Mana paziņa Ļena ir friziere.
Viņa man izstāstīja kādu jauku un pamācošu atgadījumu.
Reiz pie viņas salonā bez iepriekšēja pieraksta ieradās pārbijies vectētiņš ar savu mazmeitiņu un izmisis jautāja:
– Jūs bērniem matus griežat?
– Griežam, – Ļena atbildēja.
– Tad, lūdzu, apgrieziet šo sivēnu! Ātri! – vectētiņs iesaucās, un norāva meitēnam cepuri.
Meitēnam knapi trīs gadi.
Izradījās, viņa pati bija nogriezusi sev bizītes un “čolku”. Šķībi, greizi.
– Pēc stundas atgriezīsies vecāki! – vectētiņš gandrīz vai raudāja. – Viņi taču man vairs nekad mazmeitu neuzticēs…. Lūdzu, pamēģiniet izlabot, ja sanāk…
Ļena nosēdināja mazo klienti uz paša augstākā krēsla. Meitenītei vārds bija Maša.
– Mašeņka, kāpēc tu tā darīji? – smejoties jautāja Ļena. – Kas tev to atļāva?
Maša no savas šķībās “čolkas” apakšas stingri paskatījās uz frizieri un teica:
– Es pati sev atļāvu!
Mašai bija trīs gadi. Man – 38.
Un es tikai nesen iemācījos sev atļaut.
Atļaut to, kas agrāk šķita neiedomājami.
Nestrādāt ar cilvēkiem, kuri man nepatīk.
Nelasīt to, kas man nepatīk, pat tad, ja šobrīd tas ir modē.
Nepatikt tiem, kuriem “ļoti svarīgi” patikt.
Neattaisnot citu cerības un gaidas, nebaidīties nosodījuma un nebūt ērtai.
Un vēl man dzīvē ir ļoti daudz situāciju, kad es esmu Maša un atļauju sev…. būt sev pašai un vairāk nekam citam.
Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis
