draugi no mums sāk izvairīties.
”Nēsāties apkārt ar mēsliem” ir metafora, kas nozīmē grimšanu depresijā, negativitātē, dusmās. Tā ir dabiska un saprotama reakcija uz traģēdiju. Bet sekas ir tādas, ka mēs sākam zaudēt draugus, jo tikpat dabiski un saprotami ir tas, ka draugi vairs nevēlas būt ar mums kopā brīdī, kad mēs esam tik nomākti. Vēl jo vairāk, mēslu čupa no šī nesamazinās, bet smaka, mēsliem briestot, kļūst tikai spēcīgāka.
Par laimi, ir iespējams arī cits veids: Tad, kad esam apgāzti ar mēsliem, mums ir jānopūšas un jāķeras pie darba. Jāizvelk no šķūnīša ķerra, dakšas, lāpsta. Ar dakšām mēs mēslus iekrāmējam ķerrā, aizvedam to aiz mājas un ar lāpstu mēslus ierokam dārzā. Tas ir ilgs un smags darbs, bet mēs zinām, ka cita veida nav.
Reizēm ir dienas, kad mēs spējam aizvest vien pusi ķerras. Tomēr — mēs darām kaut ko ar savu problēmu, nevis sūdzamies un krītam depresijā. Katru dienu mēs rokam mēslus. Ar katru dienu mēslu kaudze kļūst aizvien mazāka. Reizēm tas prasa vairākus gadus, bet — pienāk kāds rīts, kad mēslu kaudze ir norakta — mājas priekšā tās vairs nav.
Vēl jo vairāk — mājas otrā pusē — dārzā ir noticis brīnums. Puķes ir tik krāšņas kā nekad iepriekš. To smarža izplūst no dārza un to pamana gan kaimiņi, gan nejauši garāmgājēji — un sajūtot smaržu, viņi smaida. Augļukoku zari ir pārpilni ar ražu — tie gandrīz lūzt. Un augļi ir tik saldi — tādus nevienā veikalā nevar nopirkt. Un to ir tik daudz, ka mēs dalāmies gan ar kaimiņiem, gan nejaušiem garāmgājējiem.
”Norakt mēslu kaudzi” ir metafora, kas nozīmē pieņemt traģēdijas kā mēslojumu dzīvei. Tas ir darbs, ko ir jāveic mums pašiem — vienatnē. Neviens to nevar palīdzēt. Bet, ierokot mēslus savas sirds dārzā, dienu pēc dienas, sāpju kaudze samazinās.
Tas var prasīt vairākus gadus, bet pienāks kāds rīts, kad mūsu dzīvē sāpju vairs nebūs, bet mūsu sirdīs būs noticis brīnums. Laipnības ziedi pārklāj visu sirds telpu, mīlestības smarža piepilda visu ielu, to sajūt arī kaimiņi, cilvēki, ar kuriem esam attiecībās un pat nejauši garāmgājēji — sajūt un smaida. Mūsu vieduma koks ir noliecies pie mums, pilns ar saldām atklāsmēm par dzīves realitāti. Ar šiem gardajiem augļiem mēs labprāt dalāmies, gan ar tuvākajiem, gan ar garāmgājējiem — pat īpaši to neplānojot.
Kad mēs esam iepazinuši traģēdijas sāpes, apguvuši mācību stundu un nomēslojuši savu dārzu, tad mēs varam apskaut kādu citu, kuram šobrīd ir dziļa traģēdija un rāmi teikt ”Es zinu”. Viņi sajutīs to, ka mēs saprotam. Tā sākas līdzcietība. Mēs viņiem varam parādīt ķerru, lāpstu, dakšas un neizmērojamu iedrošinājumu. Ja mēs vēl neesam sakopuši paši savu dārzu, tad tas nav iespējams.
Esmu saticis daudzus mūkus, kuri ir ļoti pieredzējuši meditētāji, kuri ir mierpilni, savaldīgi un spēj saglabāt rāmu garu dzīves likstās. Bet tikai daži no tiem ir kļuvuši par dižiem skolotājiem. Es bieži esmu brīnījies — kāpēc tā?
Man tagad šķiet, ka tie mūki, kuriem dzīve ir bijusi salīdzinoši gluda, kuriem ir bijuši maz mēslu, ko rakt, bija tie, kas nav kļuvuši par skolotājiem. Tikai tie mūki, kuriem bija milzīgas grūtības, un kuri tām klusi un pacietīgi ir izrakušies cauri, ir izkopuši bagātīgus dārzus un kļuvuši par dižiem skolotājiem.
Viņiem visiem bija viedums, savaldīgums un līdzjūtība, bet tiem, kas ir rakuši vairāk, ir arī vairāk ko sniegt pasaulei. Mans skolotājs, Adžans Čans (Ajahn Chan), kurš priekš manis bija visdižākais skolotājs, visdrīzāk, jau agri savā dzīvē tika galā ar veselu mēslu mašīnu kolonnu.
Visdrīzāk, morāle šim stāstam ir tāda, ka, ja tu vēlies kalpot pasaulei, ja tu vēlies iet līdzcietības ceļu, tad nākošo reizi, kad tavā dzīvē notiks kāda traģēdija, tu teiksi ”Lieliski! Manam dārzam ir atvests papildu mēslojums!”
Paldies AUM PRAKSE
https://aumprakse.lv/meslu-kaudze-majas-prieksa/
